Odilons Redons: 1891. g. gleznas 'Bruņas' simboliskā analīze
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 13.02.2026 plkst. 17:20
Uzdevuma veids: Analīze
Pievienots: 10.02.2026 plkst. 15:07
Kopsavilkums:
Atklāj Odilona Redona 1891. gada gleznas Bruņas simbolisko nozīmi un māksliniecisko valodu, izprotot simbolisma pamatprincipus.
Ievads
Māksla vienmēr bijusi ne tikai redzamās pasaules attēlojums, bet arī logs uz neredzamo, uz cilvēka dziļākajiem sapņiem, bailēm un cerībām. Tieši šādas dimensijas sniedz franču mākslinieks Odilons Redons (1840–1916) ar savām gleznām, kuru noskaņa un tēlu izvēle neatstāj skatītāju vienaldzīgu. Redons tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem simbolisma pārstāvjiem mākslā – virziena, kas īpašu uzmanību pievērsa jūtu, zemapziņas un simbolu pasaulei.Simbolisms Eiropā, arī Francijā, radās kā reakcija uz reālisma vienpusību un impresionisma gaisīgumu, uzsverot, ka būtiska ir nevis ārējā pasaule, bet gan tās interpretācija, iekšējais saturs. Tā ir māksla, kas, kā slavenais dzejnieks Šarls Bodlērs rakstīja, caur simboliem un mājieniem cenšas sniegt “kādu dziļāku nozīmi visam šķietami ikdienišķajam”. Latvijā simbolisma idejas vēlāk ietekmēja arī gleznotājus, piemēram, Janīnu Tālbergu vai Jani Rozentālu.
Redona 1891. gada glezna “Bruņas” (“Armure”) ir viens no spilgtākajiem piemēriem viņa simboliskajai domāšanai un mākslas valodas meklējumiem. Šajā darbā brīvi savijas gan reālā, gan fantastikas elementi, veidojot asociāciju virkni, kas mudina skatītāju meklēt slēptās nozīmes. Glezna tapusi laikā, kad Eiropas mākslā briest pārmaiņas un notiek pāreja uz 20. gadsimta modernismu, un Redona daiļradē “Bruņas” ir raksturīgs piemērs tam, kā simbolisma estētika tiek izmantota, lai runātu par indivīda iekšējo pasauli.
Šīs esejas mērķis ir detalizēti izpētīt Redona gleznas “Bruņas” kompozīciju, krāsu lietojumu, formas un simbolismu, izceļot tās īpašo vietu gan mākslinieka radošajā ceļā, gan plašākā Eiropas mākslas kontekstā. Sniegsim arī personīgus iespaidus un vērtējumus, atsaucoties uz Latvijas mākslas tradīcijām un izpratni par simbolisma nozīmi.
---
Glezniecības kompozīcija un centrālā figūra
“Bruņās” viss uzmanības smaguma punkts koncentrējas uz centrālo tēlu – cilvēkveidīgu bruņinieku, kas attēlots gandrīz monumentāli, stāvot tumšā, izplūdušā fonā. Figūra aizņem lielāko daļu gleznas plaknes, tās kontūras nav asi nodalītas, bet gan ietin smalkā dūmakā. Šī tēla dominējošais novietojums uzreiz norāda uz tā nozīmi kā galveno gleznas saturisko kodolu. Līdzīgi kā daiļrades laikabiedram Gustavam Klimtam viņa simboliskajās alegorijās, arī Redona kompozīcija strukturēta tā, lai skatītāja acis vispirms uzkavētos pie galvenā tēla.Gaišo un tumšo laukumu attiecība gleznā veido spēcīgu emocionālu spriegumu. Figūras apveidi apjož tumšs, pelēcīgs fons, savukārt bruņu virsma, it īpaši galvas daļā, tiek izgaismota ar maigu, nedaudz zeltainu toni. Šī kontrastējošo laukumu spēle rada sajūtu, ka pats bruņinieks izstaro gaismu vai arī tiek izcelts no apkārtējās tumsas – līdzīgi kā gaisma, kas apspīd Ziemassvētku eglīti Latvijas ziemas tumsā, akcentējot cerību un drošību.
Ritmā un kustībā Redons izmanto nesamērīgus un asprātīgi izvietotus laukumus, tādējādi radot ne tikai vizuālu, bet arī psiholoģisku spriegumu. Asimetriskā kompozīcija, kur katrs rokas vai pleca izliekums šķiet nedaudz pārspīlēts, vairs neatgādina klasiskās mākslas akurāto proporciju, bet rada sapņa gleznainumu. Tieši šī neskaidrība un viegli abstraktā kontūra piešķir gleznai noslēpumainību, atstājot daļu tēla skatītāja iztēles ziņā – kā, piemēram, Anša Cīruļa tuvplāna portretos, kur piesārņots fons izceļ centrālo motīvu.
Attiecībā uz proporcijām, Redons balstās uz līdzsvaru, kas nav klasiskā simetrija, bet gan harmonija starp dažādiem laukumiem un toņiem. Šī saskaņa ļauj centrālajai figūrai būt nemainīgam stabilitātes punktam pat tajā brīdī, kad apkārtējā telpa šķiet mainīga un nedefinēta.
---
Perspektīvas un telpas attēlojums gleznā
Viens no pamanāmākajiem aspektiem “Bruņās” ir teju pilnīga perspektīvas ignorēšana, kas padara šo darbu tik atšķirīgu no, piemēram, Latvijas klasicisma vai bīdermeiera laikmeta kompozīcijas tehnikām. Redons necenšas radīt dziļumu vai trīsdimensionālu telpu kā akadēmiķi – viņa bruņinieks it kā peld virs laikošanas un telpiskuma, kļūstot par zīmi nevis konkrētam cilvēkam, bet kādam visaptverošam stāvoklim.Šāda izvēle apzināti padziļina mākslas darba noslēpumainību – nav skaidrs, kur un kādā laikā notiek darbība. Tiek radīts sajūta, ka notikums norisinās sapnī vai vīziju pasaulē, kur likumi atšķiras no ikdienas loģikas. Līdzīgu domu mēs varam saskatīt arī latviešu dzejnieka Friča Bārdas dzejoļu tēlos, kur pasaules drūmās aprises mijas ar mistiski spožiem brīžiem.
Redona gleznā telpa ir nevis fiziska, bet garīga – tā kļūst par prasību izjust iekšējo, emocionālo pieredzi, nevis skatīties uz redzamo pasauli. Šī īpašība raksturīga arī vēlākajiem latviešu simbolistiem, piemēram, Jānim Rozentālam, kurš līdzīgi radīja noskaņas gleznas ar noslēpumainiem tēliem.
---
Krāsas un simbolikas nozīme
Redons savus simbolus veido gan caur tēlu izvēli, gan krāsu lietojumu. “Bruņās” dominē pelēkbrūni toņi, metāliska sudraba pieskaņa bruņām un zeltītas atblāzmas uz galvas daļas. Tumšo toņu pārsvars rada smagumu un draudīguma sajūtu, savukārt gaišais elements centrālajā laukā atspoguļo cerību, atklāsmi vai psiholoģisku spēku.Bruņas pašas par sevi ir daudznozīmīgs simbols: tās norobežo, aizsargā un vienlaikus norāda uz ievainojamību – aiz bruņām slēpjas cilvēks ar savu dvēseli. Līdzīgas aizsardzības un atvērtības tēmas atrodamas arī latviešu literatūrā; piemēram, Aspazijas lugas “Zilā” varonēs – viņas ir stipras, taču neaizsargātas savās ilgās pēc patiesības.
Redona simbolisms parādās arī tēla statiskumā – bruņinieks ilgstoši paliek nemainīgā pozā, kas raisa paralēles ar aizguvumiem no viduslaiku sižetiem, bet orientētiem uz mūsdienu cilvēka jūtu pasauli. Šādus tēlus Latvijā vēlāk attīstīja arī Valdemārs Tone, izceļot cilvēka psiholoģiskā stāvokļa izpausmes.
“Bruņu” gleznā krāsu gamma ir nodomāta nevis ārējā skaistuma panākšanai, bet kā instrumentāls simboliskais līdzeklis – tumsas un gaismas cīņa atgādina par garīgu cīņu, par cilvēka iekšēju konfliktu.
---
Emocionālais un filozofiskais aspekts
Šī glezna rada noskaņu, kas raisa gan neziņas, gan mistiskas paglābšanās sajūtu. Skatītājs stāv acu pret aci ar kādu nošķirtu, gandrīz mūžīgu, par sevi ieinteresētu tēlu, kas it kā aicina sargāties, slēpties aiz stiprinājumiem. Emocionālā spriedze, kuru glezna izraisa, atšķiras no ikdienas pārdzīvojumiem, tā pietuvojas mistērijas žanra izjūtai Latvijas teātrī vai Klāva Elsberga liriskajai spriedzei dzejā.Šeit bruņas kļūst par aizsardzības un pašaizsardzības simbolu – cilvēka vēlmi saglabāt savu dvēseles kodolu, atrodoties pretspēku, iespējams, nedraudzīgas pasaules ierobežojumos. Tomēr, tieši šī aizsargāta vientulība rada pretrunīgu iespaidu, kas atgādina par viedumu mūsu tautasdziesmās, kur “cieti vārti ir viegli atslēdzami, ja dvēsele atvērta”.
Tātad filozofiski glezna liek apdomāt jautājumu – vai mēs patiesi esam drošībā no ārējās pasaules, vai tomēr paši esam savas izolācijas kalēji?
---
Salīdzinājums ar citiem Redona darbiem un simbolisma mākslu
Citi Redona darbi, piemēram, viņa litogrāfiju cikls “Melnās gleznas” (“Noirs”), arī parāda fascināciju ar noslēpumainiem tēliem. Taču “Bruņās” īpašā vieta ir tā, ka šeit simbols vairs nav tikai kāda ideja, bet kļūst par gluži fizisku, vizuāli uztveramu klātbūtni. Salīdzinot ar Latvijas māksliniekiem, piemēram, Rozentālu vai Voldemāru Tones simbolistiskajām figūrām, redzams, ka Redons vairāk koncentrējas uz arhetipisku tēlu un iekšējās pasaules sintēzi, nevis uz individuālo dzīvesstāstu.Simbolisma iezīmes kopumā – tēlu daudznozīmība, sapņu un zemapziņas motīvi, garīguma meklējumi – Redona darbā tiek savienotas ar īpašu formu stilizāciju. Atšķirībā no Edvarda Munka ekspresīvajām gleznām vai Riharda Zariņa grafiskajiem darbiem, Redons arī formāla ziņā tēlo netveramo, ar mazliet izplūdušām kontūrām un mākoņainiem laukumiem.
“Bruņas” ir unikāls ieguldījums simbolisma valodā – glezna ne tikai atkārto, bet arī paplašina simbolisma iespējas, ļaujot skatītājam identificēties ar tēla eksistenciālo situāciju.
---
Secinājumi
Apkopojot iepriekš teikto, Odilona Redona “Bruņas” ir spilgts piemērs tam, kā mākslas darbs var pārsniegt vizuālās robežas un kļūt par tiltu starp redzamo un neredzamo. Glezna ir mākslinieciski izsmalcināta – tajā rūpīgi saskaņoti toni, formas un kompozīcijas principi. Simbolisms Redona izpildījumā atklāj ne tikai indivīda, bet arī vispārcilvēcisku pieredzi – vajadzību pēc aizsardzības, vientulības un mistiskas pašizziņas.Darba nozīme ir arī mākslas virzienu attīstībā – “Bruņas” rāda, kā simbolisma valoda kļūst par 20. gadsimta garīgā laikmeta priekšvēstnesi, kas mudina reflektēt, domāt un sajust vairāk, nekā redzams “ar aci”.
Uz šī pamata aicinu turpināt iepazīt mākslu kā personīgu, dzīvu pieredzi. “Bruņas” rāda, cik svarīgi skatīties mākslas darbā ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli, cenšoties ieraudzīt slēpto simbolu pasauli.
---
Padomi eseju rakstīšanai par mākslas darbiem
Rakstot par mākslas darbiem, īpaši latviešu vidē, svarīgi:- Rūpīgi vērot detaļas – kompozīciju, kontrastus, sīkākās nianses, kas rāda mākslinieka nodomu. - Ja iespējams, iepazīt autora biogrāfiju un laikmeta tendences – izpratne par mākslinieka pieredzi palīdz atklāt darba daudzslāņainību. - Vienmēr pievienot savu skatījumu un sajūtas, jo māksla ir subjektīva; atslēga ir spēja iejusties un meklēt personīgo saikni. - Atsaukties uz teorētiskiem materiāliem, pievienot salīdzinājumus ar citiem autoriem, lai eseja kļūtu daudzveidīgāka un pamatotāka. - Kritiski izvērtēt izmantotos avotus, priekšroku dodot literatūrai, kas veido sakarīgu priekšstatu par konkrēto virzienu un laikmetu.
Veiksmīga mākslas darba analīze veicina ne tikai izpratni par konkrēto gleznu, bet arī kopumā attīsta emocionālo inteliģenci un spēju uztvert kultūras simbolu bagātību.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties