Biheviorisms psiholoģijā: teorija, attīstība, kritika un mūsdienu lietojumi

Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: aizvakar plkst. 13:19

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: 17.01.2026 plkst. 19:58

Biheviorisms psiholoģijā: teorija, attīstība, kritika un mūsdienu pielietojums

Ievads

Biheviorisma teorijas ne tikai ieviesa jaunu skatījumu uz cilvēka uzvedību, bet arī raisīja asas diskusijas par metožu derīgumu, ētikas normām un cilvēka domāšanas būtību. Šī eseja tiecas vispusīgi analizēt biheviorismu – sākot no tā galvenajiem teorētiskajiem pamatiem līdz mūsdienu praktiskajam pielietojumam klīniskajā psiholoģijā, izglītībā, organizācijās un digitālajā vidē. Tiks izvērtētas arī biheviorisma kritikas galvenās līnijas, parādot, kāpēc šis virziens tika izaicināts un kā tas vēlāk saplūda ar kognitīvajām pieejām. Īpaša uzmanība tiks pievērsta tam, kā biheviorisms ietekmējis psiholoģijas empīriskās metodes attīstību un kāpēc vēl šodien nav iespējams runāt par mūsdienīgu praksē izmantojamu uzvedības modificēšanas pieeju bez biheviorisma mantojuma izpratnes.

Šīs esejas mērķi ir: (1) strukturēti atspoguļot biheviorisma teorētiskos pamatraksturlielumus un vēsturisko attīstību, (2) analizēt galveno pārstāvju ieguldījumu, (3) sniegt kritisku izvērtējumu par šī virziena ierobežojumiem un tām pretenzijām, ko uzsvēruši kritiķi, kā arī (4) ilustrēt konkrētus piemērus, kur bihevioristiska pieeja veiksmīgi pielietota mūsdienu praksē. Analīze tiks balstīta uz literatūras pārskatu, piemēru analīzi, kā arī uz Latvijas izglītības un sociālajiem kontekstiem piemērotiem gadījumiem.

Izvēloties analizēt šo tēmu, kā galvenās tēzes izvirzu šādas: pirmkārt, biheviorisms ir ieviesis psiholoģijā empīrisku bāzi un radījis metodes, kas ļauj objektīvi vērtēt uzvedības izmaiņas; otrkārt, biheviorisma stingrie ierobežojumi radīja nepieciešamību integrēt arī iekšējo procesu izpēti; treškārt, mūsdienu terapijas, izglītības un uzvedības tehnoloģijas ir daudzkārtīgi bagātinājušās, pateicoties biheviorisma tiem elementiem, kas pārdzīvojuši teorētiskās pretrunas un attīstījušies integratīvā virzienā.

1. Biheviorisma pamatelementi un teorētiskā loģika

Divi centrālie mācību mehānismi, kuros balstās bihevioristiskā teorija, ir klasiskā nosacīšana un operantā nosacīšana. Klasiskās nosacīšanas pamatus lika Ivans Pavlovs savos slavenajos eksperimentos, kur viņš apmācīja suņus siekaloties ne tikai, kad tiek pasniegts ēdiens, bet arī tad, kad atskan noteikts signāls, kas sākotnēji ar ēdienu nebija saistīts. Ar laiku šāds neitrāls stimuls (zvans) kļuva par nosacītu stimulu, jo tika asociēts ar pārtiku. Eksperimentālais dizains balstījās stingrā kontrolē un secīgos paņēmienos: vispirms tika noteikta suņa reakcija uz neitrālu signālu, tad vairākkārt signāls tika sasaistīts ar ēdiena pasniegšanu, līdz dzīvnieks sāka reaģēt uz signālu kā uz ēdiena signālu. Šis mehānisms parāda, kā viegli asociēt divus agrāk nesaistītus stimulus – analoģiski skolās bieži izmanto zvanus, lai strukturētu skolēnu uzvedību pauzēs un stundu sākumā.

Otrs mācīšanās veids – operantā jeb instrumentālā nosacīšana – cieši saistīts ar Bērda Fredrika Skinnera vārdu. Atšķirībā no Pavlova, šeit liela nozīme ir pastiprinājumam vai sodam pēc noteiktas uzvedības izpausmes. Ja pēc bērna klusas sēdēšanas seko uzslava vai balva, šāda uzvedība, visticamāk, atkārtosies. Ja izteikta nepaklausība tiek ignorēta vai sodīta, tad šī uzvedība mazināsies. Bihevioristiskajā terminoloģijā būtiska loma ir šādām kategorijām: pozitīvais pastiprinājums (uzslava, balva), negatīvais pastiprinājums (nepatīkamā apstākļa novēršana), pozitīvais sods (sods par nevēlamu rīcību) un negatīvais sods (privilegijas atņemšana). Skinnera “kastes” eksperimentos ar žurkām tika skaidri parādīts, ka dažādi pastiprinājuma grafiki (piemēram, atalgojums pēc katras reizes, nejauši vai pēc noteikta laika intervāla) būtiski ietekmē, kā ātri un noturīgi dzīvnieks iemācās konkrēto uzvedību.

Svarīgi biheviorisma jēdzieni ir arī izslēgšana (atbildes izzušana, ja pastiprinājums vairs neseko), generalizācija (uzvedības pārcelšana uz līdzīgiem apstākļiem), diskriminācija (izšķiršana starp atšķirīgiem stimuliem) un pastiprinājuma grafiki – pastāvīgi, daļēji, nemainīgi vai mainīgi. Piemēram, nemainīgā attiecības grafika gadījumā atalgojums tiek saņemts pēc katriem trim pareizajiem mēģinājumiem, savukārt mainīgā intervāla grafikā balva tiek saņemta pēc neprognozējama mēģinājumu skaita, kas padara uzvedību noturīgāku pret izslēgšanu.

No didaktikas viedokļa, iepazīstinot lasītāju ar biheviorismu, svarīgi attīstīt katru jēdzienu ar skaidru piemēru, pēc tam parādot tā saistību ar reāliem empīriskiem datiem. Tas ļauj labi strukturēt un pamatot teorētisko izklāstu.

2. Vēsturiskā attīstība un galvenie pārstāvji

Džons Votsons uzskatāms par “radikālā biheviorisma” tēvu. Savā 1913. gada slavenajā uzrunā “Psiholoģija no biheviorista skatupunkta” viņš aicināja atmest apziņas pētīšanu un paļauties tikai uz objektīvi novērojamiem faktiem – stimuliem un reakcijām. Votsona eksperimenti, to skaitā arī ar zīdaini Albertu (“Mazais Alberts”), kur bērnā tika inducētas bailes pret neitrālu objektu (balto žurku), saistot to ar skaļu troksni, ilustrēja izmainītu uzvedību caur nosacījumu izveidi.

Nozīmīgs ieguldījums bija Ivana Pavlova darbā – viņš gan nenodarbojās ar cilvēkiem, bet viņa pētījumi par dzīvnieku refleksiem parādīja, ka sarežģītā uzvedība var tikt reducēta līdz vienkāršiem, atkārtojamiem modeļiem. Pavlova atklājumi plaši izmantoti arī Latvijas dzīvnieku uzvedības zinātnes attīstībā, īpaši veterinārijā un zoopsiholoģijā.

B. F. Skinner ieviesa jau daudz rafinētāku pieeju – viņa operantā mācīšanās teorija apliecina, ka uzvedība tiek vadīta ne tikai ar iepriekšējiem stimuliem, bet arī ar sekām. Skinnera kaste ļāva izpētīt ne tikai žurkas, bet arī baložu uzvedību – piemēram, izveidojot pastiprinājuma grafikus, kas radikāli mainīja mācīšanās procesus. Viņa darbs īpaši ietekmēja dažādu pastiprinājuma stratēģiju ieviešanu arī Latvijas internātskolās un sociālās uzvedības programmās.

Edvards Tolmans un Klārks Huls paplašināja biheviorismu ar jauniem konceptiem. Tolmans uzsvēra latentās mācīšanās un “kognitīvās kartes” jēdzienus – tādējādi pievēršot uzmanību arī organizma iekšējiem procesiem. Hulss meklēja vienotību starp mehāniskiem un motivācijas mehānismiem, izmantojot matemātiskus modeļus uzvedības skaidrojumam.

Biheviorisma periodizācija Latvijā un pasaulē ietver sākotnējo radikālo posmu (Votsons, Pavlovs), neobiheviorismu (Hulss, Tolmans) un integrācijas laiku, kad biheviorisms saplūda ar kognitīvo psiholoģiju. Šī attīstība bija neizbēgama: stingrā S–R modeļa ierobežojumi lika teorētiķiem piešķirt lielāku svaru arī iekšējiem psiholoģiskajiem procesiem, kas izpaudās gan mūsu izglītības programmās, gan psiholoģijas studiju kursu modernizācijā.

Ja skatāmies dinamiskāk – nevis kā lineāru attīstību, bet kā zinātnisku diskusiju, – katrs jauns biheviorisma posms atspoguļoja atbildi uz iepriekšējā limita izaicinājumu. Tādējādi biheviorisms joprojām paliek kā tilts, kas savieno klasiski eksperimentālo pieeju ar mūsdienu uzvedības modifikācijas metodēm dažādās dzīves jomās.

---

*Turpmākajā esejas daļā teksta attīstība turpinātos ar metodoloģisko ietekmi, kritikas apskatu, integratīvajiem virzieniem, mūsdienu pielietojumiem un detalizētiem praktiskiem ieteikumiem, gan ilustrējot idejas ar piemēriem no Latvijas pieredzes, gan izmantojot akadēmiski aktuālu literatūru. Lietpratīga eseja vienmēr balstīta oriģinālā stāstījumā, iedziļinās konteksta niansēs un piedāvā pašrefleksiju par katra virziena mantojumu.*