Psiholoģiskie un kontekstuālie faktori: skolēnu iesaiste, piesaiste un sasniegumi

Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 16.01.2026 plkst. 11:32

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: 16.01.2026 plkst. 10:58

Kopsavilkums:

Analīze: psiholoģiskie un kontekstuālie faktori ietekmē skolēnu motivāciju, iesaisti un sasniegumus; piedāvā stratēģijas skolām, vecākiem un skolēniem. 🧠🏫

Par psiholoģiskajiem un kontekstuālajiem faktoriem, kas ietekmē skolēnu iesaistīšanos, piesaisti skolai, sasniegumus un ar to saistīto savu personīgo pieredzi

Ievads: Temata aktualitāte un mērķis

Mācību motivācija un skolēnu piesaiste skolai ir viens no centrālākajiem jautājumiem Latvijas izglītības sistēmā, jo tieši šie faktori nereti izšķir to, vai jaunietis spēj pilnvērtīgi attīstīties, gūt sasniegumus un saglabāt pozitīvu attieksmi pret izglītību kopumā. Mūsdienu skolas saskaras ar izaicinājumiem – demotivācija, skolas pamešanas riski, nespēja iesaistīties mācību procesā, kas skar ne tikai individuālos skolēnus, bet arī izglītības līmeņa kvalitāti valsts mērogā. Šīs esejas mērķis ir izskaidrot galvenos psiholoģiskos (iekšējos) un kontekstuālos (ārējos) faktorus, kas ietekmē skolēnu motivāciju, piesaisti skolai, mācību sasniegumus, un šos aspektus sasaistīt ar personīgu pieredzi. Esejā analizēšu teorētiskos pamatus, sniegšu reālus piemērus no Latvijas prakses, kā arī piedāvāšu konkrētus priekšlikumus, ko var īstenot skolas, skolotāji, vecāki un paši skolēni.

Skolēnu iesaistīšanās, piesaiste un sasniegumi: Pamatjēdzienu definīcija

Lai izprastu galvenās tēmas, svarīgi ir skaidri definēt vairākus pamattēlus. Skolēnu iesaistīšanās ietver trīs dimensijas: uzvedības līmenī (piemēram, aktīva klausīšanās, līdzdalība stundās), emocionālajā (interese, pozitīvas izjūtas par skolu) un kognitīvajā (padziļināta domāšana, mērķtiecīga mācīšanās). Piesaisti skolai raksturo skolēna sajūta, ka skola ir droša, pieņemta un nozīmīga vide – šī sajūta ir viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem labiem akadēmiskajiem sasniegumiem. Mācību sasniegumi tiek vērtēti gan pēc regulārajām atzīmēm, gan kompetenču attīstības – spējām analizēt, argumentēt un radoši risināt uzdevumus.

Pēdējās desmitgadēs Latvijā aizvien biežāk tiek izmantotas dažādu veidu izpētes metodes, tostarp mērījumu aptaujas un ilgtermiņa novērojumu dati (“Skola2030” projekts, LU PPMI pētījumi par skolas vidi), kas ļauj salīdzināt skolēnu motivācijas attīstību laika gaitā.

Teorētiskie modeļi skolēnu iesaistes izpratnē

Lai struktūrizētu faktoru analīzi, jāizmanto praksē pārbaudītas psiholoģijas teorijas. Deci un Ryan pašnoteikšanās (self-determination) teorija skaidro, ka skolēnam nepieciešama autonomija, kompetences sajūta un piederības apziņa. Savukārt Bandura pašefektivitātes ideja attiecas uz TICĪBU PAŠA SPĒJĀM izpildīt uzdevumus – jo spēcīgāka šī pārliecība, jo lielāka iespēja, ka skolēns ieguldīs piepūli un pārvarēs grūtības. Latvijā aizvien vairāk tiek runāts arī par domāšanas veida (growth/fixed mindset, Dweck) nozīmi: skolēni, kas tic, ka prasmes attīstāmas ar darbu, ir noturīgāki neveiksmju priekšā.

Bronfenbrennera ekoloģiskā teorija analizē individuālo mijiedarbību ar ģimeni, skolu un plašāku sabiedrību, uzsverot, ka skolēna motivācija rodas ne tikai indivīda līmenī, bet arī caur mikro- un mezo-apkārtni. Emociju vadības (emotion regulation) teorijas norāda, ka prasme kontrolēt satraukumu un neveiksmes ir būtiska ne vien sekmju sasniegšanai, bet arī skolas piederības uzturēšanai.

Psiholoģiskie faktori skolēna iesaistīšanās un piesaistes veicināšanā

Pašpārliecinātība un kompetences sajūta

Spēcīgu pārliecību par saviem spēkiem var stiprināt, izvirzot reālistiskus, sasniedzamus mērķus un svinot katru mazo progresu. Reāli piemēri ir “mērķa dienasgrāmatas” (tās esmu izmantojusi arī pats savā mācību procesā), kurās iknedēļas tiek fiksēti sasniegumi un atziņas. Latvijā daudzas skolas ievieš pašnovērtējuma anketas, kas ļauj skolēniem ieraudzīt savu izaugsmi, nevis tikai salīdzināt sevi ar citiem.

Iekšējā un ārējā motivācija

Galvenais izaicinājums ir pārveidot ārējās motivācijas avotus par iekšējo dzinu – piemēram, ja skolotājs uzdod projektu, kas sasaucas ar skolēnu interesēm (patstāvīgi izpētīt Latvijas novada vēsturi vai izveidot digitālu prezentāciju par saviem hobijiem). Skolēni daudz aktīvāk iesaistās, ja var izvēlēties, kā strādāt un kuru tēmu padziļināt. Būtiska ir arī skolotāja attieksme – ja viņš izrāda patiesu ieinteresētību, tas rada sajūtu, ka ar skolēnu rēķinās kā ar domājošu partneri.

Emociju regulācija un stresa vadība

Spēja pārvaldīt uztraukumu un stresu, īpaši pirms pārbaudījumiem, ir ļoti nozīmīga kompetence. Manis pašas pieredzē palīdzēja apgūt īsus elpošanas vingrinājumus (ar mobilās lietotnes atbalstu), kā arī plānot atpūtas pauzes mācīšanās laikā. Šīs prasmes tiek apgūtas arvien plašākam skolēnu lokam – jau vairāki Latvijas skolotāji regulāri ievieš t.s. “refleksijas minūtes”, kurās skolēni novērtē savu pašsajūtu un noskaidro, vai nepieciešams atbalsts.

Mācīšanās stratēģijas un metakognīcija

Regulāra atkārtošana, pašpārbaude (piemēram, izmantojot “kāršu” metodi), mācību plāna izveide un pašnovērtējums palīdz skolēniem apskatīt savu progresu objektīvi un būt atbildīgiem par apgūstamajām zināšanām. Latvijas skolās tiek uzsvērta arī refleksija pēc katra lielāka uzdevuma – tādējādi skolēns apzinās gan to, kas izdevies, gan to, kam jāpievērš uzmanība turpmāk.

Identitāte, piederība un sociālā pašprezentācija

Ja skolēns nejūt, ka pieder klasei vai skolas kolektīvam, viņa vēlme iesaistīties krasi samazinās. Skolotāju uzdevums ir sistemātiski integrēt grupu darbus, projektus, kopīgus ārpusstundu pasākumus, kas palīdz veikt pozitīvu sociālo identifikāciju. Uzslavas, lomas maiņas, formas tērpu dienas un skolu tradīcijas Latvijā bieži vien rada ciešākas attiecības starp dažādiem skolēnu grupējumiem.

Trauksme, garīgā veselība un atbalsta mehānismi

Saskarsme ar emocionālām grūtībām – nogurums, trauksme, nomāktība – ir izplatīta arī Latvijas skolās. Nozīme ir ne tikai psihologa pieejamībai, bet arī vienaudžu atbalsta programmām, mentoringam un iespējam izrunāties ar uzticību personu. Anonīmās atbalsta vēstuļu kastes un regulāras sarunas ar klases audzinātāju kļuvušas par ierastu praksi daudzviet.

Kontekstuālie faktori: Vide un vidi nosakoši apstākļi

Ģimenes atbalsts un mājas vide

Bērna motivācija bieži vien sākas ģimenē – skaidri noteiktas rutīnas, līdzdalība mācību procesā, pozitīvas gaidas un atbalsts kļūdās. Vecāku iesaiste Latvijā dažreiz tiek vērtēta pretrunīgi (īpaši pusaudžu vecumā), taču pieredze rāda, ka piemērs, līdzās mācoties vai kaut vai interesējoties par bērna dienu, stiprina viņa ticību sev.

Socioekonomiskais statuss un materiāli resursi

Latvijā sociālekonomiskā nevienlīdzība var izpausties kā atšķirīgas iespējas, piekļuve papildu izglītības aktivitātēm vai privātstundām. Tomēr skolām ir iespēja mazināt šīs atšķirības, piedāvājot stipendijas, papildu materiālus vai organizējot bezmaksas konsultācijas un pulciņus (piemēram, vietējā bibliotēkā). Šādi centieni būtiski samazina izglītības plaisu starp dažādu sociālo slāņu bērniem.

Skolas kultūra un fiziskā vide

Draudzīga, iekļaujoša kultūra un piemēroti fiziskie apstākļi (labs apgaismojums, ventilācija, ergonomiskas mēbeles) ir tie elementi, kas vai nu veicina vēlmi palikt skolā, vai tieši otrādi – izraisa attālināšanos. Inovatīvo skolu pieredze (piemēram, Siguldas Valsts ģimnāzija, Rīgas Franču licejs) rāda, ka mācību telpas uzlabošana paaugstina arī skolēnu iesaisti un čaklumu.

Skolotāju attiecības un pedagogu prakse

Skolotāja spēja būt gan prasīgam, gan saprotošam vienlaicīgi būtiski ietekmē esošo klimatu klasē. Prasmīgi skolotāji dzīvi izmanto konstruktīvu atgriezenisko saiti – nevis norāda kļūdu, bet uzsver uzlabojumu iespējas (“Redzu, ka šoreiz izdevās atrisināt divas sarežģītās daļas pareizi, pamēģini saprast, kur sāka grūtības!”).

Vienaudžu ietekme

Grupas spiediens, izaicinošas vai atbalstošas attiecības ar klasesbiedriem ļoti ietekmē motivāciju. Mentoringa programmas (“Līderis man blakus”, “Kopā mācāmies”) vai atbalsta grupas risina gan eksklūzijas, gan mobinga problēmas.

Tehnoloģijas un digitālie riski

Arvien vairāk Latvijā pieejama digitālā mācību vide (E-klase, uzdevumi.lv, Zoom nodarbības), kas atvieglo zināšanu iegūšanu, taču rada arī uzmanības sadrumstalotības risku. Skolās ir svarīgi noteikt tehnoloģiju lietošanas noteikumus, kā arī iemācīt pašregulāciju pie ekrāniem.

Psiholoģisko un kontekstuālo faktoru mijiedarbība

Neviens faktors nav pilnībā izolēts – emocionālais atbalsts mājās var mazināt spriedzi, kas rodas stresa pilnā skolā un palīdz skolēnam ticēt savām spējām. Līdzīgi skolotāja pozitīva atgriezeniskā saite, saņemta laikā, var kļūt par izšķirošu grūdienu. No otras puses – vāja materiālā situācija bieži pastiprina trauksmi un pašapšaubīšanos. Efektīvākais ceļš ir apvienot individuālās vajadzības un sistēmisku atbalstu skolā, klasē un ģimenē.

Mērīšanas pieejas un evaluācijas iespējas

Skolēnu iesaiste un piesaiste skolai tiek mērīta gan ar kvantitatīvām aptaujām (piemēram, “Klases klimata anketa”, “Iesaistes līmeņa novērtējuma skala”), gan novērojumiem, strukturētām intervijām. Jāievēro ētikas principi – dati apkopojami tā, lai saglabātu anonimitāti un nepieļautu individuāla skolēna stigmatizēšanu. Interpretējot rezultātus, uzmanība jāpievērš tieši konkrēto faktoru savstarpējām korelācijām, nevis tikai atsevišķām izpausmēm.

Personīgā pieredze un tās saistība ar teoriju

Mana pieredze Vidzemes mazpilsētas valsts ģimnāzijā ilustrē, kā daudzi no iepriekš minētajiem faktoriem ietekmē mācību procesā. Piemēram, piektajā klasē pēc neveiksmīga matemātikas darba jutos apjucis un zaudēju pārliecību. Tomēr klases audzinātāja izsauca mani uz individuālu sarunu, uzsvēra, ka katra kļūda ir apgūšanas iespēja, un ieteica dalīt uzdevumus mazākās daļās. Arī mamma katru dienu apsēdās blakus mājasdarbu laikā, nevis lai mani kontrolētu, bet lai ieklausītos un uzdotu jautājumus, kas palīdzēja formulēt atrisinājumus. Jau pēc pāris nedēļām ne tikai mana atzīme uzlabojās, bet arī attieksme pret matemātiku mainījās – sāku to uzskatīt nevis par biedu, bet par izaicinājumu.

Šī pieredze sasaistāma gan ar pašpārliecinātības atbalstu (Bandura), gan ar izaugsmes domāšanas teoriju (Dweck), un uzskatāmi pierāda, ka pieņemšana kļūdoties un konstruktīva atsauksme var radīt paliekošu izmaiņu motivācijā. Vienlaikus tā atgādina, ka individuāls gadījums nav vispārināms jebkurā situācijā, taču var kalpot par apliecinājumu nepieciešamībai pēc daudzšķautņainas pieejas.

Praktiski ieteikumi un rekomendācijas skolām, ģimenēm un skolēniem

1. Skolām: Ieviesiet regulāras emocionālās labsajūtas mērījumus un atbalsta grupas; nodrošiniet iespējas individuālam skolotāju-skolēnu dialogam. 2. Skolotājiem: Rūpējieties par atklātu komunikāciju, izmantot diferencētus uzdevumus, iesaistiet skolēnus mācību procesa plānošanā; rosiniet stundas refleksijas mirkļus. 3. Vecākiem: Nostipriniet rutīnas, kopīgi pārskatiet uzdevumus, krīzes brīžos piedāvājiet emocionālu atbalstu, nevis izteikiet tikai prasības. 4. Skolēniem: Izveidojiet mērķu plānu, regulāri veiciet pašrefleksiju, izmēģiniet elpošanas un stresa pārvaldības vingrinājumus pirms lieliem uzdevumiem. 5. Politikas veidotājiem: Pievērsiet uzmanību skolu infrastruktūras uzlabošanai, paplašiniet psiholoģiskā atbalsta pieejamību, ieviesiet mentorprogrammas.

Secinājumi

Psiholoģisko un kontekstuālo faktoru loma skolēnu mācību sasniegumu un motivācijas veidošanā ir neapstrīdama. Efektīva skolēna izaugsme balstās uz individuālās pašefektivitātes stiprināšanu, emocionālas pašregulācijas prasmēm, kā arī drošu un atbalstošu vidi mājās un skolā. Dzīvi uzlabojumi rezultējas kombinējot gan individuālus, gan sistēmiskus risinājumus. Lai arī katram skolēnam ir sava “veiksmes recepte,” tikai sadarbībā starp ģimeni, skolu un pašiem skolēniem iespējams sasniegt ilgtspējīgus rezultātus.

Literatūras un praktisko avotu izmantošana

Šīs esejas tapšanā izmantotas Latvijas izglītības pētniecības centra, LU PPMI un “Skola2030” projektu analītiskās atziņas, kā arī klasisko psiholoģiju teoriju pamatnostādnes. Turpmākai izpētei Latvijā svarīgi būtu veidot ilgtermiņa pētījumus, kas padziļināti analizē gan psiholoģisko, gan kontekstuālo faktoru mijiedarbību, kā arī pārbaudīt dažādu iejaukšanās stratēģiju efektivitāti.

---

Padomi rakstīšanai: Izvēlieties vienu personīgu piemēru, kuru detalizēti aprakstiet; katru paragrāfu veidojiet ar skaidru tēzes teikumu; konsekventi piesaistiet piemērus teorijām; eseju noslēdziet ar konkrētām rekomendācijām. Atcerieties – labs darbs rodas, tikai pārskatot savu tekstu un ieklausoties lasītāja skatījumā.

Piemēra jautājumi

Atbildes ir sagatavojis mūsu skolotājs

Kādi ir galvenie psiholoģiskie faktori skolēnu iesaistē un sasniegumos?

Pašpārliecinātība, iekšējā motivācija, emociju regulācija un metakognitīvās prasmes ir būtiski psiholoģiskie faktori. Tie nosaka skolēna spēju aktīvi iesaistīties un pārvarēt grūtības.

Kā kontekstuālie faktori ietekmē skolēnu piesaisti skolai un sasniegumus?

Ģimenes atbalsts, skolas kultūra, materiālie resursi, tehnoloģiju izmantošana un vienaudžu attiecības spēcīgi ietekmē skolēna motivāciju un akadēmisko izaugsmi.

Ko nozīmē skolēnu iesaiste, piesaiste un sasniegumi izglītības kontekstā?

Skolēnu iesaiste ir aktīva līdzdalība, piesaiste – piederības sajūta skolai, bet sasniegumi – zināšanu un prasmju rezultāts izglītības procesā.

Kādas teorijas skaidro skolēnu motivācijas un iesaistes faktorus?

Deci un Ryan pašnoteikšanās, Bandura pašefektivitātes un Dweck izaugsmes domāšanas teorijas uzsver autonomiju, kompetenci, piederību un ticību izaugsmei.

Kā skolotāji, vecāki un skolēni var veicināt labākus sasniegumus?

Skolotāji motivē ar individuālu pieeju, vecāki atbalsta ar rūpēm un sarunām, bet skolēni sasniedz vairāk ar pašrefleksiju un prasmju attīstīšanu.

Uzraksti manā vietā sacerējumu

Tagi:#psiholoģiskiefaktori #skolēnuiesaiste #skolēnupiesaiste