Padziļināts pašraksturojums: ceļš uz personīgo izaugsmi pamatskolā

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: šodien plkst. 14:20

Ievads

Manuprāt, personīgā attieksme pret pašnovērtējumu un godīgumu šādās pārdomās ir neatsverama. Esmu novērojis, ka cilvēki, kuri spēj atzīt arī savas neveiksmes vai trūkumus, kļūst ne tikai stiprāki, bet arī tuvāki – gan pašiem sev, gan citiem. Man pašraksturojums ir kā ceļojums sevī, kurā apzināti iepazīstu gan savas veiksmes, gan kļūdas, izprotot, ka tikai tā iespējama pilnvērtīga personības izaugsme. Šajā esejā centīšos izklāstīt, kas mani veido kā personību, kādi izaicinājumi mani pavada, un kā tie kopā rada mana rakstura un dzīves skatījuma bagātību.

Stiprās puses – kas padara mani par unikālu

Pašapziņa man ir būtiska vērtība, kas palīdz pārvarēt dažādus dzīves izaicinājumus. Šo īpašību sevī esmu audzējis ilgstoši, bieži vien iedvesmojoties no latviešu literatūras varoņiem, piemēram, no Edvarda Virzas “Straumēniem”; šajā romānā caur pašcieņas un mērķtiecības prizmu tiek atklāta spēja pat smagākajos apstākļos saglabāt cieņu pret sevi un citiem.

Esmu atvērts cilvēkiem un notikumiem, un tas man ļauj viegli komunicēt dažādās vidēs. Ne vienmēr tas ir nozīmējis vieglu ceļu – pirmajos vidusskolas gados daudz kas šķita biedējošs, taču, piedaloties Latvijas Skolēnu pašpārvaldes darbā, izveidoju pārliecību par sevi un izkopu prasmes argumentēti izteikt domas. Šīs zināšanas ļoti noderēja arī latviešu valodas olimpiādē, kur skaidri formulēta doma bija svarīgāka par zināšanām vien.

Cenšos neaizkavēties stresa situācijās, bet vispirms izprast iemeslus. Latvijas literatūrā ir analogs – Blaumaņa tēli, kas konfliktos spēj saglabāt mieru un ar sirdsapziņu risināt jautājumus, piemērām, “Pazudušajā dēlā” Andreja tēvs. Šī kvalitāte man palīdz strādāt komandās un risināt pārpratumus.

Man svarīga ir arī darba ētika – no mazotnes vecāki un skolotāji ieaudzināja, ka centība, kārtība un cieņa pret darbu ir vērtības, kas cilvēku pavada cauri visai dzīvei. Šo principu vēroju dabā, pavasaros palīdzot ģimenei lauku darbos; rakņāšanās ap dobēm vai mežā bija reizē gan darbs, gan izglītība par atbildību un neatlaidību. Skolā šī īpašība izpaužas spējā pabeigt iesākto, pat ja sākotnēji trūkst motivācijas – apzinos, ka izturēt grūtības nozīmē panākt izaugsmi.

Tuvākais piemērs no manas dzīves ir dalība jauniešu apmaiņas projektā “Latvija Eiropā – Eiropa Latvijā”, kur vadīju nelielu grupu. Šeit manas stiprās īpašības – komunikācija, pārliecība un mērķtiecība – ļāva izveidot draudzīgu un iedvesmojošu vidi, kas palīdzēja mums visiem attīstīties.

Vājās puses – izaicinājumi, kurus cenšos pārvarēt

Cita būtiska izaicina-mā joma ir uzklausīšanas prasmes. Dažreiz man ir visai maz pacietības iejusties citu pasaulē, un tas ir radījis pārpratumus draugu starpā. Šeit atceros literāros tēlus, piemēram, Dullā Daukas spēju raudzīties uz pasauli ar citām acīm – tas mudina pašam laiku pa laikam nolikt maliņā savas domas un ieklausīties.

Vēl viena vājība ir emocionālas reakcijas – mēdzu ātri apvainoties vai sadusmoties, ilgi nēsājot sevī aizvainojuma sajūtu. No Mirdzas Ķempes dzejas esmu mācījies, ka aizvainojums spēj iznīcināt pat skaistākos brīžus, un, apzinoties to, cenšos sevi disciplinēt.

Man arī piemīt spītība. Tā dažkārt palīdz neatkāpties no principiem, tomēr brīžiem liedz pieņemt jaunas idejas vai atzīt kļūdas. Pie tā piestrādāju jau ar mazām lietām – piemēram, sarunā ar draugiem par kādu strīdīgu jautājumu, kur sākumā nespēju mainīt viedokli, bet vēlāk, pārlasot Imanta Ziedoņa “Epifānijas”, apjautu, ka katra situācija ir daudzslāņaina.

Ikdienā bieži izjūtu arī konservatīvismu – nākas piedomāt, lai neatteiktos no izaicinājumiem tikai tāpēc, ka iepriekš nav bijusi līdzīga pieredze. Kā piemēru varu minēt dalību jaunos brīvprātīgā darba projektos, kur daļa no manis pēc noklusējuma būtu atteikusies, ja vien draugi nebūtu uzstājuši.

Pašrefleksijas un izaugsmes stratēģijas

Man svarīgi ir apgūt aktīvas klausīšanās iemaņas – skolā esmu izmantojis grupu diskusijas, trenējušos atstāstīt dzirdēto saviem vārdiem. Tāpat esmu apmeklējis dažus logopēda organizētus interaktīvus seminārus par saskarsmes kultūru Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Pie emociju regulācijas esmu strādājis, izmēģinot dažādas metodes, piemēram, elpošanas vingrinājumus, kurus apguvu “Jauniešu veselības centrā”. Palīdz arī pierakstīt savas emocijas dienasgrāmatā – kā to darīja latviešu rakstnieki, piemēram, Aspazija, kura bieži rūpīgi analizēja savas jūtas, lai tās vēlāk pārnestu uz dzeju.

Spītības un konservatīvisma mazināšanai esmu sācis apzināti meklēt iespējas pamest komforta zonu: piedalos ar brīvprātīgā darba organizācijās, kā arī biežāk lasu dažāda žanra literatūru. Īpaši vērtīgas ir sarunas ar skolotāju un vecākiem, kuri mudina uz atvērtību un elastību domāšanā.

Stiprās un vājās puses – līdzsvars un personības bagātība

Tāpat stiprās puses palīdz kompensēt vājās – mana darba ētika un centība palīdz pārvarēt brīžus, kad komunikācijas prasmes klibo; savukārt paškritika ļauj kritiski izvērtēt sevi nevis nosodījuma, bet gan izaugsmes nolūkā.

Analizējot savu iekšējo pasauli, man atgādinājums ir pazīstama latviešu sakāmvārda pamācība: *“Kas guli ar medu, tam jābūt gatavam arī uz dzēlienu.”* Savā ziņā, stiprība un vājība viens otru papildina, ļaujot iepazīt un pieņemt sevi visā krāšņumā.

Noslēgums

Es apņemos turpināt šo pašizaugsmes ceļu, apzinoties, ka kļūdīties ir cilvēcīgi un ka tieši caur piedošanu sev un citiem mēs kļūstam viedāki. Novēlu arī lasītājam nebaidīties no dziļas un patiesas pašanalīzes – tikai tā iespējama patiess piepildīta dzīve un harmonija ar apkārtējiem. Lai veicas savā unikālajā ceļā sevis iepazīšanā un attīstīšanā!