Vai labāk riskēt atbrīvot vainīgu nekā notiesāt nevainīgu?
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 16.01.2026 plkst. 19:29
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 16.01.2026 plkst. 18:39
Kopsavilkums:
Labāk atbrīvot vainīgu nekā notiesāt nevainīgu: aizsargāt nevainības prezumpciju, pilnveidot izmeklēšanu un procedūras.
Labāk uzņemties risku atbrīvot vainīgu cilvēku, nekā notiesāt nevainīgu
Iespējams, katrs no mums reiz ir dzirdējis stāstu par cilvēku, kurš kļūdaini nonācis cietumā – apturēta nākotne, izpostīta ģimene, neizdzēšama trauma. Kā sabiedrība varētu justies, ja izrādītos, ka kāds no tiesas sola izlikts spriedums patiesībā laupa brīvību tiem, kuri nav vainīgi? Šāda iespēja liek apstāties un pārvērtēt mūsu kopīgās vērtības – cik liels risks mums ir pieņemams taisnīguma meklējumos? Šajā esejā analizēšu, kāpēc tiesiskuma un cilvēktiesību principu dēļ sabiedrībai jāorientējas uz maksimālu nevainīgu personu neaizskaršanu, pat ja tas nozīmē, ka daļa vainīgo var izvairīties no pelnītā soda. Izskatīšu ētiskos, juridiskos un praktiskos aspektus, atsaucoties uz Latvijas un Eiropas tiesību un kultūras kontekstu.1. Ētiskās un filozofiskās nostādnes: cilvēka cieņa pāri visam
No ētikas skatījuma viens no galvenajiem jautājumiem ir: kas sabiedrībai ir svarīgāks – nepieļaut nevainīgas personas sāpīgu likteni vai garantēt, ka katrs pārkāpums tiek sodīts? Deontoloģijas filozofija, kā to izstrādājis Imanuels Kants un vēlāk interpretējuši Eiropas juristi, uzsver, ka katra cilvēka cieņa ir neaizskarama. Šādā skatījumā sistēmas pienākums nav upurēt indivīda taisnīgumu kopējā labuma vārdā, pat ja tas nozīmē, ka kāds noziedznieks varētu izvairīties no soda. Šis princips atspoguļojas Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā: “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktā kārtībā.”Turpretī utilitārismā, kas cenšas maksimizēt kopējo sabiedrības labumu, varētu šķist, ka vainīgo nesodīšana palielina riskus apkārtējiem. Tomēr, ja sistēma sāk regulāri upurēt nevainīgos “lielāka labuma” vārdā, sabiedrība pamazām zaudē paļāvību uz varu un likuma taisnīgumu, kas rezultējas uzticības erozijā un, ilgtermiņā, lielākās ciešanās. Tādējādi arī utilitārie argumenti bieži netieši aizstāv ļoti augstu pierādījumu latiņu un nevainības prezumpciju.
Latvijas tiesu praksē šīs ētiskās nostādnes parādās kā nepieciešamība pieprasīt pārliecinošus pierādījumus, pirms tiek piemēroti bargi sodi, it īpaši neatgriezeniski (kaut nāves sods Latvijā vairākus gadu desmitus nav piemērojams). Atziņa “labāk attaisnot desmit vainīgos, nekā notiesāt vienu nevainīgu” caurvij Eiropas tiesu vēsturi un Latvijas jurisprudenci.
2. Juridiskās normas un drošības mehānismi: kā tās darbojas Latvijā
Tieši šī ētiskā izvēle ir iemesls, kāpēc moderno Eiropas un Latvijas kriminālprocesu pamatu veido nevainīguma prezumpcija, pierādījumu standarts “pārliecinoša vainas pierādīšana” un virkne procedurālu sargmehānismu. Latvijas Kriminālprocesa likums nosaka, ka neviens nedrīkst tikt sodīts tikai uz aizdomu pamata – nepieciešams gūt objektīvus, pārbaudāmus pierādījumus.Drošību ievieš vairākas procedūras: aizstāvības un apsūdzības līdzvērtīgas tiesības, tiesas neatkarīgums, atklātas tiesas sēdes, tiesības uz juridisku palīdzību, kā arī apelācijas iespējas. Tomēr realitātē standarti dažkārt tiek apieti – kļūdaini ekspertu slēdzieni vai nepasargātas pratināšanas bez advokāta klātbūtnes var radīt kļūdainas atzīšanās, koerciju un būtiskas kļūdas faktu noskaidrošanā.
Reāls piemērs no Latvijas ir 2016.gada lieta, kurā vīrietis pavadījis gandrīz četrus gadus apcietinājumā par slepkavību, kas vēlāk – pēc atkārtotas izmeklēšanas un DNS pierādījumiem – izrādījās nepatiesi uzlikta viņam. Tiesas un sabiedrības reakcija uz šo lietu iezīmēja nepieciešamību pēc modernākiem kriminālistikas izmeklēšanas standartiem un pastiprinātas uzraudzības pār ekspertiem.
3. Personiskā un sabiedriskā cena kļūdainām notiesāšanām
Nevainīga notiesāšana nav tikai teorētiska problēma – tās cena ir skarba. Individuālajam cilvēkam tas nereti nozīmē ilgus gadus cietumā, atrautību no ģimenes, psiholoģisku traumu un sabiedrības stigmatizāciju, pat ja vēlāk notiek reabilitācija. Apritē nonākušās attaisnošanas lietas rāda, ka pēc šādām kļūdām atjaunot dzīvi ir ārkārtīgi grūti – pat tad, ja valsts piešķir kompensāciju. Piemēram, Eiropas padomes pētījumi rāda, ka notiesāto nevainīgo personu mentālās veselības stāvoklis pēc atbrīvošanas ilgstoši neatgriežas normālā līmenī.Sabiedrībai šādas kļūdas nozīmē arī cita veida zaudējumus: mazinās uzticība tiesību sistēmai, pieaug skepse pret varas institūcijām, sarežģās sabiedriskais dialogs. Turklāt valsts ir spiesta izmaksāt kompensācijas, finansēt jaunus procesus un saskaras ar starptautisku kritiku. Ilgtermiņā politiskā leģitimitāte apdraud riski, ka cilvēki sāks uzskatīt vispārējo tiesiskumu par fikciju.
Viens Latvijā nozīmīgs piemērs ir t.s. “Jūrmalgeitas” lieta – lai arī attiecībā uz konkrēto figurantu notika attaisnošana, šaubas par procesa taisnīgumu ievērojami satricināja sabiedrības uzticību tiesu neatkarībai un procesa caurspīdīgumam.
4. Kādi riski pastāv, ja vainīgo atbrīvo – un kā tos līdzsvarot
Bieža kontrargumentācija skan šādi: nepieļaujot vainīgo sodīšanu, mēs palielinām noziegumu atkārtošanās risku, upuri nesaņem taisnīgumu, sabiedrība jūtas nepasargāta. Šie argumenti ir svarīgi, īpaši, ja runa ir par smagiem noziegumiem, sociālas apdraudējuma gadījumos. Tomēr jāanalizē šo risku faktiskais mērogs: cik bieži un cik bīstami ir gadījumi, kad vainīgie izvairās no soda pierādījumu trūkuma dēļ, salīdzinot ar kaitējumu, ko rada nevainīga notiesāšana?Statistika no Latvijas Policijas un Iekšlietu ministrijas norāda, ka atkārtotu smagu noziegumu risks ir augsts tikai atsevišķās recidīvistu grupās, kuras var uzraudzīt un kontrolēt ar īpašiem preventīviem pasākumiem. Papildu risinājumi – efektīvāka izmeklēšana, moderna kriminālistika, sabiedriskā kontrole pār soda izpildi – palīdz risināt šo dilemmas pusi, nekaitējot galvenajam principam: pierādījumu trūkumā labāk vainīgo atbrīvot nekā riskēt ar nevainīgā sodīšanu.
Labākais līdzsvars panākams, apvienojot drošības riska mazināšanu ar procedūru taisnīgumu – nevis vainīgo masveida ieslodzīšana, bet gan dzidri un pārredzami izmeklēšanas procesi, īpaši smagu noziegumu gadījumos.
5. Nāves sods un neatgriezeniskuma arguments
Lai gan Latvijā nāves sods tika atcelts jau 1996. gadā un šobrīd nav spēkā arī pārējās Eiropas Padomes valstīs, vērts pieminēt neatgriezeniskumu kā īpašu aspektu šajā debatē. Ja piemērojam galējo soda veidu – personīgās dzīvības atņemšanu – kļūdainas notiesāšanas gadījumā labojuma iespējas nav. Amnesty International (2022) uzsver: pasaulē joprojām tiek fiksēti desmitiem gadījumu, kur pēc nāves soda izpildes izrādās, ka cilvēks bijis nevainīgs. Šis arguments vēl vairāk pastiprina pienākumu īpaši smagos noziegumos pierādīt vainu ārkārtīgi skaidri vai pat atteikties no neatgriezeniskiem sodiem vispār.Statistiskie dati rāda, ka pati nāves soda pastāvēšana ne mazina smagu noziegumu līmeni efektīvāk par mūža ieslodzījumu, savukārt nevienlīdzības un diskriminācijas risks (kad tieši sociāli vājākie kļūst par kļūdainu notiesāšanu upuriem) ir būtisks arī teorētiski taisnīgākajās sistēmās.
6. Alternatīvas un reformas: kā samazināt abus apdraudējumus
Ikvienā tiesību sistēmā tiek meklēti ceļi, kā līdz minimumam novest nevainīgu sodīšanas risku, vienlaikus saglabājot sabiedrisko drošību. Starptautiski un Latvijā daudz diskutēts un ieviests sekojošais:1. Kriminālistikas laboratoriju standartizācija un DNA testēšana – detalizētas procedūras ļauj izslēgt subjektivitāti pierādījumos. 2. Pratināšanas videoierakstu prasība – novērš piespiedu vai nepilnīgas atzīšanās risku. 3. Neatkarīgas prokuratūras uzraudzības institūcijas – palīdz atklāt un novērst izmeklētāju un prokuroru kļūdas. 4. Papildu finansējums aizstāvībai un ilgtspējīgākas apelācijas iespējas – palielina izredzes atklāt kļūdas pirms neatgriezenisku seku iestāšanās.
Arī soda alternatīvas – piemēram, mūža ieslodzījums bez iespējas pirmstermiņa atbrīvošanai, uzraudzītas brīvības soda formas – palīdz mazināt sabiedrības apdraudējumu, nezaudējot galveno principu: labāk atbrīvot vainīgu nekā riskēt ar nevainīga tiesību aizskaršanu.
7. Kontrargumenti un risinājumi
Bieži dzirdams arguments, ka valstij jābūt “stingrai rokai”, lai cīnītos pret noziedzību un iedvestu sabiedrībā drošības izjūtu. Daļēji tam ir pamats, jo upuru tiesības un sabiedrības gaidas uz taisnīgumu nav mazsvarīgas. Tomēr pētījumi (piemēram, Eiropas Kriminoloģijas institūta apkopotā pieredze) liecina – pārlieku represīva pieeja nesamazina noziedzību, bet vairo aizdomīgumu pret sistēmu, bērnībā iedvesmo bailes no valsts, nevis cieņu pret likumu.Risinājums slēpjas kompromisā: stiprināt pierādījumu kvalitāti un procesuālas drošības, kā arī veidot individuāli pielāgotus sodu veidus, kas rada iespēju nevis tikai sodīt, bet arī novērst recidīvu, palīdzot cilvēkiem atgriezties sabiedrībā pēc nozieguma izdarīšanas.
Secinājums
Apkopojot, kļūdaini notiesāt nevainīgu cilvēku ir traģēdija ne tikai konkrētai personai, bet arī visai sabiedrībai – tiek apdraudēta valsts pamatu leģitimitāte, zūd uzticība savstarpējām attiecībām, un ikviens var kļūt par šīs kļūdas upuri. Pat ja šis risks nozīmē, ka daudzi vainīgie var izvairīties no soda, principiālais pienākums ir tērēt vairāk pūļu nevainīgo aizsardzībai, nevis meklēt “labumu” uz indivīda upurēšanas rēķina. Latvijas ieviestās procedūras, pastāvīgā diskusija par soda alternatīvām un nacionālās, kā arī Eiropas juridiskās atkāpes no neatgriezeniskiem sodiem rāda, ka šīs vērtības pie mums tiek turētas cieņā.Politikas ieteikumi: (1) Turpināt ieguldīt modernās izmeklēšanas tehnoloģijās un tiesu apmācībā; (2) ieviest obligātu pratināšanas videoierakstu standartu; (3) izveidot neatkarīgu komisiju, kas pārskata apšaubāmus notiesāšanas gadījumus; (4) atteikties no jebkādiem neatgriezeniskiem sodiem. Sabiedrībai jāatceras: taisnīgums nav ātruma vai barguma jautājums, bet gan rūpīgas, cilvēka cieņu aizsargājošas sistēmas izveide. Drošība un taisnīgums nav pretstati – tie ir divi vienas monētas puses, kas tikai kopā spēj nodrošināt stipru un ētisku valsti.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties