Homo novus — filmas kritika: Anšlava Eglīša romāna ekranizācija
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: aizvakar plkst. 14:05
Uzdevuma veids: Analīze
Pievienots: 22.01.2026 plkst. 5:57
Kopsavilkums:
Izpēti Homo novus filmas kritiku, uzzini par Anšlava Eglīša romāna ekranizācijas radošo procesu, simboliku un ietekmi latviešu kultūrā. 🎬
Ievads
Latviešu literatūra un kinomāksla jau gadu desmitiem veido ciešu saikni, bagātinot tautas kultūras mantojumu un stiprinot nacionālo identitāti. Īpaši nozīmīgi ir brīži, kad spilgti literārie darbi pārtop skatāmos un emocionāli ietekmīgos kino projektos. Tāds ir arī filmas „Homo novus” piemērs – kinolente, kura radīta pēc Anšlava Eglīša tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Šī ekranizācija ir ne tikai cieņas apliecinājums Eglīša literārajām vērtībām, bet arī aktuāls vēstījums par mākslinieka likteni, radošo sūtību un laikmeta garu.„Homo novus” filmas sižets risinās Rīgā pagājušā gadsimta 30. gados, atklājot skatītājam gan bohēmiskās mākslinieku sabiedrības, gan indivīda iekšējo pasauli. Radošais process, dzīves pretrunas un meklējumi pēc sava ceļa kļūst par centrālajiem stāsta virzītājspēkiem. Filmā tiek sapīti sabiedriskie notikumi, ironija un maigums, kā arī cilvēcisks skatījums uz ikvienam saprotamām vērtībām – draudzību, sirdsapziņu, mīlestību.
Šajā esejā analizēšu, kā filmas veidotāji pratuši saglabāt Eglīša romāna būtību, vienlaikus atklājot jaunas semiotiskas nozīmes, izmantojot kino valodas iespējas. Līdzās uzmanībai veltot vizuālajiem risinājumiem, simbolikai un laikmeta atainojumam, piedāvāšu arī personisku vērtējumu par filmas ietekmi uz mūsdienu skatītāju un tās vietu latviešu kultūras kanonā.
Literārā pamata un kino adaptācijas savstarpējā mijiedarbība
Anšlava Eglīša romāns „Homo novus” izceļas ar asprātīgu, bet reizē smalkjūtīgu skatījumu uz mākslinieku ikdienu un viņu pasaules redzējuma grūtībām strauji mainīgajā laikmetā. Eglītis velta īpašu uzmanību mākslinieka dvēseliskajiem pārdzīvojumiem: „Viens mākslas darbs nav tikai krāsas uz audekla, tas ir cilvēka sapnis.” Šis izteikums iekausēts romāna kodolā, atklājot, cik sarežģīti un reizē trausli ir radītājiem iet savu ceļu sabiedrības, modes un materiālo grūtību spiedienā.Filmas veidotāji, adaptējot šo darbu, saglabājuši romāna galvenās vērtības: vēlmi pēc izpratnes, nepieciešamību pēc radošas brīvības, ironisku attieksmi pret sabiedriskajiem aizspriedumiem un personīgās identitātes meklējumus. Režisore Anna Viduleja kopā ar scenārija autoriem nav centusies pārrakstīt oriģinālo sižetu, bet gan piešķīrusi katram varonim kino vizuālo individualitāti, izmantojot detaļas, kas palīdz skatītājam tuvāk iejusties mākslinieciskajā sevis izzināšanas procesā.
Ekrāna valoda ļāvusi paplašināt Eglīša romānā tikai aizskartos apvāršņus – piemēram, apzināti tiecoties radīt atmosfēru, kas caur gaismām, kadru ritmu un vienkāršām sadzīviskām ainām padziļina teksta nozīmi. Tajā pašā laikā filma saglabā literāro dzirksti – ironiski trāpīgos dialogus, ko latviešu kinomākslā reti izdodas īstenot tik organiski. Kā piemēru var minēt virknē sarunu starp galveno varoni Juris Upenāju un viņa draugu Kurcumu, kas asprātīgā manierē atklāj radošās vides daudzveidību.
Kino un literatūra šeit veido īstu dialogu – verot durvis uz pagātni, bet caur vizuālo un emocionālo valodu uzrunājot arī mūsdienu skatītāju.
Filmas vizuālais un simboliskais izteiksmes veids
Viens no „Homo novus” spilgtākajiem aspektiem ir kinematogrāfa smalkais darbs ar mākslinieciskajiem simboliem. Filmā izmantoti ne tikai vēsturisko interjeru un tērpu atveidojumi, bet arī krāsu kompozīcijas un gaismas akcenti, kas mijiedarbojas ar mākslas darbu parādīšanu pašā filmā. Piemēram, viena no epizodēm galerijā, kur izstādīti gleznotāju darbi, kļūst par īstu vizuālās sajūtas kulmināciju – kameras darbība, lēni slīdošie kadri pāri gleznām un esejošais apgaismojums rada sajūtu, it kā pats skatītājs soļotu starp audekliem un sajustu to noskaņas pārejas.Arī filmas krāsu palete pelna īpašu uzmanību: tajā dominē siltie, nedaudz pasteliski toņi, kas radot nostalģisku, laikmetam atbilstošu gaisotni. Dzintariem līdzīgie oranžie, zaļie un brūnie toņi ne tikai raksturo agrā 20. gadsimta rīgas interjerus, bet arī emocionāli sasaista skatītāju ar filmas varoņu pārdzīvojumu niansēm. Gaismas un ēnu spēles bieži vien ir ne tikai tehniska estetizācija, bet arī dziļāka simbolika: gaisma, kas ieplūst mākslinieku darbnīcās, simbolizē radošā gara trausluma un ilūziju saskarsmi ar realitāti.
Simboliski elementi tiek izmantoti jēgpilni, piemēram, palete un neizteiksmīgs audekls, kas gaida pirmo triepienu, kļūst par radoša nedrošuma un potenciāla metaforu. Ļoti izteiksmīga ir arī pēdējā aina, kad galvenais varonis, klusumā un noilgojies, paliek viens pret savu darbu un laika nepielūdzamību. Tajā atklājas dzīves īslaicīguma un mākslas ilglaicīguma kontrasts, kas filmas moto – „Vita brevis, ars longa” – caurvij visu stāstījumu.
Stāstījums un raksturu attīstība
„Homo novus” centrālais tēls Juris Upenājs ir jauns, cerību pilns gleznotājs, kurš, nonākot pulsējošajā Rīgas vidē, sastop gan pašironiju, gan skarbās radošās realitātes izpausmes. Viņa psiholoģiskais portrets ir izzīmēts ar smalku precizitāti – caur skatieniem, neveiklām sarunām, klusuma brīžiem un radošajiem krizēm. Īpaši jūtamas ir tās ainavas, kur Juris cīnās ar pašpārliecības trūkumu vai nonāk dīvainā mīlestības un pienākuma pretrunā.Tāpat veiksmīgi izcelti arī pārējie varoņi – gan Upenāja draugu pulciņš ar tipisko latviešu sarkasmu un sirsnību, gan mecenāti un kritiķi, kuri atspoguļo laikmeta sociālo daudzslāņainību. Attiecības starp māksliniekiem un sabiedrību parādītas caur dialogiem, konfliktu situācijām un ironiskām epizodēm, kas lieliski ataino nepastāvību un spiedienu, kuram ir pakļauti radošie prāti. Ne mazāk svarīgi ir paralēlie sižeti un atmiņu epizodes, kas palīdz raksturu attīstībai – piemēram, Juris atceras bērnību laukos, uzsverot viņa personības stīgas, kas vilinās starp idealismu un realitāti.
Narratīvā struktūra filmā izmantota raiti un saprotami – notikumu attīstība ir dinamiska, bet ne uzbāzīga. Svarīgu vietu ieņem klusuma brīži, tukši kadri, kas ļauj skatītājam ieelpot un aizdomāties par varoņu izvēlēm un dzīves ceļu.
Kultūras un vēsturiskā fona nozīme
Filmas darbība norisinās laikmetā, kad Latvijas sabiedrība vēl tikai veidojas kā jauna, neatkarīga valsts. Mākslinieku dzīvē tas nozīmē gan lielas iespējas pašrealizācijai, gan arī sociālās spriedzes pieaugumu. Filma precīzi ataino vēsturiskos apstākļus, ļaujot skatītājam iejusties 20.–30. gadu Rīgā, kur bohēma dzirkstī, bet radošie sapņi bieži saskaras ar realitātes skarbumu.Salīdzinot ar mūsdienu latviešu kino, kur bieži dominē smagas sociālas tēmas vai globālu notikumu atainojums, „Homo novus” izceļas ar smalku, emocionālu pieeju un estētisku atturību. Tajā nav ne grandiozu specefektu, ne holivudiska melodrāmas uzstādījuma, bet ir klusa cieņa pret kultūras vērtībām. Tā lieliski ilustrē, kā kino var kļūt par laikmeta dokumentu – ne tikai reproducējot vēsturiskas nianses, bet arī caurliecinājums mūsu pašu attiecībām ar savu pagātni.
Filmai ir arī izglītojošs potenciāls – tā ļauj jauniešiem un skolēniem saprast, kā dzīvoja viņu vecvecāki, kāds bija mākslinieka statuss starpkaru Latvijas sabiedrībā, un cik sarežģīti bija sargāt savu radošo neatkarību.
Personiska recenzija un filmas vērtējumā balstītas rekomendācijas
Jāatzīst, ka pēc „Homo novus” noskatīšanās palika ne tikai estētiski patīkamas sajūtas, bet arī mazs saskarsmes brīnums ar pasauli, kas šķiet tik tuva, bet jau zaudēta. Filma spēj aizraut arī cilvēkus, kuriem māksla nav ikdienas profesija – interese par mākslinieka darba ikdienas pusi un vēsturisko Rīgu ir universāla. Personīgi visvairāk uzrunāja ainava galerijā, kur skatītāji, runājot un vērtējot darbus, paši atklāj savas dvēseles rakstura šķautnes.Filmas stiprās puses ir gan aktieru niansētā spēle (īpaši Ivars Krasts Upenāja lomā un Andris Keišs Kurcuma atveidojumā), gan vizuālo elementu izvēle, gan autentiski pilsētas skati, kas rada dzīvu laikmeta ainavu. Labi izdevies arī nelielais ironijas un pašironijas daudzums, kas palīdz izvairīties no pārlieka salkuma.
No vājākajām pusēm jāatzīmē dažās epizodēs nedaudz sasteigtā sižeta attīstība vai pārāk shēmiski veidoto dialogu risinājumi. Vietām būtu gribējies vēl dziļāk iedziļināties atsevišķu varoņu psiholoģijā, taču tas ir saprotami dramaturģiskā laika rāmju dēļ.
Kopumā filmu ieteiktu ikvienam latvietim – skolēniem, lai labāk izprastu gan vēsturi, gan mākslinieku pasauli, augstskolu studentiem, lai iedvesmotos radošām ambīcijām, bet ikvienam skatītājam – kā mācību materiālu, kā nezaudēt cilvēcīgās vērtības arī mūsu laikos.
Nobeigums
„Homo novus” ir izcils piemērs tam, kā dialogā satiekas divas mākslas formas – literatūra un kino, satuvinot pagātni un tagadni. Šī filma ne tikai padziļina izpratni par mākslas transformācijām un radoša cilvēka dzīvi, bet arī rosina pārdomas par laikmeta garu, nacionālo identitāti un katra individuālo ceļu mākslā.Ilgtermiņā šāda tipa kino darbi spēj ietekmēt skatītāju uztveri par nacionālo kultūru, padarot senas vērtības pieejamas un saprotamas jauniem auditorijas slāņiem. Par to īpaši liecina filmas moto „Vita brevis, ars longa” – dzīve ir īsa, bet māksla paliek mūžīga.
Noslēgumā jāuzsver – filmas vērtība slēpjas tās spējā apvienot tradicionālo ar mūsdienīgo, ieaudzināt cieņu pret latviešu mākslas mantojumu un aicināt uz iecietību pret dažādu paaudžu skatījumiem uz pasauli. Iesaku šo filmu noskatīties ar atvērtu prātu, ļaujot sevi iesaistīt dialogā ar mākslu, kas dzīva joprojām.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties