Sunim un cilvēkam: tiesības būt pašam un dzīvot brīvi
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: vakar plkst. 16:17
Kopsavilkums:
Izpētiet suņa un cilvēka tiesības būt pašam un dzīvot brīvi, apguvis ētikas un brīvības nozīmi skolēniem vidusskolas līmenī. 🐕
Sunim ir tiesības būt sunim
Ievads
Ikdienā mēs reti apstājamies un iztaujājam, ko patiesībā nozīmē būt pašam – vai cilvēkam, vai sunim, vai kādam citam dzīvajam radījumam. Latviešu dzejnieks Imants Ziedonis kādā savā daiļradē rakstīja par „kā būt” būtību, un šķiet, šis jautājums ir mūžīgs. Sunim ir tiesības būt sunim – šis apgalvojums ir gan vienkāršs, gan dziļš. To iespējams uztvert tieši – kā aicinājumu respektēt suņu dabiskās vajadzības un uzvedību –, bet vēl vairāk: tā ir metafora cilvēka tiesību un brīvības izpratnei. Mūsdienu Latvijas sabiedrībā, kas pēdējās desmitgadēs piedzīvojusi gan brīvības garšu, gan tās jaunos ierobežojumus, īpaši svarīgi ir saprast, kas ir tiesības būt pašam, kādēļ tās ievērot un kā piedzīvot brīvību, neapdraudot citus. Šajā esejā mēģināšu dziļāk izpētīt gan suņa, gan cilvēka „tiesību būt” nozīmi, balstoties gan literāros un kultūras piemēros, gan filozofiskās atziņās no Latvijas brieduma gadiem līdz mūsdienām.---
Tiesību jēdziens un nozīme dzīvē
Visupirms jāvaicā: „Kas ir tiesības?” Skolas laikā, apgūstot pilsonību un ētiku, bieži uzzinām, ka tiesības ir noteikumu kopums, kas ļauj mums dzīvot droši, brīvi un atbildīgi. Juridiski tās ir konkrētas normas, kas pasargā mūsu intereses, bet ētiski un sociāli – tā ir cilvēka cieņa, pašnoteikšanās un identitātes pamats. Jānis Rainis lugā „Uguns un nakts” caur Lāčplēša izvēlēm izceļ, ka brīvība ir iekšēja nepieciešamība. Tas pats attiecas uz jebkuru dzīvu būtni – arī uz suni.Suns, kas dzīvo pilsētas daudzdzīvokļu mājā, un suns laukos pie saimnieka ķēdes – abi izrāda savu dabu: rej, skrien, sargā, izrāda prieku vai dusmas. Apklusināts, uzvedībā ierobežots suns laika gaitā var kļūt apātisks vai neirotisks – tieši tāpat kā cilvēki, kuriem liedz būt patiesiem pret sevi. Tāpēc „tiesības būt sunim” pārvēršas par spēcīgu metaforu sabiedrībā – kā apvienot savas dabiskās vēlmes ar vides prasībām un robežām, nezaudējot sevi.
---
Būt sunim – dabiskās uzvedības tiesības un to robežas
No bioloģijas stundām zinām: katrai sugai ir dabiska uzvedība. Suņa būtība ir sajust pasauli ar degunu, pazīt saimnieku pēc balss, spēlēties ar kociņu vai skriet pakaļ bumbai, sargāt sev tuvās teritorijas. Rakstniece Anna Sakse pasakā par sunīti, kas negribēja vairs būt suns, bet mēģināja dzīvot kā kaķis, parāda, ka noliegt savu būtību ir grūti – dzīvesprieks pazūd, un attiecības sabrūk.Tomēr arī sunim piemīt pienākumi – viņam jāievēro noteikumi, ja grib dzīvot kopā ar cilvēkiem. Ja dzīvokļa suns sāks naktīs neatlaidīgi riet, mājas iemītnieku sapnis būs traucēts, iespējami konflikti un pat izlikšana no mājvietas. Šādi rodas robežas – tiesību un pienākumu līdzsvars. Tāpat skolā: skolēnam ir tiesības izteikties, taču jāievēro klases noteikumi, lai citi varētu mācīties.
Zīmīgs ir arī piemērs no suņu uzvedības – ja suns daudz laika pavada sabiedrībā, viņš iemācās saprast, kad būt atturīgam, bet, atrodoties dabā, var atļauties izrauties savā būtībā. Ne katra situācija prasa tiesību pilnīgu izmantošanu. Tas attiecas uz mums visiem – dažreiz izvēlamies paklusēt, nebalsot, tolerēt, nereaģēt. Tiesības ir mūsu, bet mums nav pienākuma tās demonstrēt vienmēr.
---
Tiesību esamība un psiholoģiskais konteksts
Psiholoģijā zināms, ka cilvēkradījuma labklājība lielā mērā balstās drošības un personiskās vērtības apziņā. Ja sunim nav atļauts būt sunim – nav iespējas izpaust savas vajadzības –, viņš kļūst nemierīgs, bailīgs, dažkārt agresīvs. Tieši tāpat ar bērnu klasē, kurš baidās paust domas, jo pieredz izsmieklu vai necieņu. Ilze Indrāne savā stāstā „Smalkās kaites” atklāj, cik postošs ir atteikums pieņemt sevi un citus tādus, kādi tie ir.Tiesību ignorēšana noved pie iekšējām pretrunām. Suns, kas vairs nerej uz svešiniekiem, iespējams, ir samierinājies – bet varbūt viņš ir zaudējis uzticību savai balsij un būtībai? Cilvēkam šāds stāvoklis bieži izpaužas kā psiholoģiska spriedze – depresija, emocionāls atsvešinājums, nereti arī fiziskas nelaimes. Tādēļ īpaši jāuzsver sabiedrības un ģimenes nozīme atbalstīt ne tikai tiesību formālu eksistenci, bet arī to reālu pieņemšanu un praktizēšanu.
---
Sabiedrības loma tiesību uzturēšanā un piešķiršanā
Vēsturiski Latvija ir bijusi valsts, kur dažādas varas ir noteikušas, kas atļauts un kas – ne. Padomju režīma gados tiesības tika interpretētas šauri un bieži vardarbīgi, cilvēkiem nācās „uzvilkt maskas” un slēpt savdabību. Šodien demokrātija ļauj runāt, balsot, būt pašiem, tomēr arī tas prasa atbildību.Sunim pilsētā jābūt pie pavadā, jānēsā uzpurnis, tādējādi sargājot citus un sabiedrības kārtību. Arī mēs, rīkojoties pēc saviem ieskatiem, nedrīkstam pārkāpt līdzcilvēku tiesības. Klasicisks piemērs – publiskie pasākumi, kur līdzsvarot brīvību uz izpausmi ar citu mieru un drošību. Valsts noteiktie likumi nav domāti tikai soda dēļ – tie ir kompromiss sabiedrības kopējam labumam. Atbildīga sabiedrība apzināti veido vidi, kur dogmatisku aizliegumu vietā ir uzticība, sapratne un prakse sarunāties – tieši kā sunim, kurš zina: viņam ļauts lēkt dārzā, bet ķepām jābūt tīrām, kad nāk mājās.
---
Tiesību būtība un filozofiskas pārdomas
Tiesības nevar līdz galam nodefinēt tikai kā ārēju vērtību, kas izriet no likumu radītiem ierobežojumiem vai atļaujām. Filozofs Ernests Brastiņš, analizējot latvisko dzīvesziņu, rakstīja, ka būtība ir pieņemšana un harmonija ar savu dabu. Tiesības ir potenciāls: iespēja, bet ne pienākums darīt, runāt vai nereaģēt; justies droši arī tad, ja izvēlies „neriet”. Tās ir iekšējās pašapziņas pamats.Cilvēkam tiesības ir kā atslēga uz pašrealizāciju, uz atklāto sevis pieņemšanu. Rainis iezīmē: „Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Mainīties drīkst tikai tad, ja zini, kas esi un ko tev nozīmē tavs „es”. Tiesību apziņa ļauj ne tikai saglabāt identitāti, bet arī mainīties, nesalaužot savu būtību. Dzīvojot saskaņā ar sevi, iespējams arī cieņpilni sadzīvot ar apkārtējiem, neuzspiežot viņiem savas izvēles.
---
Praktiskas atziņas un secinājumi
„Sunim ir tiesības būt sunim.” Šķietami vienkāršs teikums, bet tajā slēpjas dzīves filozofija, kas gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem atgādina – jāpieņem sevi, jāļauj citiem būt pašiem un jāzina, kur beidzas mana brīvība un sākas otra tiesības. Sabiedrība, kas cieņā tur pašcieņu un brīvību, ir veselīgāka, taisnīgāka, drošāka – arī izglītības jomā, kur skolēni var izpausties, skolotāji var būt cilvēciski, vecāki un bērni mācās sadarboties.Svarīgi atcerēties, ka brīvība liek izvēlēties – vai izmantot savu balsi vai paklusēt, vai riet vai piekāpties. Brīva izvēle tās arī veido. Kā attīstīt šo apziņu sevī un citos? Svarīga ir izglītība (Latvijas literatūrā skolotājs bieži ir stāsta varonis!), empātija, pašrefleksija, arī spēja saskatīt līdzības starp cilvēku un citiem dzīvajiem. Novērot suni – kā viņš spēlējas, kā apdomā, vai riet vai nē, kā viņš atpūšas ar savu saimnieku – arī mums palīdz labāk saprast, kā visa pamatā ir tiesības būt un sajust.
Nobeigumā jāsecina: tiesības nav tikai ārēji uzspiestas normas, tās ir dzīves veids. Lai arī kur mēs būtu – klasē, mājās, uz ielas vai laukā – mums jāatļauj sev būt „sunim”: autentiskiem, atvērtiem, izprotošiem un brīviem. Tā ir gan sevis pieņemšana, gan cieņa pret citiem, un tas – galu galā – veido dzīves kvalitāti un prieku būt.
—
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties