Kā saglabāt cilvēcību mūsdienu tehnoloģiju un attiecību laikmetā

Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 15.01.2026 plkst. 16:53

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: 15.01.2026 plkst. 16:37

Kā saglabāt cilvēcību mūsdienu tehnoloģiju un attiecību laikmetā

Kopsavilkums:

Tehnoloģiju progress rada dehumanizācijas riskus, bet cilvēka gaisma―empātija, rūpes un ētika―palīdz saglabāt un stiprināt cilvēcību sabiedrībā.

Ievads

Mūsdienu pasaule ir kā savādīgs spogulis, kas ataino gan mūsu izcilākās vērtības, gan mūsu visdziļākās pretrunas. No vienas puses, mēs dzīvojam laikmetā ar iepriekš nepieredzētiem tehnoloģiskiem sasniegumiem: digitālā revolūcija, mākslīgā intelekta risinājumi un cilvēka dzīves kvalitātes uzlabojumi liek daudz ko paveikt ātrāk, efektīvāk un ērtāk nekā jebkad agrāk. No otras puses, aiz šī progresa nereti slēpjas kāda biedējoša ēna – dehumanizācija jeb cilvēka cilvēcisko īpašību zudums, kas izpaužas kā atsvešinātība, empātijas samazināšanās un iekšējās gaismas dzēšana indivīda un sabiedrības dzīvē.

Dehumanizācija nav tikai filozofisks vai literārs jēdziens; tā ir dziļa sociāla realitāte, kas skar mūs visus, neatkarīgi no vecuma vai profesijas. Mēs to redzam ne tikai globālajos procesos, bet arī mūsu pašu ikdienā: formālās attiecībās ar kolēģiem, izslēgtās sarunās ģimenes lokā, vērojot savus draugus, kas aizvien biežāk raugās ekrānos, nevis viens otrā. Šī dehumanizācija pamazām aizēno būtiskāko, kas padara cilvēku par cilvēku — iekšējo gaismu, sirds siltumu, līdzjūtību un atvērtību.

Neskatoties uz tehnoloģiju attīstību un ikdienas ātruma pieaugumu, cilvēka gaisma – mūsu cilvēcība, empātija un cieņa – kļūst arvien nozīmīgāks pretsvars šim vērtību zudumam. Šīs esejas mērķis ir izprast, kā cilvēka gaisma var palīdzēt saglabāt un atjaunot cilvēcību mūsu laikmetā, balstoties gan literāros piemēros, gan reālās dzīves novērojumos Latvijā.

Tehnoloģiju un zinātnes loma mūsdienu pasaulē

Pozitīvie aspekti

Tehnoloģiju un zinātnes attīstība ir devusi cilvēcei iespējas, par kurām vēl pirms dažām desmitgadēm varējām tikai sapņot. Pateicoties sociālajiem tīkliem, videozvaniem un tūlītējai ziņojumapmaiņai, iespējams sazināties ar cilvēkiem jebkurā pasaules malā. Atceroties, piemēram, ģimenes, kuras pandēmijas laikā nevarēja tikties klātienē, videozvani kļuva par neaizvietojamu tiltus starp paaudžu paaudzēm. Līdzīgi skolās Latvijā attālinātās mācības deva iespēju ne pārtraukt izglītību, pat izolācijas laikā, tādējādi stiprinot sabiedrības noturību grūtībās.

Medicīnas jomā inovācijas ir glābušas neskaitāmas dzīvības. Ja salīdzinām šodienas medicīnas iespējas ar tām, kādas bija 20. gadsimtā, skaidri redzams, ka dzīves ilgums palielinās, savlaicīgi atklātas slimības ļauj cilvēkiem ilgāk un kvalitatīvāk dzīvot. Latvijā ikdienā dzirdam par sirds operācijām, kas pirms desmit gadiem liktos kā brīnums, vai vakcīnām, kas palīdzējušas apturēt epidēmijas.

Zinātnes un tehnoloģiju attīstība ir padarījusi mūsu dzīvi ērtāku – mājas atbild tehniski ērti risinājumi, veidojas jaunas izglītības iespējas, kas ļauj apgūt profesiju, neizejot no mājas. Tiek atvērti jauni kultūras slāņi, digitālām bibliotēkām un teātra izrāžu translācijām kļūstot par daļu no kopējās pieredzes.

Negatīvie aspekti – dehumanizācija

Tomēr šīm ērtībām un iespējām ir arī cena. Aiz ekrāniem viegli pazūd patiesā cilvēku tuvība. Attālinātā komunikācija tiek bieži aizstāta ar virspusējām, laikietilpīgām frāzēm, un šķiet, ka no attiecībām izzūd sirsnība. Kādzirdēts skolā vai darbā – īsziņu sarakstē šķietam mazāk piedomājam pie vārdiem, mūsu “sveicieni” un “paldies” kļūst formalizēti, savukārt personīgā klātbūtne arvien vairāk līdzinās statistiskam faktam.

Empātijas samazināšanās izpaužas arī īso ziņu formā, emocijzīmju un uzlīmīšu uzvaras gājienā – emocijas tiek “optimizētas”, kļūstot par zīmēm, nevis patiesām izjūtām. Rodas bīstama noslāņošanās starp “es” un “tu”, kuras rezultātā citu cilvēku sāpes bieži kļūst svešas.

Cilvēka unikalitātes zaudēšana šodien izpaužas, piemēram, darba tirgū, kur indivīds tiek vērtēts pēc veiktspējas, rezultātiem, ekonomiskās vērtības vai sociālajiem indikatoriem: sekotāju, atzīmju un klikšķu skaita. Arvien biežāk lēmumus pieņem algoritmi, kas nepazīst līdzjūtību, bet tikai optimizē rezultātus. Šie procesi bīstami tuvojas tam, ko Rainis savā lugā “Uguns un nakts” apraksta kā “nakts” stāvokli – pasauli bez siltuma, cilvēka smagumā ledāji kļūst biezāki par cilvēku asarām.

Cilvēka gaismas būtība kā pretsvars dehumanizācijai

Cilvēka gaismas definīcija

Cilvēka gaisma ir grūti precīzi izmērāms jēdziens, taču katrs mēs to nojaušam un izjūtam. Tā ir sirds siltums, empātija, atvērtība, patiesa interese par otru, cieņa un spējas līdzpārdzīvot — īpašības, kas līdzsvaro materiālās vērtības. Tas ir kaut kas, ko nevar izsaukt pēc pieprasījuma vai definēt tikai pēc izskata vai statusa. Latviešu literatūra bieži uzsver šo gaismu — piemēram, Kārļa Skalbes "Kaķīša dzirnavās", kur kaķītis, neskatoties uz nabadzību, saglabā sirdi un dāsnumu, sniedzot no sevis arī tad, kad pašam tik maz.

Cilvēka gaismas izpausmes dzīvē

Šī gaisma izpaužas ikdienas sīkumos: spējā klausīties draugā, atbildēt uz svešinieka “labdien”, nosūtīt īsu, bet sirsnīgu vēstījumu vai mājvietā uzklāt tējas galdu vecākiem. Tā izpaužas mākslā, literatūrā, mūzikā – Rainis un Aspazija neatlaidīgi aicināja saglabāt dzīvās dvēseles gaismu pat tumšākajos laikos. Kā Skolotāja Dagnija no Andra Zeibota stāsta “Klusie ūdeņi” stāsta – “cilvēkam vajag gaismu”, ne tikai starojumu spuldzēs, bet dvēseles starojumu.

Ētika un morāle arī ir tās nesējas. Rūpes vienam par otru, atbalsts un līdzjūtība kļūst par gaismas zīmēm laikā, kad to bieži pietrūkst. Latvijā ne reizi vien sabiedrība saliedējusies palīdzības akcijās — “Eņģeļi pār Latviju”, “Dod pieci” ziedošanas maratons, brīvprātīgais darbs krīžu centrā. Tās nav formālas akcijas, bet cilvēcības apliecinājumi.

Arī ikdienā šīs vērtības parādās: skolēni, kas palīdz viens otram ar mājasdarbiem, skolotāja, kas pēc stundām uzklausa norūpējušos bērnu, vai kaimiņš, kas pasveicina vientuļu pensionāru. Man pašai spilgti atmiņā palikusi reize, kad, sabrūkot sabiedriskā transporta grafikam, kāds nepazīstams cilvēks uzsmaidīja un piedāvāja palīdzību, – šķietami sīka epizode, bet tā spēj apgaismot dienu.

Kā saglabāt un stiprināt cilvēka gaismu mūsdienu pasaulē

Apzināta komunikācija

Viena no svarīgākajām prasmēm šodien ir reāla, apzināta komunikācija. Vai mēs vēl protam sarunāties tā, lai otrs justos uzklausīts? Patiesi – kad pēdējo reizi veltījām kādam laiku sarunai bez steigas, telefona vai datora troksnim starpā? Vērtība ir ne tikai vārdu apmaiņā, bet patiesa klātbūtnē. Varētu mēģināt katru dienu apzināti uzklausīt vismaz vienu cilvēku, domājot par to, kā šī saruna maina attiecības.

Tehnoloģiju lietošanas apzināšana

Nākamais solis – tehnoloģiju apzināta lietošana. Nevis aizliegt to, kas ir neatņemama laikmeta daļa, bet mācīties līdzsvaru. Piemēram, ieviest “digitālā klusuma” brīžus, kad telefons tiek nolikts malā un saruna notiek “dzīvajā”; kontrolēt ekrāna laiku un apzināti izvērtēt digitālos paradumus. Savukārt tehnoloģijas, ja tās izmantotas jēgpilni, var kalpot cilvēka gaismai – piemēram, digitālo platformu izmantošana, lai organizētu labdarības kampaņas vai saturīgas izglītības iniciatīvas.

Izglītības un kultūras nozīme

Latvijā arvien biežāk dzirdama doma, ka jāstiprina ētikas un komunikācijas prasmes izglītības saturā. Tas palīdzētu audzināt atvērtus, līdzjūtīgus, domājošus cilvēkus. Literatūra un māksla ir tilts uz dvēseles gaismas avotu – neatkarīgi, vai tas notiek, analizējot Annas Brigaderes “Sprīdīti” vai klausoties Imanta Kalniņā mūziku, māksla stiprina spēju sajust un domāt dziļāk. Svarīgi, lai šādas vērtības tiek integrētas arī ģimenē, skolā un sabiedriskajā dialogā.

Personīgā attieksme un atbildība

Galu galā svarīga ir katra paša loma. Vai mēs esam tie, kuri padara pasauli siltāku, palīdzot līdzcilvēkiem vai radot iespēju tikt sadzirdētam? Tāpat kā akā nav dzidruma bez tīra ūdens, sabiedrībā nav gaismas bez atsevišķas, sirsnīgas cilvēka rīcības. Piemēri nav tālu jāmeklē – skolēni, kas organizē labdarības koncertus, jaunieši, kuri palīdz senioriem digitālajā vidē vai pavada laiku kopienas pasākumos.

Iespējamie izaicinājumi un to pārvarēšanas ceļi

Komerciāla un ekonomiska spiediena radītās prasības

Darba vide bieži liek mums kļūt par “skaitļiem” efektivitātes sistēmā. Kā saglabāt cilvēcību, kad svarīgs ir tikai rezultāts? Risinājums slēpjas ētiskā darba kultūrā — atgādinot, ka tiem, kuriem rūp kolēģu labsajūta, darba vietās valda sapratne un solidaritāte. Darba un privātās dzīves līdzsvars var tikt stiprināts, piemēram, ar elastīgu darba grafiku vai atbalsta programmām, ko pēdējā laikā īsteno arī vairākās Latvijas organizācijās.

Informācijas pārslodze un emocionālais izdegums

Arvien biežāk dzirdam par informācijas pārslodzi, kas noved pie emocionāla izsīkuma. Lai saglabātu līdzjūtību, nepieciešami digitālie detoksi – brīži bez ekrāniem, kas ļauj resetēt domas un atjaunot emocionālo līdzsvaru. Emocionālās pašapkalpošanās prakses – meditācija, pastaigas dabā, hobiji – stiprina iekšējo gaismu.

Kultūras un sabiedrības spiediens

Bieži cilvēcību apgrūtina sociālie aizspriedumi un stereotipi, kas nereti uzspiež “pareizo” dzīves modeli. Izglītības un atvērta dialoga stiprināšana palīdz šos aizspriedumus kliedēt. Latvijā arvien vairāk tiek aktualizēta iekļaujoša izglītība, kas māca pieņemt atšķirīgo, piemēram, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai citādi domājošiem indivīdiem. Jo vairāk iemācāmies runāt un klausīties, jo spožāka kļūst kopienas gaisma.

Secinājumi

Tehnoloģiju un zinātnes progress cēla cilvēci jaunā augstumā, tomēr līdz ar to nāk draudi pazaudēt cilvēcību, kas veido mūsu pamatus. Dehumanizācijas procesi ir nemanāmi, bet draudīgi – tikai apzināta cilvēka gaismas uzturēšana var tos līdzsvarot.

Cilvēka gaisma nav tikai abstrakts jēdziens vai ētiska kategorija – tā ir reāls, praktisks risinājums tam, kā saglabāt siltumu, empātiju un atbildību par citiem šodienas pasaulē. Tikai, stiprinot apzinātu komunikāciju, atbildīgu tehnoloģiju izmantošanu, attīstot izglītībā un kultūrā cilvēciskās vērtības un pieņemot personisku atbildību, mēs varam radīt līdzsvarotāku, cilvēcīgāku sabiedrību Latvijā.

Katrs no mums ir aicināts padomāt – kāda ir mana loma šajā procesā? Vai esmu tas, kurš iededz gaismu pats sevī un citiem, vai ļaujos tehnoloģiju, rutīnas un virspusības vilnim aizraut sevi prom no cilvēcības avota? Tikai katra cilvēka pašizpratnē, rīcībā un sirds siltumā rodas sabiedrība, kas ne tikai izdzīvo, bet arī iedvesmo.

Aicinu katru pārdomāt – ko šodien varu darīt, lai būtu par cilvēka gaismas nesēju? Jo tikai tā mēs varam būt patiesi cilvēciski arī tehnoloģiju laikmetā.

Piemēra jautājumi

Atbildes ir sagatavojis mūsu skolotājs