Tuberkulozes simbolika Ericha Marijas Remarka romānā “Trīs draugi”
Uzdevuma veids: Analīze
Pievienots: vakar plkst. 14:17
Kopsavilkums:
Izpētiet tuberkulozes simboliku Ericha Marijas Remarka romānā Trīs draugi un tās ietekmi uz varoņu likteņiem un emocionālo attīstību.
Ievads
Tuberkuloze – slimība, kas 20. gadsimta sākumā pārņēma Eiropu un pieprasīja tūkstošiem dzīvību, ir kļuvusi arī par nozīmīgu literatūras tēlu, kas atklāj gan cilvēka fiziskās ciešanas, gan sabiedrības traumu. Šī slimība bieži ir uztverta ne tikai kā medicīnisks stāvoklis, bet arī kā dziļš simbols – likteņa nežēlības, nāves tuvuma, sabiedrības noslēgtības un eksistenciālā trausluma atspoguļojums. Viens no spilgtākajiem tuberkulozes tēla attēlojumiem ir vācu rakstnieka Ericha Marijas Remarka romānā “Trīs draugi” („Drei Kameraden”). Šī darba varoņiem tuberkuloze nav tikai fizioloģisks pārbaudījums, bet arī sižetiskais pavērsiens ar dziļu emocionālu slodzi, kas vienlaikus nosaka likteni, draudzības jēgu un dzīves jēgas meklējumus.Romāns “Trīs draugi”, kas atzīts arī mūsu literatūras stundās, īpaši Latvijas humanitārajās vidusskolās, stāsta par trīs draugu likteņiem pēc Pirmā pasaules kara – Robertu, Oto un Gotfrīdu. Taču tieši Roberts un viņa īpašā saikne ar smagi slimo Patrīciju rada pamatu šai analīzei. Tuberkuloze kļūst par stāsta dramatiski centrālo asi, caur kuru autore pēta gan sabiedrību, gan indivīda eksistenciālo traģēdiju.
Šajā esejā analizēšu, kā tuberkuloze romānā “Trīs draugi” iegūst gan simbolisku, gan sižetisku lomu, tāpat vērsīšu uzmanību uz slimības ietekmi varoņu emocionālajai attīstībai un sabiedrības attieksmei. Centīšos parādīt, kā šis motīvs palīdz izgaismot tālaika sabiedrības traumas un traģisko dzīves izjūtu, vienlaikus pacelt jautājumu par cilvēktiesību, draudzības un cerības iespējām neizbēgamas katastrofas priekšā.
Tuberkulozes vēsturiskais un sociālais fons
Lai pilnībā izprastu tuberkulozes attēlojuma jēgu romānā, nepieciešams skart šīs slimības lomas vēsturisko un sociālo fonu. 20. gadsimta sākumā tuberkuloze jeb “baltā nāve” bija visur klātesoša – īpaši Rietumeiropas pilsētās un arī Latvijas lielākajās pilsētās, kā to apliecina statistikas dati un laikmetīgā prese. Karš, bads, migrācija, grautiņi un psihoemocionālās traumas radīja ideālu augsni infekcijas izplatībai. Tuberkulozes sabiedriskais apdraudējums slēpās arī tās neredzamībā – cilvēki bieži slimoja gadiem, līdz norimstēja, kļuva sīki un vāji, zaudējot cerības uz atveseļošanos. Īpaši izteikti šo situāciju iezīmēja medicīnas atpalicība – nebija antibiotiku, sanitārie apstākļi bieži bija nelabvēlīgi.Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, tuberkuloze tika uztverta ar bailēm un stigmatizāciju. Sabiedrībā pastāvēja uzskats, ka slimība piemeklē tikai nabadzīgos, maznodrošinātos vai, dažkārt, “vājo raksturu” cilvēkus. Vairāki latviešu kultūras darbi un autobiogrāfijas min, ka tuberkulozi uztvēra kā sodu vai likteņa uzliktu nastu, ko nevajadzēja afišēt. Nereti slimnieki tika izolēti no sabiedrības, nosūtīti uz sanatorijām vai laukiem, kur tiem trūka nepieciešamās palīdzības, bet reizēm – līdzcilvēki spēja izrādīt neparastu līdzjūtību, kā to pierāda atmiņu literatūra.
Literatūras vēsturē tuberkuloze kļuvusi par motīvu, caur kuru tiek risinātas fiziskās un garīgās ciešanas. Atcerēsimies Raini un Aspaziju, kuri savos vēstuļu apmaiņās runā par “salstošo krūšu smagumu”, kas bieži tika uztverts kā norāde uz šīs slimības klātbūtni. Arī krievu autoru darbos – turpat Dostojevska vai Tolstoja romānos – tuberkuloze funkcionalizēta kā traģisma un mistiskā likteņa iemiesojums. Šie piemēri parāda, kā slimības pieredze literatūrā līdzinās universālai eksistenciālas sāpes metaforai.
Tuberkulozes attēlojums romānā “Trīs draugi”
Ericha Marijas Remarka “Trīs draugi” vēstījuma centrālais pavērsiens ir Patrīcijas saslimšana ar tuberkulozi. Sākotnēji lasītājam slimība atklājas nemanāmi – caur īslaicīgiem nespēka aprakstiem, uzmanības pievēršanu klepus, drudzim un nespēkam. Tikai vēlāk, kad diagnoze vairs nav noslēpjama, atklājas traģēdijas dziļums. Patrīcijas slimība maina varoņu dzīves tempu un vērtību hierarhiju – vairs nav nozīmes ikdienas rūpēm, visa uzmanība tiek koncentrēta uz katru atlikušo kopā pavadīto brīdi.Slimība romānā kļūst par sižeta virzītāju. Roberts un Patrīcija, apzinoties slimības neatgriezenisko gaitu, cenšas izdzīvot katru dienu ar īpašu sajūtu – laiks kļūst trausls, dārgāks un neaizvietojams. Tā ir dziļa emocionāla transformācija: līdz šim izklaidīgie, salīdzinoši bezrūpīgie varoņi pārtop par tiem, kuri saprot dzīves patiesās vērtības – mīlestību, draudzību, uzticību, spēju pieņemt nāvi kā cilvēka dzīves būtisku sastāvdaļu.
Tuberkuloze “Trīs draugos” tiek izmantota arī kā spēcīgs simbols. Tā ir nemitīga atgādinājuma loma par nāves tuvumu – Patrīcijas ķermeņa vājums un nogurums kļūst par metaforu visai pēckaru paaudzei, kas zaudē ticību stabilai nākotnei. Šajā trauslumā ieausta arī cerība – neskatoties uz apziņu par beigu tuvošanos, varoņi spēj izjust patiesu tuvību un laimi. Tuberkuloze kļūst par filtru, caur kuru lasītājs saskata dzīves un nāves dialoģiju.
Varoņu emocionālais portrets īpaši izceļas slimības klātbūtnē. Roberts savās pārdomās un sirsnīgajos dialogos ar draugiem pauž gan bezspēcību, gan vēlmi palīdzēt. Draugi piedalās Patrīcijas kopšanā, nekautrējas paust emocijas, kas eksistenciālā spriedzes apstākļos vēl vairāk satuvina viņus. Šīs rūpes spēj pārvarēt sabiedrības nosodījumu, kas, kā rāda dažas ainavas, vēl aizvien pastāv – ārstniecības iestādēs skatās ar piesardzību, svešinieki pat izrāda nicinājumu.
Romānā caur tuberkulozi izceļas arī tā laikmeta sociālā aina – karš, bads, nespēja atgūties pēc fiziskām un morālām traumām. Slimība nav tikai individuāls liktenis, bet kolektīvas paaudzes simbols, kas, piedzīvojot zaudējumus, nespēj uzsākt jaunu dzīvi bez veco rētu smaguma.
Tuberkuloze kā dzīves un nāves metafora
Romānā tuberkuloze iemieso katra indivīda eksistences trauslumu. Slimības progresija – no viegliem simptomiem līdz neizbēgamai nāvei – kļūst par alegoriju visam cilvēka mūžam, kas, neskatoties uz cerībām, ir nepastāvīgs un atkarīgs no ārējiem spēkiem. Tas sasaucas ar pēc kara Eiropas izjūtām, kad nāve kļuva par ikdienas sastāvdaļu, bet netikšana galā ar fizisko postu bieži nozīmēja arī garīgu sairumu.Remarka varoņi, zinot par Patrīcijas slimību, spēj mobilizēt sevī negaidītu spēku, kas ļauj izvirzīt cerību pāri nolemtībai. Pat zinot, ka slimība ir neārstējama, gan Patrīcija, gan Roberts izvēlas dzīvot pilnvērtīgi šeit un tagad – viņi kopā dodas ceļojumā pie jūras, izbauda vienkāršus dienas priekus. Šī pašaizliedzība un pārdrošība pret nāvi kļūst par paaudzes eksistenciālās dumpības izpausmi.
Tuberkuloze kļūst arī par katalizatoru draudzībai – draugi upurējas, palīdz un sniedz emocionālu atbalstu. Tā ir romāna galvenā morālā vēsts – ka slimība var izpostīt ķermeni, bet nevar iznīcināt cilvēcīgās vērtības. Lasītājam šis solījums ir aktuāls vēl šodien – pat neārstējamas slimības priekšā cilvēks saglabā spēju mīlēt, just un upurēties.
No mūsdienu skatpunkta slimība kļūst par aicinājumu pārdomāt, ko nozīmē dzīvot ar apziņu par laika ierobežotību. Tuberkulozes tēma atgādina, ka pat visapdraudētākajos brīžos cilvēks drīkst cerēt un īstenībā – tikai tad viņš var pilnvērtīgi izdzīvot savu cilvēcisko būtību.
Mūsdienu perspektīva uz tuberkulozi un tās literāro nozīmi
Lai gan mūsdienās medicīnas sasniegumi – īpaši antibiotikas un vakcinācija – ir samazinājuši tuberkulozes izplatību, slimība joprojām pastāv, īpaši mazāk attīstītajās valstīs. Latvijā tuberkuloze savulaik bija izplatīta, bet ar sociālās izglītošanas un epidemioloģiskās kontroles programmām sasniegti labi rezultāti. Tomēr joprojām pastāv gan informācijas trūkums, gan subjektīva baiļu attieksme, par ko liecināja izglītojošie materiāli sociālajos tīklos un atsevišķi literārie darbi, kas tiek analizēti arī vidusskolas programmās.Literatūrā tuberkulozes tēma nezaudē aktualitāti – tā transformējas mūsdienu formās. Mūsdienu latviešu autori smalki pieskaras citām slimībām un sociālajam trauslumam, piemēram, Ingas Ābeles romānos slimošana bieži kļūst par dzīves robežu motīvu. Modernā literatūrā slimības motīvs lietots arī, runājot par psiholoģisko trauslumu vai garīgo diskomfortu – tas ir veids, kā līdz mūsdienām atgādināt par dzīves trauslību un empātiju pret vājākajiem.
Izglītības kontekstā šī tēma noderēja arī kā sabiedrības līdzjūtības un solidaritātes stāsts. Apgūstot “Trīs draugus”, skolēni ne tikai uzzina par tuberkulozi kā medicīnisku apdraudējumu, bet arī apgūst domāšanu par cilvēka vērtību, cieņas un cerības nozīmi ikdienas likstās.
Noslēgums
Romāns “Trīs draugi” sniedz daudzdimensionālu un dziļu tuberkulozes attēlojumu – tā nav tikai slimība, kas nogalināja Patrīciju, bet arī simbols sabiedrības traumu un post-karu paaudzes eksistenciālai trauslumam. Šis motīvs, ievīts stāstā par draudzību, mīlestību un upurēšanos, parāda cilvēka spēju saglabāt cerību un cieņu, neskatoties uz nenovēršamo likteni.Tuberkulozes tematikas izvēle romānā nepazemina cilvēka garu – tieši otrādi, tā izgaismo spēju upurēties, mīlēt un saprast citam citu. Līdz ar to “Trīs draugi” kļūst par unikālu piemēru, kā literatūra spēj savienot fiziskās ciešanas ar garīgu spēku, bruģējot ceļu dziļākām diskusijām par cilvēka dzīves jēgu.
Lai arī šī tēma ir konkrēti saistīta ar tuberkulozi, daudz kas no teiktā attiecināms arī uz citu slimību vai sabiedrības traģēdiju atspoguļojumu. Nākotnē būtu interesanti analizēt, kā līdzīgas tēmas risinātas mūsdienu latviešu romānos, piemēram, Rūtas Mežavilkas vai Noras Ikstenas darbos, kur slimība tiek izmantota kā simbolisks dzīves pārbaudījums.
Secinot, tuberkulozes atspoguļojums romānā “Trīs draugi” nav tikai vēsturiska atkāpe vai traģiska notikumu detaļa – tā ir pamatīga izziņas platforma sabiedrības, varoņu un paša lasītāja izpratnei par cilvēcību, dzīvi un nāvi.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties