Ilonas Leimanes romāns un filma "Vilkaču mantiniece": literārais un kino skatiens
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: šodien plkst. 12:57
Kopsavilkums:
Izpētiet Ilonas Leimanes romāna un filmas Vilkaču mantiniece literāro un kino skatījumu, izprast varoņu tēlus un Latvijas kultūras dziļumus.
Ievads
Iegriezties Latvijas literatūras un kino laukā, kur dominē mīti, leģendas un vecā pagātnes elpa, dažkārt nozīmē mesties aizraujošā piedzīvojumā. Ilonas Leimanes romāns “Vilkaču mantiniece” manā uztverē ir viens no izcilākajiem šī žanra pārstāvjiem – stāsts, kurā folkloras pavedieni saplūst ar vēsturisku notikumu atblāzmu, bet cilvēka dvēseles dziļumi atklājas caur mistisko vilkača tēlu. Atsevišķu uzmanību pelna arī tāda paša nosaukuma filma, kas tapusi vairākas desmitgades pēc romāna, iedvešot literārajam darbam jaunu elpu, pateicoties režisoram Gunāram Cilinskim un muzikālajam pavadījumam, ko radījis Pēteris Vasks.Izvēli salīdzināt abu mākslas formu ietekmi noteica vēlme izprast, kā ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem iespējams attēlot vienu un to pašu sižetu – kas zaudēts, kas iegūts, kā mainās varoņu veidols, vide, noskaņa. Turklāt šīs pieredzes laikā uzplauka jautājums: kā mēs, 21. gadsimta lasītāji un skatītāji, varam dzīvot līdzi tik senam, latviskām bailēm, ticējumiem un cerībām pilnam stāstam?
Romāna un filmas sižeta pamatā ir mūžsenā pretruna starp labo un ļauno, cilvēku un dzīvnieciski instinktīvo. Jaunā sieviete Līga, mantiniece ar sava veida “nastu” – vilkača noslēpumu, cieš un maldās starp sabiedrības baumām, māņticību, personiskiem pārdzīvojumiem un mīlestības meklējumiem. Šis motīvs parādās gan rakstītajā tekstā, gan uz kinolentes, tomēr katrs medijs to pasniedz citādi, uzsverot atšķirīgus aspektus.
Šajā esejā vēlos izklāstīt savas pārdomas par abu darbu sniegto pieredzi, pievēršot uzmanību autora valodas lietojumam, kino izteiksmes līdzekļiem, kā arī tam, kā šie mākslas darbi atklāj Latvijas kultūras dziļumus.
---
Romāna valoda un rakstības stils
Lasot “Vilkaču mantinieci”, mani visvairāk fascinēja tieši Ilonas Leimanes izmantotā valoda. Tajā skanēja senatnīga, uzrunājoša noskaņa, kas lika man kā lasītājam pat “garozu uzlikt” uz sirds – tik dzīva šķita vēsturiskās vides elpa. Autore plaši izmanto vecvārdus un dialektismu, piemēram, vārdu “baznīcēns”, kas šodien ir reti sastopams, taču romānā saistās ar baznīcas dzīvi un ļaudīm, kas tic dažādiem uzskatiem. Līdz ar to teksts kļūst ne tikai stāsts, bet arī valodas krātuve, liekot pārdomāt mūsu senču dzīves uztveri un domāšanu.Izteiksmes bagātību pamanīju arī daudzajos īpašības vārdos, kas palīdz radīt krāšņu, taustāmu vidi. Leimane prasmīgi zīmē Latvijas lauku ainavas – tumšo mežu, klusos ezerus, vecmāšu klusinātos vakarus –, lietodama krāsu, gaismu un smaržu aprakstus. Viņas valoda ir aranžēta kā tautasdziesma: “Miglā klusi tinas vecais ozols, līgani skan mēness gaisma pār upes spoguli.” Šādi teikumi veido ļoti skaidru, taustāmu tēlu, kas vedina lasītāju iztēloties un sajust pagātnes ritmu.
Romānā neiztrūkst arī neparastu leksikas elementu – savienojumi kā “uzcilīgs prāts”, kurš nav sastopams mūsdienu runā, rosina lasītāja ziņkārību un palīdz tuvoties pagātnes garam. Autore panāk līdzsvaru starp sarežģītu valodas plūdumu un lasāmu, izprotamāku tekstu, tāpēc pieredze kļūst divkārt bagātīga: apgūstu gan sižetu, gan mācības par tiem vārdiem, kas reiz bija latviešu ikdiena.
---
Līdzības un atšķirības starp romānu un filmu
Salīdzinot romānu ar filmu, man kļuva skaidrs, ka katrs no šiem darbiem savu vēsti pasniedz citādi. Ja romānā valoda spēlē pirmo vijoli, tad filmā dominē vizuālie simboli un skaņa, kas spēj aizstāt desmitiem aprakstošu lapu.Sižets abos gadījumos balstās uz Līgas – vilkaču mantinieces – iekšējo konfliktu, viņas ceļu no neziņas un bailēm līdz savas patības atzīšanai. Tomēr filmā stāsts bieži tiek īsināts vai koncentrēts uz konkrētām ainām – piemēram, kādā vietā, kur romānā tiek plaši tēlota naksnīga meža aina, filmā pietiek tikai ar zīmīgu kluso kadru, kur Līga skatās mēnesī ar bērnišķīgu izbīli. Režisors Gunārs Cilinskis filmu veidojis, ļaujot skatītājam vairāk just, mazāk domāt par sarežģītiem dialogiem, jo vārdu šeit nav tik daudz kā grāmatā.
Līgai aktieriski piešķirta trausla, tomēr spēcīga dvēsele – filmā šis tēls šķiet brīžiem pat noslēpumaināks nekā romānā. Bieži vien viņas acis runā vairāk par vārdiem – šī izteiksmes iespēja kino ir unikāla. Savukārt blakus tēli, lai arī vairākas līnijas filmā izlaistas vai saīsinātas, tomēr iezīmē svarīgākos akcentus: baumu nesējus, bažīgos kaimiņus, kas ataino latviešu lauku mentalitāti.
Nevar nepieminēt filmas muzikālo fonu. Pētera Vaska radītā mūzika, piemēram, brīžos, kad Līga klejo pa miglaina ezera krastu, ievelk skatītāju emocionālā spriedzē, kas dažbrīd šķiet pat pāri vārdos izteiktajam. Gaismas, kostīmu un dabas kadri filmā veido neatkārtojamu latviskuma sajūtu, kas acīs ieurbjas vairāk nekā desmitiem aprakstu. Tomēr reizēm jutu, ka filmā pietrūkst tās valodas nianses, kuras dod romāns, piemēram, lirikas un iekšējās atklāsmes.
---
Personīgās pārdomas un iespaidi
Atzīšos – romāna valodas stils sākumā šķita izaicinošs. No vienas puses, sarežģītie teikumi un vecvārdi lika apstāties, pārdomāt kontekstu, bet no otras – tie atvēra jaunu pasauli, kurā vārdiem ir īpaša jēga un svars. Gaviles un satraukums plūda cauri lapaspusēm, iztēlē atdzīvojās Latvijas pagātne, ne tikai kā vēstures stunda, bet kā elpojoša vide.Filmu skatīties bija gluži cita veida piedzīvojums – vizuāli, emocionāli spēcīgs. Jo īpaši iedarbīga bija iespēja nokļūt Latvijas dabas vidē, redzēt tās smalkumus, kuru attēlojumam vienmēr trūkst vārdu. Līgas attēlojums filmā lika vairāk just līdzi, jo viņas nedrošās kustības, skatiens un mājieni izteica visu to, kas reizēm grāmatā paliek starp rindām. Tāpat mūzika pastiprināja spriedzi, radot trauksmainas, noslēpumainas emocijas.
Salīdzinot abu darbu radīto noskaņu, gribu teikt, ka grāmata mani uzrunāja ar savu dziļumu un iespēju ilgi pārdomāt, analizēt, pietuvoties varoņiem ļoti personiski. Savukārt filma deva iespēju sajust kopainu, emociju gammu īsā laikā – it kā uzdurtos tam pašam stāstam, bet no cita leņķa. Tāpat secināju, ka filmā dažas lietas kļuva vienkāršāk uztveramas, īpaši skatītājiem ar vājāku literāro pieredzi, tomēr niansētie tēlu pārdzīvojumi, iekšējās cīņas atklājas tieši lasījumā.
---
Secinājumi
Šīs divējādās pieredzes apkopojumā apstiprinās tēze: literatūras un kino mijiedarbība bagātīgi paplašina skatījumu uz vienu un to pašu stāstu. Valodas burvība, ko sniedz Ilonas Leimanes rakstība, nav aizvietojama ar ekrāna vizualizāciju, tomēr filma spēj ievilkt plašākā auditorijā, pieķerties sajūtām, kādas nav pa spēkam tikai vārdam. Kopā abi šie mākslas darbi ļauj palūkoties uz mūsu tradīcijām, bailēm, cerībām, kā arī atgādina, cik svarīgi ir nezaudēt saikni ar sava novada mītiem.Augstu vērtēju gan Leimanes, gan filmas autoru prasmi uzburt autentisku 19. gadsimta beigu Latviju – gan baznīcēnus, gan mežu, gan cilvēku dvēseļu cīņu. Šīs pieredzes laikā sapratu, ka tādas stāstu adaptācijas ir piemērotas ikvienam, kurš vēlas izprast kultūras daudzslāņainību.
Tāpēc ieteiktu ikvienam lasītājam un skatītājam neaprobežoties tikai ar vienu stāsta izpausmi – paveriet sev iespēju iepazīt gan literatūras, gan kino piedāvāto skatījumu. Tāpat, vērojot citus Latvijas autorus, piemēram, Vizmas Belševicas triloģijas adaptācijas vai Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni” un filmas, var izjust, cik nozīmīgs ir cilvēka pārdzīvojums starp vārdiem un attēliem.
---
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties