Slapstiks: Kāpēc fiziskā vardarbība kļūst par komēdijas galveno sastāvdaļu

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: šodien plkst. 10:23

I. Ievads

Latvijā slapstiks nav svešs: lai gan nav mums savas Čārlija Čaplina vai Bastera Kītona kinotradīcijas, tomēr arī latviešu komēdijās var saskatīt slapstika elementus, piemēram, vecajās Rīgas kinostudijas filmās, kur nejauši izbēgta panna vai komiski kritieni sabiedrības smalkajās aprindās izraisa smieklus. Mūsdienās slapstiks atdzīvojas arī televīzijas seriālos, sociālajos tīklos, pat mēmos humora fragmentos "Zelta mikrofona" balvu pasniegšanā, kur fiziskā neveiklība ir nozīmīga izklaides daļa.

Šīs esejas mērķis ir izprast, kāpēc šāda tipa vardarbība kļūst smieklīga, kā skatītājs spēj distancēties un neuztvert to kā biedējošu, kādas psiholoģiskas un kultūras parādības tas atklāj Latvijas (un plašākā Austrumeiropas) kontekstā. Mēģināšu analizēt slapstika pamatprincipus, tā vēsturiskās izpausmes, mūsdienu transformācijas un latviešu kultūru ietekmējošos aspektus.

II. Slapstika pamatprincipi un vēsturiskā attīstība

Vēsturiskā skatījumā to izcelsmi var meklēt jau Aristoteļa rakstītajā par smieklu izcelsmi ciešanās — ja sāpīgais notikums netiek uztverts nopietni, rodas izklaide. Jau senajā jomā iestudēts "kaulus lauzošais joks", kas vēlāk atplauka groteskās viduslaiku ielu izrādēs un cirka priekšnesumos. Latvijas Pantomīmas teātra izrādēs slapstika elementi kļuva par neatņemamu sastāvdaļu, īpaši slavenajā Modra Tenisona trupā, kur precīzi izspēlēti fiziski kuriozi valodināja arī bez vārdiem.

Vēlāk, kino laikmetā, slapstiks ieguva starptautisku elpu: Čārlijs Čaplins, Busters Kītons, bet arī Eiropā — Žaks Tatī, padarīja komisko vardarbību par galveno smieklu avotu. Arī Latvijā nostalģija pēc mēma kino laikiem dzīvo kino vakaros, kur tiek rādītas vecās "kinohronikas" un fragmenti ar neveiksmīgiem kritieniem. Žanra demokrātiskums — to saprot jebkurš, neatkarīgi no valodas vai izglītības.

III. Slapstika kā fiziska komēdija un vardarbība kā jokam vieta

Šo efektu var novērot latviešu televīzijas izklaides raidījumos, piemēram, "UgunsGrēks" epizodēs, kur varoņu kritieni, samocīti priekšnesumi vai spaiņa uzkrišana kļūst par regulāru komēdijas ballast. Te ir izteikts princips "vardarbība bez sekām" un vēstījums, ka "viss ir kārtībā", radot smieklu caur negaidītību un absurditāti. Svarīgi, ka šī vardarbība nekad nav vērsta uz sāpju radīšanu reālai personai, bet gan uz vizuālo izteiksmi un pārspīlētu efektu.

Vēl būtiskāk — slapstiks ironizē par tabu tēmām, piemēram, vīrišķo ķermeni padarot par joku: aktieris nokrīt ar kājām gaisā, bet publika smejas, jo šis "varoņdarbs" ir brāķis. Latviešu literatūrā līdzīgas groteskas epizodes saskatāmas Rūdolfa Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" izrādēs, kad kāds neveikls jauneklis sašļācas ar paniņām vai nokrīt no šķūņa jumta. Jauks piemērs, kā fiziskā neveiklība kļūst par visas publikas saistvielu.

IV. Slapstika mūsdienu diskursā un medijos

Tomēr šeit jāuzdod jautājums: vai šāda vardarbība ir pieņemama vai arī tā paslēpj reālu sāpju degradāciju? Sabiedrības morāle attiecībā pret slapstika formām mainās. Ja agrāk kritiens uz skatuves bija iepriecinājums, tagad nereti izskan kritika par vardarbības trivializēšanu. Taču Latvijā, kur satīra un ironija televīzijas projektos vēl nav pilnībā zaudējusi aktualitāti, slapstiks saglabā balansētus morālos rāmjus — tiklīdz “upuris” pieceļas un pasmaida, skatītājs atviegloti uzelpo.

V. Psiholoģiskās teorijas un skaidrojumi slapstika efektivitātei

Otrs skaidrojuma virziens ir superiority jeb pārākuma teorija. Skatītājs, neredzot reālas ciešanas, izjūt pārākumu pār "upuri" — līdzīgi kā skolas laikā bērni sāka smieties, kad kāds klasesbiedrs paklupa, bet pēcāk saprata, ka viss ir kārtībā. Savukārt relief jeb atvieglojuma teorija norāda — skatītājs atbrīvo sasprindzinājumu, redzot citu neveiksmes: tajā ir sava veida psiholoģiskā izlāde.

Latviešu skatītājs, diemžēl vai par laimi, izceļas ar augstu empātiju. Tāpēc slapstika efektivitāte mūsu kultūrā balstās arī skatīšanās distancē. Ja situācija tiek parādīta kā rotaļa, nevis reālas sāpes, smiekli sasaista publiku. Slapstiks apliecina to, ko dzejnieks Imants Ziedonis reiz rakstīja: "Pieļauj, ka viss ir citādi nekā šķiet!" Tieši šī izkropļotā realitāte skatītāju izklaidē.

VI. Praktiski padomi un ieteikumi slapstika analīzei un veidošanai

Otrais padoms — skatītājam jāsajūt simpātijas pret "upuri", kurš savā neveiksmē ir mīļš vai komiski neveiksmīgs. Ja skatītājs pamana, ka cilvēks patiesi cieš, smiekli izpaliek. Tāpēc arī Latvijas izrādēs "upuris" bieži ir olainietis ar trekni izceltām vaibstiem, nevis nopietns tēls. Vidzemes teātra lugu tradīcijā par "upuri" nereti kļūst neveiklais saimnieks vai lauku Pēcis, kuru pieredze galu galā padara tikai komiskāku.

Trešais – slapstika kombinēšana ar citiem humora veidiem, piemēram, vārdu spēlēm un ironiju. Slapstiku var apvienot ar asprātīgu vārdu dueli, kā to dara Mārtiņš Egliens humoristiskajos skečos. Tas bagātina sižetu un humora līmeņus, ļaujot skatītājam baudīt ne tikai fiziskās, bet arī intelektuālās peripetijas.

VII. Secinājumi

Slapstika izteiksmes spēks slēpjas tā universālismā — fizisko humoru saprot visi, neatkarīgi no vecuma, izcelsmes vai izglītības. Tas apvieno sabiedrību, ļaujot izlaist tvaiku un kopīgi pasmieties arī par pašu neveiksmēm. Taču vienlaikus slapstiks ir arī labs pētījumu materiāls — tajā iekodēti psiholoģiski aizsargmehānismi, kas ļauj sardzēt vardarbību kā “nesāpīgu mākslu”.

Noslēgumā jāteic — slapstika spēks slēpjas spēlē starp sāpēm un smiekliem. Cik labi spēsim to izmantot gan kā mākslas formu, gan kā līdzekli stresa mazināšanai, tik spēcīgs būs smieklu efekts arī nākotnē, neatkarīgi no laikmeta vai tehnoloģiju attīstības.

Papildus ieteikumi studentiem

Slapstiks nav tikai viegls joks — tas ir sasniegums, kas prasa vērīgu aci, asu prātu un vēlmi atšķirt māksliniecisko pārspīlējumu no reālās ciešanas. Latvijā, kur mums tik ļoti patīk dažbrīd pasmieties pašiem par sevi, slapstiks ir labs sabiedrotais gan ikdienas dzīvē, gan uz skatuves.