Džona Boulbija grāmatas „Drošais pamats” nozīme bērna pieķeršanās izpratnē

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: vakar plkst. 10:14

Kopsavilkums:

Uzzini Džona Boulbija grāmatas „Drošais pamats” nozīmi bērna pieķeršanās izpratnē un emocionālās drošības veidošanā skolēniem viegli saprotamā veidā.

Ievads

Runājot par nozīmīgākajiem darbiem bērnu psiholoģijā un pedagoģijā, nav iespējams ignorēt Džonu Boulbiju un viņa pieķeršanās teoriju, kas redzama grāmatā „Drošais pamats”. Šī grāmata ne tikai radikāli izmainīja priekšstatus par bērna un pieaugušā attiecībām, bet arī sniedza konkrētus atbalsta punktus tiem, kuri ikdienā veido bērnu emocionālo vidi — vecākiem, pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem. Man izvēle lasīt šo darbu radās līdz ar personīgām pārdomām par bērnu audzināšanu mūsu sabiedrībā, kā arī vēlmi labāk izprast, kas patiesībā ir bērna emocionālās vajadzības un kā tās veidot drošas.

Lasot „Drošo pamatu”, mani aizrāva ne tikai Boulbija spēja teorētiski argumentēt un skaidrot pieķeršanās mehānismus, bet arī viņa dziļi cilvēcīgā izpratne par bērna vajadzību būt pieņemtam un mīlētam. Latviešu kultūrā bieži novērots, ka vecāku paaudzes bērnu emocionālās dzīves aspektiem pievērš mazāk uzmanības, novērojams gan skarbums, gan atturība emociju izrādīšanā. Tāpēc uzskatu, ka Boulbija idejas ir īpaši nozīmīgas un aktuālas mūsu sabiedrībā, kur modernā pedagoģija un vecāku attieksme tikai tagad sāk virzīties uz cieņu pilnu un iejūtīgu bērna personības audzināšanu.

Manā esejā vēlos dalīties pārdomās par šo grāmatu, analizējot tās pamatidejas, sasaistot tās ar personisko pieredzi, latviešu sociālajiem ieradumiem un izglītības tradīcijām. Gribas uzsvērt — pieķeršanās nav tikai teorētisks koncepts, bet ļoti praktiska nepieciešamība, no kuras atkarīga bērna drosme, pašapziņa un arī sabiedrības kopējā emocionālā veselība.

Pieķeršanās teorijas pamati

Džona Boulbija pieķeršanās teorija radīja patiesu pārmaiņu vētru psiholoģijā. Viņš piedāvāja skatījumu, ka cilvēka – īpaši bērna – vēlme pēc drošības, komforta un pastāvīgas emocionālas saiknes nav kaprīze, bet bioloģiski noteikta vajadzība. No psiholoģijas perspektīvas pieķeršanās izpaužas kā bērna tieksme turēties pie konkrēta aprūpētāja, kuru viņš izjūt kā drošu, paredzamu un nomierinošu. Vēsturiski latviešu audzināšanas tradīcijās bieži uzsvērta neatkarība, pats sev jāspēj tikt galā, taču Boulbijs skaidro — patstāvību iespējams sasniegt tikai tad, ja bērns ieguvis „drošu pamatu” – emocionālu balstu, uz kura būvēt savu personību.

Evolūcijas tiesiskā doma parāda: pieķeršanās nav tikai emocionāla, bet arī izdzīvošanas priekšnosacījums. Līdzīgi kā latviešu tautas pasakās Zaķīšu pirtiņa un Sprīdītis atgriežas mājās meklēt siltumu, tā arī ikviens mazs bērns instinktīvi tiecas pēc emocionālas tuvības, kas nodrošina ne tikai psiholoģisku komfortu, bet arī praktisku aizsardzību.

Boulbijs izceļ dažādus pieķeršanās veidus: drošo, nedrošo, izvairīgo, ambivalento. Droša pieķeršanās bērnam dod pārliecību, ka viņa signāli tiks uzklausīti un vajadzības — apmierinātas, rezultātā bērns spēj eksperimentēt, mācīties, attīstīt pašapziņu. Ja pieķeršanās ir nedroša, rodas nemiers, bailes, hiperuzmanība vai arī pilnīga pašizolēšanās. To bieži redzam skolā – bērni ar pārmērīgām bailēm vai, pretēji, bezjūtīgi pret apkārtējiem.

Pieaugušo, galvenokārt vecāku vai aizbildņu, uzdevums ir būt šī „drošā pamata” avotam. Mātēm, tēviem, vecvecākiem ir jābūt emocionāli pieejamiem, uzmanīgiem, iecietīgiem un paredzamiem. Te svarīgi pieminēt, ka arī aprūpētāju emocijas, viņu nogurums, stresa līmenis un pašu bērnības piedzīvotais atspoguļojas attieksmē pret saviem bērniem. Latviešu folklorā jau dzirdēta doma: „Ko sēsi, to pļausi”, kas emocionālajā audzināšanā burtiski piepildās.

Bērna emocionālā attīstība un „drošais pamats”

Emocionāla drošība, kuru rada pieķeršanās, ir pamats, uz kura bērns balsta savu attieksmi pret pasauli. Bērns, kurš zina, ka viņu sapratīs, nomierinās un pasargās, kļūst zinātkārs, drosmīgs, vēlas izzināt apkārtni. Šī drošības izjūta ļauj bērnam eksperimentēt, kļūdīties un augt bez bailēm tikt atstumtam. Man pašam šķiet, ka latviešu tautas literatūrā šo tēmu lieliski ilustrē Vizmas Belševicas „Bille”, kur bērna pasaules uztvere ir ļoti cieši sasaistīta ar sarunu, pieņemšanas vai nepieņemšanas sajūtām no vecākiem.

Pašvērtējuma pamats izveidojas tieši agrā bērnībā – ja bērns regulāri saņem mīlestības apliecinājumus, atbalstošas piezīmes un izpratni, viņam attīstās veselīgs skatījums uz sevi, drosme izrādīt emocijas un iniciatīvu. Ja šīs lietas pietrūkst, rodas trauksmes sajūta, pastiprināta prasība pēc citu uzmanības jeb, kā saka tautā, „mūžīgā nepietiekamības sajūta”. Bērni var kļūt agresīvi, noslēgti vai pārlieku izdabāt citu vajadzībām.

Nozīmīga loma ir arī citiem, kas iesaistīti bērna dzīvē — skolotājiem, treneriem, radiniekiem, draugu vecākiem. Viņu attieksme un spēja klausīties, uzklausīt, uzmundrināt vai dot praktiskus padomus spēj kļūt par stabilizējošu faktoru brīžos, kad ģimenes vide nav ideāla. Kā piemēru var minēt Latvijas skolu tradīcijas, kur klases audzinātājas nereti kļūst par sava veida „otrām mammām” skolēniem. Taču būtiski ir, lai šī mijiedarbība būtu pozitīva, bez izsmiekla, pārmetumiem vai emociju apspiešanas.

Pieaugušo emocionālais stāvoklis – atspēriena punkts bērna drošībai

Ilūzijās, ka bērns attīstās tikai no ārējiem apstākļiem, nereti piemirstas vecāku pašizjūtas ietekme. Boulbijs īpaši uzsver – jo apmierinātāks, apzinātāks un emocionāli līdzsvarotāks ir vecāks vai audzinātājs, jo spēcīgāku drošības izjūtu viņš var sniegt bērnam. Latviešu ģimenēs, kur joprojām jūtama pēcpadomju pieredzes ietekme, nav retums emocionāla atturība vai pārmantots sāpju slieksnis: „Mēs izaugām, neviens mūs neglāstīja, tiks arī mūsu bērni!” Tomēr tieši šeit ir svarīgi mainīt skatpunktu – izprast, ka nepārvarētās emocijas ceļo cauri paaudzēm.

Piemēri no dzīves rāda, ka vardarbīgas vai emocionāli aukstas ģimenes veido noslēgtus, nedrošus bērnus. Eiropas bērnu tiesību prakse apliecina — emocionālais atbalsts ir tikpat svarīgs kā daudzums materiālu vai audzināšanas disciplīnas. Tāpēc arī Latvijas skolās arvien vairāk tiek attīstītas programmas, kas vērstas uz skolotāju un vecāku emocionālo izglītošanu: apgūtas stresa mazināšanas tehnikas, supervīzijas, vecāku grupas.

Vecākiem būtiski rūpēties par savu emocionālo līdzsvaru — sarunas ar draugiem, speciālistiem, regulāra pašrefleksija. Kā saka Imants Ziedonis: „Priecīgs cilvēks ir pats sev svētība un citiem par prieku.” Tikai atzīstot savas emocijas un mācoties ar tām tikt galā, iespējams neuzkraut tās bērniem.

Personīgās pārdomas par „Drošo pamatu”

Grāmata „Drošais pamats” mani pārsteidza ar savu lietišķumu un spēju sarežģītas zinātniskas teorijas skaidrot vieglajā, saprotamā valodā. Boulbija piemēri ir dzīvi, viņš atklāj reālas bērnu un ģimeņu situācijas, kas ļauj lasītājam identificēties ar aprakstītajām problēmām. Tas palīdz ne tikai pieņemt jaunu skatījumu, bet arī kritiski izvērtēt, vai mana paša audzināšana, mana attieksme pret bērniem ir balstīta drošības principos vai informē agrāku paaudžu aizsargmehānismi un kļūdas.

Šī teorija, kad tā radās, bija revolucionāra — tobrīd daudzviet valdīja priekšstats, ka bērna vajadzības pēc tuvības, mīlestības, fiziska kontakta ir liekas izlutināšanas pazīmes. Boulbija darbi izprovocēja diskusijas arī Latvijas pediatru un psihologu vidū. Tās vairs nav abstraktas debates – mūsu valstī, kur pieaug emocionālās veselības problēmas bērnu un jauniešu vidū, pieķeršanās teorijas apgūšana kļūst par ikkatra vecāka svarīgu zināšanu bāzi.

Izlasot grāmatu, vairāk novērtēju laiku, ko pavadu ar ģimenes jaunāko paaudzi – ne tikai veicot mājas darbus un rūpējoties par pārtiku, bet arī uzdodot jautājumus, izrunājot emocijas, atbildot uz neveikliem vai neērtajiem jautājumiem. Sajutu arī lielāku atbildību pret bērnu pašvērtējuma veidošanu – ja viņš kļūdās, nepārmest, bet palīdzēt saprast, ka kļūda nav apdraudējums, bet attīstības sastāvdaļa.

Ir arī cerība, ka aizvien vairāk ģimeņu Latvijā spēs lauzt postpadomju emocionālās atturības tradīcijas un būvēt savu bērnu dzīvi uz izpratnes un empātijas pamatiem. Mainās paaudzēm mantotās audzināšanas shēmas – ceru, ka šī grāmata kalpos par impulsu apzinātām izmaiņām.

Secinājumi

Džona Boulbija pieķeršanās teorija pierāda: drošības izjūta, ko bērns gūst agrīnajā periodā no sev tuvākajiem cilvēkiem, ir bioloģiski un emocionāli svarīgs pamats viņa personības attīstībai. Vecāku un citu pieaugušo emocionālā labsajūta un pašizpratne nosaka, kādu modeli bērns pārņem kā savu. Atbildības izjūta pieaugušajam nozīmē ne tikai barot un apģērbt, bet arī veltīt emocionālu klātbūtni un uzklausīšanu sava bērna zīmējumiem, bailēm, priekam un bēdām.

Boulbija teorija nav tikai abstrakts uzstādījums – tās principu apzināta ievērošana spēj padarīt mūsu ģimenes laimīgākas, emocionāli noturīgākas un labāk sagatavotas dzīves pārbaudījumiem. Tas prasa nemitīgu mācīšanos gan teorētiski, gan praktiski – apmeklēt kursus, apmainīties pieredzē, reflektēt par ikdienas situācijām un mainīt ieradumus.

Aicinu visus, kam rūp nākamo paaudžu emocionālais briedums, lasīt „Drošo pamatu”, runāt par izlasīto draugu un radinieku lokā, meklēt papildus resursus un nebaidīties mainīt konservatīvas tradīcijas, kas kavē laimīgas bērnības veidošanos.

Pielikumi un ieteikumi pašizaugsmei

Pēc grāmatas izlasīšanas vērts apgūt vēl citu ar bērna emocionālo attīstību saistītu literatūru, piemēram, lasīt Latvijas bērnu psihologu Annas Žīgures vai Aigas Jines darbus. Noder apmeklēt „Latvijas bērnu emocionālās veselības centra” rīkotos seminārus vai „Vecāku skolu”, kur dalās praktiskajos paņēmienos, kā stiprināt saikni ar bērnu.

Praktiski padomi ikdienai: katru dienu veltīt bērnam nedalītu uzmanību (vismaz 20 minūtes), uzklausīt bez pārtraukumiem, ievērot rutīnu, kas sniedz drošības sajūtu. Svarīgi ikdienā sarunāties par izjūtām, neapkaunot vai neignorēt bērna emocionālās vajadzības.

Savu emocionālo atbalsta sistēmu iespējams izveidot, aktivizējot draugu lokus, meklējot līdzīgi domājošos sociālajos tīklos vai pievienojoties konsultatīvajām grupām, apgūstot arī stresa pārvaldi, meditāciju vai emocionālās inteliģences treniņus.

Noslēgumā — „Drošais pamats” ir grāmata, kas palīdz kļūt ne tikai labākiem cilvēkiem, bet veseliem — kā bērniem, tā pieaugušajiem. Tas ir ceļš ne tikai uz bērnu laimi, bet visas sabiedrības emocionālo veselību un nākotnes izaugsmi.

Biežākie jautājumi par mācīšanos ar MI

Atbildes ir sagatavojusi mūsu pedagogu un ekspertu komanda

Kāda ir Džona Boulbija grāmatas „Drošais pamats” nozīme bērna pieķeršanās izpratnē?

Grāmata „Drošais pamats” būtiski mainīja uzskatus par bērna emocionālajām vajadzībām, uzsverot drošas pieķeršanās nozīmi bērna attīstībā.

Kā Boulbija grāmata „Drošais pamats” ietekmēja bērnu audzināšanas tradīcijas Latvijā?

Grāmata veicina cieņu un iejūtību bērnu audzināšanā, sekmējot modernu pieeju bērna emocionālās vides veidošanā Latvijā.

Kādas pieķeršanās formas apraksta Boulbija „Drošais pamats”?

Boulbijs apraksta drošo, nedrošo, izvairīgo un ambivalento pieķeršanās formu, kas ietekmē bērna emocionālo pašsajūtu.

Kāpēc grāmata „Drošais pamats” ir svarīga bērnu emocionālai attīstībai?

Grāmata izskaidro, ka droša pieķeršanās veido bērna pašapziņu, drosmi un psiholoģisko veselību, pamatojot to ar reālo dzīvi.

Kā „Drošais pamats” sasaista bērnu pašvērtējumu ar ģimenes attieksmi?

Droša un atbalstoša ģimenes attieksme veicina veselīgu bērna pašvērtējumu un drosmi izrādīt emocijas, kā uzsvērts grāmatā.

Uzraksti manā vietā sacerējumu

Tagi:#psihologija #piekertsana #eseja