Kā es audzinātu — mans audzināšanas modelis un pamatprincipi

Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 23.01.2026 plkst. 6:32

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: 17.01.2026 plkst. 22:16

Kopsavilkums:

Uzzini manu audzināšanas modeli un pamatprincipus: vērtības, komunikācija, disciplīna, rutīnas un praktisks īstenošanas plāns eseju un mājasdarbu atbalstam.

Ievads

Kopš kļuvu par vecāku, man galvā bieži griežas jautājums: kāds būtu mans audzināšanas modelis, ja varētu to “uzbūvēt” no jauna? Kas ir tās vērtības un metodes, kurām ticētu, un ko mēģinātu saviem bērniem nodot? Rakstot šo eseju, vēlos ne tikai izklāstīt savus uzskatus un pieredzi par audzināšanu, bet arī pamatot, kāpēc izvēlos konkrētu balansu starp drošību, brīvību, komunikāciju un noteikumiem. Audzināšana man nozīmē daudz vairāk nekā disciplīnas ieviešanu – tā ir saruna, kurā bērns mācās izprast pasauli un savu vietu tajā. Šeit svarīgi kļūst atslēgas vārdi: audzināšana, disciplīna, vadība, atbalsts. Katrs šis jēdziens manā modelī papildina otru, veidojot drošu, bet attīstošu vidi. Mana galvenā motivācija ir izaudzēt nevis tikai “paklausīgu” bērnu, bet cilvēku, kurš spēj pats domāt, justies droši, veidot attiecības un būt vērīgs pret sevi un citiem.

Audzināšanas filozofija un pamatvērtības

Cilvēciska cieņa un iejūtība

Latviešu tautasdziesmās bieži sakām: “Kas citiem dara labu, tam pašam labi klājas.” Šis princips man ir audzināšanas filosofijas centrā. Ja bērns aug cieņpilnā vidē, kurā pieaugušais viņu uzklausa, saprot un respektē, tad arī bērna pašcieņa veidojas daudz drošāka. Piemēram, kad mana meita pēc bērnudārza nogurusi un aizkaitināta uzsprāgst, es atlieku malā telefonus un svarīgākos darbus, nosēžos blakus gultā un klusībā uzdodu sev jautājumu – kas šobrīd bērnam vajadzīgs? Tik bieži bērnam palīdz vienkārši “Es redzu, ka tu esi dusmīga. Pasaki man, kā jūties.” Lai arī šķiet sīka niansa, šāda klausīšanās prakse māca bērnam, ka viņš nav viens ar savām emocijām.

Stabilitāte un konsekvence

Latvijas bērnudārzos un skolās bieži vēroju: bērni jūt drošību, kad robežas ir skaidras un pieaugušie – vienoti savos lēmumos. Konsekvence nav stīvums, bet gan drošības garants. Mana pieredze rāda, ka, kad mēs ar partneri iepriekš pārrunājam noteikumus (piemēram, “ekrāna laiks tikai līdz plkst. 19.00”), nevis pēkšņi aizliegumi vai atļaujas, spriedzes mājās ir mazāk. Savukārt, ja vecāku vai skolotāju starpā noteikumi atšķiras, bērns kļūst apjucis un testē robežas vēl intensīvāk. Esmu pārliecinājusies, ka arī audzinātājas skolā, runājot vienā balsī ar vecākiem, bērnam skaidru dzīves struktūru.

Autoritāte, nevis autoritārisms

Skaidras vadlīnijas nav tas pats, kas akla paklausība. Latviešu literatūras klasiķis Jānis Jaunsudrabiņš “Baltajā grāmatā” apraksta siltas, bet godīgas attiecības starp tēvu un dēlu – šī līdzsvara sajūta starp sapratni un noteikumiem man vienmēr licies vēlama. Ja audzinām ar atvērtu dialogu, bet arī ar skaidriem noteikumiem (“Šeit mēs nelamājamies, bet varam pateikt, ja kas nepatīk”), bērns sāk ne tikai ievērot ārējās normas, bet arī iemācās pats tās radīt un izvērtēt. Esmu novērojusi, ka pārāk stingra pieeja veicina apspiestu dusmu uzkrāšanos, kamēr pārāk brīva – nedrošību un robežu trūkumu.

Veicināšana, nevis tikai sodīšana

Daudz labāku rezultātu man un bērniem sniedz uzsvars uz sasniegumu, nevis kļūdu izcelšanu. Kad dēls rūpīgi sakārto savas rotaļlietas, negaidu, kad pēdējais lego klucītis būs vietā – pasaku: “Es redzu, cik pacietīgi tu kārtoji. Lepojos, ka pabeidzi darbu.” Kļūdas mēs mājās pārspriežam kā iespēju izaugsmei, piemēram: “Šoreiz neveicās, kas būtu darāms citādi?” Šī pieeja ir tipiska modernajai Latvijas pedagoģijai, piemēram, arī Zaigas Ceres uzsver: bērni attīstās veiksmīgāk, ja mācās reflektēt par neveiksmi, nevis tikai saņem sodu.

Galvenie principi darbībā

Aktīva klausīšanās

Iespējams, svarīgākais instruments manos audzināšanas ikdienas rituālos ir aktīva klausīšanās. Bērns, kurš jūt, ka viņu ne tikai dzird, bet arī saprot, daudz vieglāk atklāj problēmas un mazāk izmanto uzvedību kā “valodu.” Bieža frāze manā mājā: “Pastāsti, kas šodien bija foršs? Un kas ne tik labs?” Vai arī: „Tu izklausies skumji. Vai esmu pareizi sapratusi, ka tu dusmojies, jo rotaļlietu kāds paņēma?” Un bērns atbild: “Jā, viņš mani pastūma.” Tikai pēc šādas atvērtas sarunas briedienā iespējams kopā meklēt risinājumu.

Skaidru noteikumu izveide un vizualizēšana

Noteikumiem jābūt īsiem un skaidri saprotamiem. Mūsu virtuvē pie sienas ir “ģimenes noteikumu lapa”: “Pirms ēšanas – rokas. Pie galda – runājam mierīgi.” Kad noteikumi ir redzami, bērnam vieglāk atcerēties, ko sagaidīt, un arī atgriezties pie tiem konflikta brīdī.

Rituāli un rutīnas

Latviešu kultūrā rituālu tradīcija – gaismas ripināšana ziemas vakaros, brokastis visai ģimenei kopā – ienāk arī ikdienā. Bērniem svarīga prognozējamība. Piemēram, ikvakaru pasaku lasīšana pirms gulētiešanas palīdz noslēgt dienu mierīgi. Mazākiem bērniem der attēlu kartītes – “tagad ģērbjam pidžamu, tad tīrām zobus.”

Pozitīvā pastiprināšana un uzslavas stratēģijas

Būtiski, ka slavējam procesu un centību, ne tikai rezultātu. “Tu ļoti centīgi mācījies rakstīt burtus, redzu, cik uzcītīgi strādāji,” – šādas uzslavas vērtīgākas nekā vispārīgs “Labi!”, jo palīdz bērnam redzēt savu progresu. Mūsu ģimenē darbojas mazās atlīdzības: pēc grūta uzdevuma – kopīga pastaiga vai izvēle, ko skatīties “LTV bērnu rītā”.

Sekas efektīvi, nevis naidīgi

Dabiskās sekas, piemēram, “Neaizvēri somu – slapjums uzgrāb skolas burtnīcām”, bieži ir spēcīgāks skolotājs nekā aizliegumi. Vienmēr cenšos maigi palīdzēt bērnam saskatīt loģisko saistību: “Slapjas burtnīcas tev sagādāja vairāk darba, vai vēlies, lai kādreiz atgādinu savlaicīgāk?” Tā sekas kļūst par mācību brīdi, nevis sodu.

Modeļu uzvedība (modelēšana)

Vecākiem jābūt piemēram. Ja bērnam mācu mierīgi runāt par dusmām, bet pati paceļu balsi, mans piemērs “runā skaļāk”. Ja rodas konflikts ar bērnam, atzīstu: “Es kļūdījos, piedod, ka aizsvilos. Turpmāk mēģināšu labāk.” Tādējādi bērns mācās pieņemt savas kļūdas un risināt nesaskaņas cieņpilni.

Komunikācijas stratēģijas un dialoga veidošana

Komunikācijai jābūt caurredzamai un cieņpilnai. Pirms sarežģītas sarunas uz brīdi apstājos, apdomāju, ko vēlos panākt, un tikai tad runāju ar bērnu. Sarežģītu jautājumu gadījumā sarunas struktūra mūsu mājās bieži ir: vispirms izstāstu savu redzējumu (“Man uztrauc, ja tu dodies ārā, nesaki kur ej”), tad klausos bērna versiju, un tikai tad kopīgi mēģinām rast risinājumu (“Kā tu domā, kā mēs varam panākt, lai uzzinu, kur tu esi, bet tu neesi nejaukts?”).

Ļoti palīdz arī brīdinājumi: “Pēc piecām minūtēm jāpārtrauc filma, lai dotos vannoties.” Tā bērnam ir iespēja sagatavoties un nav jāpakļaujas pēkšņiem spiedieniem. Smagākos brīžos izmantojam “klusuma brīdi”, – dziļi ieelpojam, aizejam uz “miera stūri”, tikai tad turpinām sarunu.

Emociju vārdnīca un attīstītie dialogi – piemēram: “Redzu, tev nāk raudiens. Varbūt tu esi arī dusmīgs? Tas ir normāli.” Arī bērnu grāmatas, kā Grīnbergas “Mans draugs – skumju vilks”, palīdz bērniem aptvert un nosaukt savas emocijas.

Audzināšanas metodes un rīki

Efektivitāte slēpjas konkrētībā un konsekvencē. Mūsu ģimenē lietojam uzdevumu sarakstus, kas pielipināti pie ledusskapja – bērni atzīmē paveikto: iztīrītas zobus, sakārtotas mantas. Kad dēls neatgriežas no laukuma laikā, izmantojam “time-in” – viņam ir jāatnāk un mierīgi aprunāties ar mani, nevis vienkārši sēdēt vienatnē. Balvu sistēmas darbojas, ja tās nav pārmērīgas: “Ja šonedēļ kopīgi sakārtojam istabu katru dienu, būs ģimenes kino vakars.”

Bieži caur spēli mācu bērniem risināt problēmas: “Kā darītu sunītis, ja nebūtu viņam vietas apgulties?” vai “Izdomāsim trīs veidus, kā vari dalīt mantiņas ar māsu.” Uzvedības noteikumu atgādinājumi ir vienkārši: “Ja savlaicīgi saģērbies, tad paspējam spēles laukumā ilgāk.” Šādi bērns redz cēloņsakarību un iemācās plānot.

Vecumam atbilstoša pieeja

Ikviens piekrīt, ka viena pieeja neder visām vecuma grupām. Pirmā bērnība – viss, kas vajadzīgs, ir pieskats, ritms un siltas rokas. Pārejas no viena uzdevuma uz citu izskaidroju ļoti vienkāršiem vārdiem: “Tagad pārģērbjamies, tad gājiens ārā.” Rotaļās caur dziesmām mācu vērtības, piemēram, ar “Cāļus skaita rudenī”.

Skolas vecumā bērns kļūst patstāvīgāks – vairāk dodu iespēju izvēlēties, piemēram, plānot dienas darbu veikšanu pats. Kopīgi veidojam dienas kalendāru – katram savi uzdevumi, kas jāizdara pirms brīvajiem brīžiem. Pusaudža gados svarīgi ir jau partnerība, nevis viena virziena noteikumi: “Es uzticos tev, bet, ja kas neizdodas, sarunāsim, kā labāk.” Bieži noder kopīgas diskusijas: “Kādi būtu argumenti tam, kāpēc gulēt laicīgi, arī, ja tu tā negribi?”

Sadarbība ar citiem pieaugušajiem un institūcijām

Regulāra komunikācija vecāku starpā ir pamatā konsekventam audzināšanas modelim. Mūsu mājās reizi nedēļā pārrunājam ar partneri, kas strādā, kas ne, kā reaģēt līdzīgās situācijās. Tāpat regulāri sazinos ar bērnu skolotājiem: piemēram, ja bērnam neklājas ar uzvedību, piedāvāju kopīgu risinājumu, piemēram, “uzvedības lietusmētelīti”. Vecvecākiem izskaidroju, kāpēc atsevišķi noteikumi mājās ir svarīgāki par “agrāk visi darīja citādi”.

Kad konfliktējam ar citiem pieaugušajiem, cenšamies izvairīties no asumiem bērnu klātbūtnē un vienoties par vienotu rīcību. Citādi rodas sajukums un bērns jūtas nedrošs.

Biežākās problēmsituācijas un ieteicamie risinājumi

Ja bērns regulāri nepakļaujas, es vispirms analizēju: vai viņš ir noguris, slims, vai robežās nav pretrunu. Tad novērtēju, vai noteikumi nav pārāk sarežģīti vai mainīgi. Pārbaudu arī savu noskaņojumu – vai pievēršu uzmanību bērna sasniegumiem, ne tikai kļūdām.

Emocionālu krīžu brīžos piedāvāju drošu vietu (piemēram, “miera stūri”), kur bērns var atgūt mieru. Ja laika pietrūkst – koncentrējos uz īsiem, bet vērtīgiem kontaktiem, piemēram, desmit minūšu kopīgu zīmēšanu, kas nereti izrādās vērtīgāka par stundu bez jēgas.

Tehnoloģiju lietā – noslēdzam ģimenes līgumu: “Tehnika līdz plkst. 19.00, tad āra pastaiga vai galda spēles.” Ja rodas smagas problēmas (agresija, mācīšanās grūtības), pieaicinu speciālistus, lai netērētu laiku tukšai “pašdarbībai”.

Novērtēšana un progresu mērīšana

Lai pārliecinātos par izaugsmi, ik mēnesi pārlapot uzvedības diagrammas vai sarakstus. Kad konflikti kļūst retāki, bērns pats spēj kontrolēt savas emocijas un es jūtu mieru arī gulētiešanas laikā – tā ir skaidra pazīme progresam. Pēc vajadzības modelim piekoriģējam: piemēram, ja noteikums darbojas tikai mēnesi, bet pēc tam “noplok”, izrunājam ar bērnu, kāpēc.

Personīgā attīstība kā audzinātājam

Bez pašrefleksijas ceļš pie attīstības nav iespējams. Reizi nedēļā mēģinu uzrakstīt, kas izdevās, kas ne. Ja bieži dusmojos, meklēju palīdzību, piemēram, noskatos semināru, lasu latviešu speciālistu padomus. Ja jūtu izsīkumu, nesteidzos būt perfekta, atļauju sev sīku atpūtu vai palūdzu partnerim pieskatīt bērnus.

Iespējamie ētiskie un kultūras apsvērumi

Latvijā ģimenes tradīcijām ir nozīme, bet tās vienmēr izvērtēju, vai tās atbilst bērna cieņai un drošībai. Autonomijas robežas var atšķirties, tomēr neaizmirstu bērna tiesības izvēlēties draugus, apģērbu vai izteikt savu viedokli, ja tas nerada draudus.

Praktisks īstenošanas plāns

Pirmajā mēnesī iesaku:

- 1.nedēļa: novēro bērnu, pieraksti viņa stiprās un vājos punktus; izveido sākotnējo noteikumu lapu. - 2.nedēļa: ievies rutīnas un vizuālus dienas plānus. - 3.nedēļa: izmēģini pozitīvo pastiprināšanu un seku sistēmu. - 4.nedēļa: izvērtē, kas darbojas; pārrunā ar bērnu un koriģē noteikumus. Avārijas gadījumu plānā iekļauj: apstāšanās, dziļa ieelpa, “klusā zona”, pārruna pēc nomierināšanās.

Secinājumi

Stabilitāte, cieņa, konsekvence un komunikācija – tie ir manas pieejas balsti. Audzināšana ir nepārtraukts dialogs un piemēra došana, nevis nekļūdīgs process. Saprotu, ka tikai caur savu attīstību un iejūtību varu palīdzēt bērnam kļūt par empātisku, atbildīgu un laimīgu cilvēku. Aicinu jebkuru sākt pat ar sīkām lietām: vienu jaunu rutīnu, atklātu sarunu vai “uzslavas piezīmi” katru dienu.

Pielikumi

- Parauglikumi: Pie sienas piekārams “ģimenes noteikumu saraksts”, uzvedības kartītes (“Mēs runājam mierīgi”; “Mantu dalīšanās noteikumi”), vienkāršs dienas grafiks ar attēliem. - Izglītojošie resursi: Latviešu speciālistu grāmatas par pozitīvo audzināšanu, digitāli kursi par bērnu emocionālo attīstību. - Refleksijas jautājumi: Vai šonedēļ pievērsu uzmanību bērna sasniegumiem? Vai esmu pats bijis atbalstošs savām kļūdām? Kādas izmaiņas ieviest nākamajā mēnesī?

Šādi ceļš uz ilgtspējīgu, Latvijai un man tuvāko audzināšanas modeli kļūst daudz pieejamāks.

Piemēra jautājumi

Atbildes ir sagatavojis mūsu skolotājs

Kā veidot savu audzināšanas modeli un pamatprincipus?

Izvēlies pamatvērtības kā cieņu, stabilitāti un atbalstu; kombinē drošību ar brīvību, skaidriem noteikumiem un komunikāciju.

Kādi ir galvenie audzināšanas principi pēc mana audzināšanas modeļa?

Svarīgākie principi ir aktīva klausīšanās, konsekvence, cieņa, motivēšana ar atbalstu, skaidra noteikumu izveide un autoritāte bez autoritārisma.

Kā komunikācija veicina veiksmīgu audzināšanu pēc mana modeļa?

Atklāta un aktīva klausīšanās bērnam palīdz justies saprastam, samazina konfliktus un veicina emocionālo attīstību.

Kāda ir atšķirība starp autoritāti un autoritārismu audzināšanā?

Autoritāte nozīmē skaidras vadlīnijas ar sapratni un atbalstu, kamēr autoritārisms balstās uz aklu pakļaušanos bez dialoga.

Kā mājās piemērot aktīvu klausīšanos audzināšanā?

Regulāri uzdod bērnam atvērtus jautājumus, ieklausies viņa sajūtās un kopīgi meklē risinājumus ikdienas situācijās.

Uzraksti manā vietā sacerējumu

Tagi:#izglītība #audzināšana #eseja