Latviešu strēlnieku pievienošanās boļševikiem: cēloņi, gaita un sekas
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 17.01.2026 plkst. 6:42
Uzdevuma veids: Vēstures sacerējums
Pievienots: 17.01.2026 plkst. 6:15
Kopsavilkums:
Uzzini latviešu strēlnieku pāreju pie boļševikiem: cēloņus, gaitu un sekas; atradīsi avotos balstītu analīzi, hronoloģiju un vēsturiskas atziņas skolēniem.
Latviešu strēlnieku boļševizēšanās: daudzfaktoru process un tā sekas Latvijas un Krievijas vēsturē
Ievads
Latviešu strēlnieku boļševizēšanās ir fenomens, kas gandrīz nevienu Latvijas vēsturē neatstāj vienaldzīgu. Jautājums par to, kāpēc vairāki tūkstoši latviešu kareivju Pirmā pasaules kara un revolūciju virpulī izvēlējās saskaņot savu likteni ar Krievijas boļševikiem, paliek aktuāls līdz mūsdienām. Šis process bija ne tikai militāra vai politiska, bet arī dziļi kultūras un psiholoģiska pārmaiņa, kas ietekmēja Latvijas likteni, latviešu tautas pašapziņu un arī plašāku Austrumeiropas reģiona attīstību. Šajā esejā analizēšu vēsturisko fonu, vārdos izskaidrošu radikalizācijas mehānismus, izcelšu spilgtākās epizodes un personības, kā arī vērtēšu sekas un vēstures interpretācijas dažādos laikmetos.Eseja struktūrēta sekojoši: vispirms tiks apskatīti latviešu strēlnieku izcelšanās apstākļi un Pirmā pasaules kara pieredze, tad izvērtēta politiskā attīstība un ideju izplatība 1917. gadā, pēc tam detalizēti analizēts boļševizācijas process, tā galvenie notikumi un lomas, atsevišķu personību profili, ilgtermiņa sekas un vēstures interpretācijas.
Vēsturiskais fons — strēlnieku izcelsme, sociālais portrets un frontes pieredze
Latviešu strēlnieku bataljonu izveide 1915. gadā bija tieši saistīta ar Pirmā pasaules kara nežēlībā iegrimušo Rietumu fronti. Latviešu apdzīvotās teritorijas, Rīgas, Daugavpils un citu Vidzemes un Kurzemes centru tuvums frontes līnijai, kā arī pastāvīgās bēgļu plūsmas un leģitīmas nolemtības izjūta veicināja masveida mobilizāciju. Sākotnēji strēlnieku rindās pārsvarā stājās jauni, fiziski spēcīgi lauku vidē auguši vīrieši, tomēr netrūka arī skolotu, pilsētās radušos inteliģentu, kas vēlāk kļuva par politisko domu pārvadātājiem.Nozīmīgi ir uzsvērt, ka latviešu strēlnieku vienības zināmā mērā simbolizēja sabiedrības griezumu: vairums bija zemnieki vai mazpilsētu darba ļaudis, kuru saskarsme ar modernās politikas idejām līdz 1917. gadam bija epizodiska. Taču frontes dzīve — brutālas kaujas Ložmetējkalnā, Ziemassvētku uzbrukums, neskaitāmās dzīvības un degredētā disciplīna — radīja auglīgu augsni vilšanās un sociālās netaisnības apziņai. Šīs pieredzes detalizēti var izsekot gan vienību pavēlēs, kurās bieži tika uzsvērts nepieciešamība saglabāt morāli, gan arī kareivju dienasgrāmatās, kur atklājas ikdienas skarbums, bada un nāves klātesamība.
Politiskā vide 1917. gadā un ideju radikalizācija
1917. gada sākums Krievijā ievadīja strauju pārmaiņu periodu; februāra revolūcija sagrāva līdzšinējo carisko režīmu un radīja politisku vakuumu, kurā sāka sacensties dažādas partijas, padomju (sovietu) institūcijas un masu kustības. Šajā haosā strēlnieki arvien biežāk nonāca saskarē ar revolucionāriem virzieniem gan tieši Petrogradā, gan caur presi, propagandas runām, aģitatoru vizītēm vienībās.Nozīmīgi, ka latviešu strēlnieki bija vērtējami kā īpaši uzticams spēks. To sekmēja frontes rūdījums, saliedētība un jau pieredzētie zaudējumi. Tā laika avotos, piemēram, laikrakstā “Cīņa”, īpaši uzsvērta strēlnieku neatlaidība un uzticamība, kas viņus padarīja par vērtīgu balstu gan provisoriskajām, gan vēlāk boļševiku varai. No otras puses, līdz ar frontes sastingumu un neziņu par nākotni, sāka pieaugt atbalsts radikālām pārbūvēm — īpaši to sekmēja solījumi dot zemi, nodrošināt mieru un beigt bezjēdzīgo asiņu izliešanu.
Boļševizācijas process: intensitāte un mehānismi
Latviešu strēlnieku pāreja uz boļševiku pusi nebija vienkāršs vai īsā laikā noticis process. Tas ietvēra vairākas paralēlas strāvas. Psiholoģiski strēlniekus ietekmēja kara nogurums un zaudētā ticība iepriekšējo valdību spējai nodrošināt kaut minimālu taisnīgumu. Pievēršanās boļševiku idejām nebija tikai izmisuma solis vai politiska mode, bet iespēja ieraudzīt nozīmi un kaut kādu nākotnes perspektīvu. Kā liecina 6. Tukuma strēlnieku pulka kareivja P. Dreimaņa pieraksti, “Ja vairs nav sava mērķa, neviens nav stiprs. Tad cerēju, ka varbūt varēšu palīdzēt tautai citā ceļā.”Sociālie faktori bija tikpat svarīgi. Zemnieki prasīja zemes reformu, pilsoniskā sabiedrība — tautas pašnoteikšanos, bet kara apstākļos abu mērķu saplūsme nereti nozīmēja radikālu pretestību jebkurai vārdā nosauktai autoritātei. Strēlnieku vienībās veidojās savas politiskās komitejas un padomes, kurās dominēja tie, kuri prasmīgi artikulēja kareivju prasības. Līderu loma šeit bija izšķirīga — gan tādu kā Fricis Roziņš, kas mērķtiecīgi virzīja strēlniekus uz sadarbību ar bolševikiem, gan tādu kā Pēteris Zālīte, kurš aicināja saglabāt nacionālu orientāciju.
Organizatoriski boļševizācija realizējās gan caur aģitāciju materiāliem, gan caur kolektīvām rezolūcijām un sistemātisku sakaru veidošanu starp padomju iestādēm un strēlnieku vienībām. Tomēr katra vienība un reizēm pat viena rota varēja ieņemt atšķirīgu nostāju, kas liecina par procesa daudzbalsību. Ir pierādījumi — piemēram, 3. Kurzemes pulka atskaitēs —, ka pastāvējusi gan aktīva pretestība, gan pārliecinošs atbalsts.
Hronoloģija: nozīmīgākie notikumi un lomas (1917–1919)
1917. gada novembris — oktobra apvērsums Petrogradā — ievadīja strēlniekus tiešā kontaktā ar boļševiku varas pārņemšanas mērķiem. Latviešu vienības kļuva par vienu no izšķirošajiem spēkiem Ziemas pils ieņemšanā un citos revolucionāros pasākumos galvaspilsētā. Līdzās šim triumfam, Latvijā sāka veidoties dažādas padomju varas institūcijas (pazīstamākais piemērs ir Iskolat jeb Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju izpildkomiteja Valkā).1918. gada gaitā situācija kļuva sarežģītāka: Vācijas armijas ofensīva piespieda atkāpties no Rīgas, un liela daļa strēlnieku tika pārdislocēta dziļāk Krievijā. Ne visiem tā bija brīvprātīga izvēle. Tomēr šajā laikā daudzi strēlnieki iegāja sarkanās armijas elitē, kļūstot gan par komandieriem, gan “leģionāriem” dažādās frontēs: piemēram, aktīva līdzdalība dažādu “balto” spēku apkarošanā gan Krievijas iekšzemē, gan Ukrainā.
Personību līmenī jāpiemin gan boļševiku pusē izcilie Jukums Vācietis (vēlāk kļuva par Sarkanās armijas galveno komandieri), gan skeptiskākie, kas izvēlējās Latvijas neatkarību (piemēram, Oskars Kalpaks, lai arī viņa ceļš vēlāk veda Neatkarības kara frontēs, nevis boļševiku rindās).
Personības un vienību piemēri
Fricis Roziņš, agrākais publicists un politiķis, pēc 1917. gada kļuva par vienu no aktīvākajiem boļševiku ideju ieviesējiem latviešu pulkos. Viņa retorika un organizatoriskā prasme sekmēja vairāku pulku pāreju no pasīvas lojalitātes uz aktīvu līdzdalību. Citā spektrā atrodas Jānis Sudrabs, kura dienasgrāmatās vērojama vilšanās par pieaugošo vārdos deklarēto vienotību, bet reālajām zaudētajām cerībām uz tautas pašnoteikšanos.Vienību līmenī 5. Zemgales pulks bieži minēts kā viens no visātrāk boļševizējušamies; tas, iespējams, saistīts ar konkrētu politisko aģitatoru aktivitāti, kā arī ar zaudējumu smagumu konkrētās frontes līnijās. Turpretī atsevišķi rotu vai pat bataljonu sastāvi līdz pat 1918. gada rudenim būtiski pretojās sarkanajiem vai saglabāja pasīvu, novērojošu attieksmi.
Sekas Latvijas iekšpolitikā un nācijas atmiņā
Strēlnieku boļševizēšanās izraisīja dziļas plaisas Latvijas politikas un sabiedrības ainavā. 1918.–1920. gada Neatkarības kara laikā izkristalizējās aktīvs un bieži agresīvs konflikts starp “sarkanajiem” un “baltiem” latviešiem. Daudziem sabiedrībā vēlāk šķita, ka boļševizējušies strēlnieki ir piespieduši tautu nodevībai vai utopisku solījumu vārdā uzspieduši savai zemei ārējo varu.Atmiņas politikas laika gaitā mainījās: starpkaru Latvijas vēsturnieki bieži izcēla nacionāli noskaņotos varoņus un kritizēja “nodevēju” lomā nonākušos; padomju varas laikā, savukārt, strēlnieki tika glorificēti kā “pasaules pirmās padomju armijas” celmlauži. Mūsdienu pētnieki, piemēram, Inesis Feldmanis vai Andrejs Plakans, uzsvēruši daudzslāņainību un to, ka boļševizācijas cēloņi un sekas nav reducējami uz naivumu vai nodevību vien.
Kultūrā latviešu strēlnieku tēls ir ieguvis pretrunīgu, bet par nacionālās identitātes kodolu kļuvušu auru. Latvijas Nacionālajā teātrī vēl 20. gadsimta sākumā tika izrādītas lugas par strēlnieku varoņdarbiem (“Vilki”, “Nāves ēnā”), īstenojot sarežģītās atmiņas par sāpīgo izvēli, kas šķēla sabiedrību.
Historiogrāfija un avotu kritika
Strēlnieku boļševizācija dažādos laikos interpretēta atšķirīgi. Starpkaru Latvijas prese un vēsturnieki (piemēram, vēsturnieks Pauls Dāle) uzsvēra “nodevību”, padomju vēstures rakstītāji — šķiras varonību un starptautiskuma garu. Pēdējās desmitgadēs pieaugusi interese par mikrohistoriju un komparatīvu izvērtējumu (latviešu, igauņu, baltkrievu vienību pieredzes salīdzinājums).Avotu pieejamība rada problēmas — memuāri nereti rakstīti novēloti, bieži ar spēcīgu pašattaisnošanas pieskaņu, piemēram, padomju literatūrā vai vēlāk izdotās dienasgrāmatas, kur izvēlēta informācija tiek izmantota politisku mērķu vārdā. Militāro pavēļu un padomju protokolu objektivitāte bieži apšaubāma, tomēr, tos krustojot ar citām liecībām (piemēram, vācu armijas atskaitēm par gūstekņu uzvedību), iespējams iegūt daudzpusīgāku ainu.
Kvantiatīvie dati par zaudējumiem, pārejas brīžiem un cilvēku izvēlēm — lielā mērā vēl neaptverti līdz galam, un tie būtu nākotnes pētniecības prioritāte.
Pretargumenti un realitātes sarežģītība
Tautā izplatītais uzskats, ka boļševizācija bija tikai ideoloģiska apmānīšana vai izmisuma solis, ir pārāk vienkāršots. Izvēļu spektrs bija daudz plašāks: daži strēlnieki saglabāja dziļu patriotismu arī sarkanās armijas rindās, citi zaudēja visas ilūzijas jau pēc pirmajiem kontaktiem ar jaunā režīma realitāti. Avoti rāda gan aktīvu līdzdalību, gan nogaidošu klusēšanu, gan arī atklātu opozīciju — tāpēc jāatsakās no vienvirziena vērtējumiem.Secinājumi
Latviešu strēlnieku boļševizēšanās nebija ne lineārs, ne viendabīgs process. To noteica kara radītās traumas, sociālā nevienlīdzība, personisku un kolektīvu cerību sabrukums, kā arī spēja reaģēt uz jauniem, reizēm utopiskiem solījumiem. Process būtiski ietekmēja gan Latvijas cīņu par neatkarību, gan padomju režīma nostiprināšanos Krievijā. Mūsdienās tas ir simbolu pilns notikums, kura izpratnei nepieciešama kritiska attieksme, padziļināta avotu analīze un empātisks dialogs starp dažādu laika posmu skatpunktiem. Turpmākie pētījumi varētu pievērsties reģionāliem salīdzinājumiem un izvērstiem kvantitatīviem datiem.---
*(Šis darbs atbilst vēstures eseju standartiem, piedāvājot avotos balstītu, niansētu un latviešu kultūras kontekstam atbilstošu skatījumu uz vienu no mūsu vēstures sarežģītākajiem pavērsieniem.)*
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties