Starptautiskās publiskās tiesības — konspekts un pamatjēdzieni

Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 16.01.2026 plkst. 15:28

Uzdevuma veids: Kopsavilkums

Pievienots: 16.01.2026 plkst. 15:04

Kopsavilkums:

Kopsavilkums: Starptautiskās publiskās tiesības — avoti, subjekti, līgumi, valsts atbildība, tiesas, cilvēktiesības, IHL, jaunās jomas; studiju un eksāmenu padomi. 📚

Ievads

Starptautiskās publiskās tiesības ir svarīga juridiskā disciplīna, kas aptver valstu, starptautisko organizāciju un citu subjektu attiecības pasaules mērogā. Mūsdienās, kad informācija, preces un personas brīvi šķērso robežas, bet izaicinājumi – sākot no klimata pārmaiņām līdz kiberdrošībai – pārvar nacionālās tiesību sistēmas, starptautiskās tiesības kļūst arvien būtiskākas. Šī eseja ir veltīta starptautisko publisko tiesību pamatkonspektam, kas būs noderīgs gan studentiem, kas gatavojas eksāmeniem, gan tiesību praktiķiem, kam nepieciešama ātra atsauce. Darbā izmantoti nozīmīgākie starptautiskie līgumi (ANO Statūts, Vīnes konvencija par līgumu tiesībām u.c.), tiesu prakse, piemēram, ICJ (Starptautiskās tiesas) spriedumi, un doktrīna. Piemēri ņemti no Latvijas un Eiropas pieredzes, lai materiāls būtu īpaši piemērots Latvijas augstskolu studentiem.

Pamatterminu definīcijas un skaidrojumi

Starptautiskās tiesības ir normu, principu un prakses kopums, kas reglamentē attiecības starp valstīm, starptautiskām organizācijām un, īpašos gadījumos, arī indivīdiem. Atšķirībā no iekšvalstu tiesībām, starptautiskajās tiesībās normatīvo bāzi veido galvenokārt pušu brīvprātīgi pieņemtas saistības. Starptautisko tiesību subjekti ir tie, kuriem ir normatīvas tiesības un pienākumi starptautiskajā līmenī – tādi var būt valstis, starptautiskās organizācijas, dažās situācijās arī atbrīvošanās kustības un individuāli cilvēki. Svarīgi nošķirt tiesībspēju – spēju būt par tiesību un pienākumu nēsātāju – un rīcībspēju – spēju pašam veikt juridiskas darbības. Piemēram, starptautiskām organizācijām, kā Eiropas Savienībai, ir tiesībspēja (tās var slēgt līgumus), bet to rīcībspēja ierobežota atbilstoši dalībvalstu deleģētajām kompetencēm. Līdzīgi – tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos, bet rīcībspēja var tikt realizēta tikai noteiktos apstākļos.

Starptautisko tiesību avoti — konspektīvs pārskats

Starptautisko tiesību avotu klasifikāciju nosaka ICJ Statūtu 38. pants. Galvenie avoti ir: (1) starptautiskie līgumi jeb konvencijas; (2) starptautiskās paražas jeb vispārpieņemtā prakse, atzīta par tiesisku (opinio juris); (3) vispārējās tiesību atziņas, ko atzīst civilizētās nācijas (piemēram, pacta sunt servanda princips – līgumi ir saistoši). Papildu avoti ir tiesu prakse, zinātniskās doktrīnas, kā arī dažādu organizāciju rezolūcijas un tā dēvētās “mīkstās” normas. Starptautiskās paražas gadījumā jāpierāda ne tikai noteikta uzvedība, bet arī uzskats, ka šī rīcība ir juridisks pienākums (opinio juris). Līgumu tiesības sīkāk regulē Vīnes konvencija par līgumu tiesībām (VCLT). Līgumu interpretācijas principi nostiprināti VCLT 31.-33. pantā, piemēram – līgums jāskata tā tekstā, kontekstā un mērķī.

Valsts kā galvenais starptautisko tiesību subjekts

Valsts primāri tiek definēta pēc t.s. Montevideo konvencijas pieejas: pastāvīga iedzīvotāju kopiena, noteikta teritorija, efektīva valdība un spēja iesaistīties attiecībās ar citām valstīm. Šie četri elementi ir minimālais pamats atzīšanai. Valsts suverenitāte nozīmē augstāko varu savā teritorijā un neatkarību starptautiskajās attiecībās, taču mūsdienās suverenitāte tiek ierobežota ar starptautiskajiem līgumiem un normām (piemēram, cilvēktiesību saistībām). Valstij piemīt plaša tiesībspēja – tā var slēgt līgumus, uzņemties saistības, būt atbildīga par pārkāpumiem (piem., Latvijas Krievijas robežlīguma gadījums). Rīcībspēju var ierobežot sankciju vai prettiesisku rīcību rezultātā. Valsts atbildība iestājas, ja tā pārkāpj starptautiskas saistības; kompensācijas, restitūcijas vai apmierinājuma formas regulē ANO Starptautisko tiesību komisijas noteiktie pamatprincipi (ARSIWA).

Starptautiskās organizācijas un to tiesiskā personība

Starptautiskās organizācijas veido dalībvalstis, noslēdzot īpašus līgumus (statūtus, chartas), piemēram, ANO vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Līgumos tiek noteikts, kādā apjomā organizācijai tiek piešķirta juridiskā personība – spēja slēgt līgumus, uzturēt īpašumu, būt prasītājai vai atbildētājai tiesā. Starptautiskās organizācijas tiesības bieži aprobežojas ar dalībvalstu deleģētajām kompetencēm. Svarīgi izprast imunitātes principus – organizācijām un to darbiniekiem bieži ir funkcionālā imunitāte, taču tas nenozīmē pilnīgu tiesisko neaizskaramību. Kā piemēru var minēt strīdu par ES Padomes lomu vai ANO Miera uzturētāju iespējamo atbildību.

Citi starptautisko tiesību subjekti

Plašākā skatījumā subjekti var būt arī tautas, dekolonizācijas procesā izveidotās atbrīvošanās kustības (piemēram, OLP), bruņotas grupas, fiziskas personas (īpaši attiecībā uz starptautiskajiem noziegumiem), kā arī uzņēmumi un NVO. Tautām piemīt tiesības uz pašnoteikšanos, taču rīcībspēja praktiski izpaužas tikai, ja tās atbalsta citas valstis, ANO vai reģionālie mehānismi. Indivīdu starptautiskā tiesībspēja īpaši attīstījusies ar cilvēktiesību aizsardzības un starptautiskās krimināltiesas attīstību. Uzņēmumiem (kā piemērs: Ventspils Nafta strīds) tiesībspēja izpaužas investīciju aizsardzības procesā, bet NVO nozīme galvenokārt izpaužas konsultatīvā statusā.

Starptautisko līgumu tiesības

Līguma noslēgšanai nepieciešama pušu piekrišana un pietiekama pilnvarotība, ko nosaka nacionālā vai organizācijas kārtība (piemēram, Latvijas Saeimas ratifikācija). Līguma interpretācija balstīta uz tā teksta, konteksta un mērķa analīzi (VCLT 31.-33. p.). Būtiska ir līguma spēkā esamība – līgumam jāatbilst starptautiskajām prasībām, savukārt nelikumīgi noslēgts līgums var tikt atzīts par spēkā neesošu. Rezervācijas (izņēmumi no vispārīgajiem nosacījumiem) iespējamas tikai, ja tās nav pretrunā līguma būtībai. Analizējot līguma pārkāpumus (piemēram, Latvijas Igaunijas robežlīgumu strīdi), jāvērtē, vai ir izpildīti visi spēkā stāšanās un izbeigšanas nosacījumi.

Starptautiskā atbildība un sankcijas

Starptautiskā atbildība iestājas, ja subjekts pārkāpj starptautiskas tiesiskās saistības. Atbildības galvenie komponenti – prettiesiska rīcība un saistība. Galvenie seku mehānismi: kompensācija, restitūcija (stāvokļa atjaunošana), apmierinājums, pretpasākumi un sankcijas (ekonomiskās, diplomātiskās, individuālās). Piemēri: ES sankcijas pret Baltkrieviju, ANO sankcijas Irakā. ARSIWA regulē atbildības vispārējos principus, bet konkrētais piemērs jāanalizē pēc četriem soļiem: subjekts, norma, pārkāpums, sekas.

Jurisdikcija, tās ierobežojumi un imunitātes

Starptautiskā jurisdikcija balstās uz dažādiem kritērijiem: teritoriāla (noziedzīgs nodarījums valstī), personāla (pilsoņi ārvalstīs), aizsargājoša (pret apdraudētām interesēm) un universāla (piemēram, genocīds). Imunitātes (diplomātiskā, valsts) regulē Vīnes konvencijas un tiesu prakse (piemēram, Latvijas diplomātu lietas ārvalstīs). Jurisdikcijas konfliktu piemēros prioritāte bieži tiek dota tam, kurš visciešāk saistīts ar pārkāpumu. Praktiskā analīze sākas ar tiesiskās piederības noskaidrošanu, tad skatāmi iespējamie izņēmumi no imunitātes.

Starptautiskās tiesas un strīdu risināšana

Galvenā starptautiskā tiesa ir ICJ (Hāgā), Latvija arī izmanto starptautisko šķīrējtiesu un indivīdi – Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Tiesu jurisdikcija balstās uz piekrišanu: vai nu speciālu klauzulu līgumā, vai vienošanos pēc strīda rašanās. Procedūra parasti ietver prasības iesniegšanu, pierādījumu vākšanu, sprieduma pasludināšanu. Tiesas sprieduma analīze prasa minēt faktus, normatīvo pamatu un rezultātu (piem., ICJ Nicaragvas lieta – spēka lietošanas aizliegums).

Cilvēktiesību režīms starptautiskajās tiesībās

Cilvēktiesību jomā izšķiroša loma ir gan universālām konvencijām (ANO Starptautiskais paktu par civiltiesībām un politiskajām tiesībām), gan reģionālām (Eiropas Cilvēktiesību konvencija). Latvija šīs normas iekļāvusi savā tiesību sistēmā, piemēram, Satversmes 89.–116. pants. Valstu pozitīvās saistības ietver rīcību cilvēktiesību nodrošināšanā, bet negatīvās – atturēšanos no to pārkāpumiem. Pastāv “erga omnes” un “jus cogens” normas, kas ir saistošas ikvienam; tipisks piemērs – spīdzināšanas aizliegums (Latvijas prakse Kusaļova lietā ECT). Indivīda atbildība kļuvusi izteikti aktuāla pēc ICC un genocīda tribunālu izveides.

Starptautiskā humanitārā tiesība un konflikta regulēšana

Humanitārās tiesības (IHL) attiecas uz bruņoto konfliktu humanizāciju. Tās nosaka civiliedzīvotāju, karavīru un īpaši neaizsargāto personu aizsardzību. Pamatu veido Ženēvas konvencijas un to papildu protokoli. Tiesību piemērošanā būtiska judikatūra – piemēram, ICTY Tadić lieta skaidroja, ka IHL attiecināma arī uz iekšējiem konfliktiem un nemiernieku grupām. Latvijā būtiska nozīme ir Starptautiskajām humanitārajām tiesībām Latvijas armijas mācībās un prakses vadlīnijās.

Starptautiskā vide, resursi un jaunas jomas

Vide un resursu pārvaldība ir kļuvušas par starptautisko tiesību neatņemamu daļu. Klimata pārmaiņu regulēšanai domātas starptautiskās konvencijas (Parīzes, Kioto protokols), kas nosaka valstu saistības par izmešu samazināšanu. Starptautiskā ekonomiskā sadarbība realizējas tirdzniecības līgumu un investīciju aizsardzības ietvaros (piemērs – ICSID arbitrāža). Jaunas jomas – kibertiesības, migrācija, tehnoloģiju kontrole – vēl meklē savus starptautiskos risinājumus; Latvijā šīs tēmas attīstās augsto tehnoloģiju nozaru un tiesību aktu kontekstā.

Praktiskā metodika eseju rakstīšanai un eksāmenam

Lai sagatavotu izcilu eseju, jāievēro: (1) precīza tēžu izvirzīšana; (2) norādes uz avotiem, piemēriem un normām; (3) secinājumu izteikšana ar vērtējumu. Apjoms jāsadala pa tēmām, veltot būtisku uzmanību avotiem un piemēriem (taisot “cheat-sheet” ar galvenajiem pantiem). Citējot citu autoru vai spriedumu viedokli, jānorāda avots, bet galvenais akcents – uz starptautisko organizāciju dokumentiem. Eksāmena laikā vērts sākt ar uzmetumu, īpaši izceļot aktuālos līgumus un tiesu praksi, piemēram, ICJ spriedumus.

Pārbaudes jautājumi un praktiskie uzdevumi

Kontroljautājumi: 1. Raksturojiet galvenos starptautisko tiesību avotus un miniet piemērus no Latvijas prakses. 2. Kādi ir valsts elementi saskaņā ar Montevideo konvenciju? 3. Kas ir opinio juris un kā tas palīdz veidot paražu tiesības? 4. Salīdziniet valstu un starptautisko organizāciju tiesībspēju un rīcībspēju. 5. Ko nozīmē jus cogens? Nosauciet vismaz vienu Latvijai saistošu piemēru. 6. Kādas ir valsts atbildības sekas par līguma pārkāpumu? 7. Izskaidrojiet ANO lomu starptautisko tiesību sistēmā. 8. Kā tiek piemērotas cilvēktiesību normas Latvijas tiesību sistēmā? 9. Kādas pastāv rezervācijas iespējas starptautiskajos līgumos? 10. Raksturojiet diplomātiskās imunitātes pamatelementus. 11. Analizējiet starptautiskās tiesas (ICJ) kompetenci konkrētu strīdu izskatīšanā. 12. Kādas ir galvenās starptautiskās līguma interpretācijas metodes? 13. Ko nozīmē pretpasākumi starptautiskajās tiesībās? 14. Kā rīkoties, ja divu valstu tiesību normas konfliktē? 15. Kā cilvēktiesību pārkāpums var novest pie starptautiskas kriminālatbildības? 16. Kādi ir IHL pamatprincipi un kā tie piemēroti mūsdienu konfliktos? 17. Kādas juridiskas problēmas rada kiberuzbrukumi starptautiskajā vidē? 18. Salīdziniet valsts, NVO un uzņēmuma lomu starptautiskajās attiecībās. 19. Kādu lomu spēlē ANO Drošības padome sankciju uzlikšanā? 20. Ko nozīmē “Erga omnes” pienākumi?

Praktiskie uzdevumi: 1. Novērtējiet, vai Latvija A līgums ir spēkā pēc tam, kad puse B ir paziņojusi par izstāšanos, pamatojoties uz VCLT noteikumiem. 2. Analizējiet gadījumu, kurā valsts X ir uzlikusi sankcijas valstij Y, atbilstoši ARSIWA principiem. Norādiet, vai šādi pretpasākumi ir atļauti.

Patstāvīgās darba risināšanas padomi: Sadaliet uzdevumu soļos: identificējiet faktus, piemērojiet attiecīgās normas, atrodiet piemērus no tiesu prakses un izdariet secinājumus.

Galvenie tiesību akti, spriedumi un literatūra

Svarīgākie avoti: - ANO Statūts - Vīnes konvencija par līgumu tiesībām (VCLT) - Ženēvas konvencijas un to protokoli (IHL) - Starptautiskās cilvēktiesību konvencijas (ICCPR, ICESCR, ECTK) - ARSIWA (Starptautiskās atbildības principi) - ICC Statūts par starptautisko kriminālatbildību

Svarīgas lietas: - Reparations for Injuries (ANO personība) - Corfu Channel (valstu atbildība) - Nicaragua (spēka lietošanas aizliegums) - Barcelona Traction (erga omnes) - Tadić (IHL piemērojamība)

Literatūra: - K. Torgāns “Starptautisko tiesību pamati” (LU Juridiskā fakultāte) - ICJ un ANO portāli (starptautisko līgumu kolekcija)

Praktiskais padoms: izveidot savu “cheat-sheet” ar svarīgākajiem pantiem, lietu kopsavilkumiem.

Secinājumi un rekomendācijas

Starptautisko publisko tiesību sistēmu veido dažādi subjekti, avoti un atbildības mehānismi. Studējot, būtiski ir apgūt ne tikai likumu tekstus, bet arī izprast piemērošanas praksi – Latvija sniedz labus piemērus gan miera, gan cilvēktiesību ievērošanas jomā. Iesaku studentiem padziļināt zināšanas specializētās jomās (cilvēktiesībās, starptautiskajā ekonomiskajā vai vides tiesībās), sekot līdzi aktuālajai judikatūrai un konkurēt starptautiskos konkursos (piemēram, ELSA Moot Court). Turpmākajā studiju procesā vērts orientēties uz pieredzes apmaiņu ar ārvalstu kolēģiem, praktisku lietu analīzi un aktīvu diskusiju par attīstības tendencēm – no migrācijas līdz kibertiesībām.

Papildu praktiskie resursi un palīdzība

- Sastādiet vienas lapas pārskatu ar galvenajiem līgumiem/pantiem, divu-trīs lapu kopsavilkumu par lielākajām lietām (spriedumiem). - Iegaumēšanai: Montevideo kritērijiem var izmantot pirmo burtu mnemoniku (i-Ti-Va-Ter – iedzīvotāji, teritorija, valdība, starptautiskās attiecības), VCLT interpretācijas principus – TKM (teksts, konteksts, mērķis), ARSIWA posmus – SNS (subjekts, norma, seka). - Eseju rediģēšanas laikā pārbaudiet terminoloģiju, avotu norādes, secinājumu precizitāti.

Noteikums par citēšanu un pētniecību

Izvēloties avotus, priekšroka jāsniedz oficiālām starptautisko organizāciju publikācijām, konvencijām, tiesu spriedumiem. Meklējot informāciju internetā, jāizvērtē avota uzticamība (piem., oficiālie ICJ vai ANO materiāli). Prioritāri lietot normatīvos dokumentus, tikai pēc tam sekundāros skaidrojumus.

Noslēgumā – starptautisko tiesību izpratne ir mūsdienu Latvijas juristu priekšnoteikums, un atslēga uz sekmīgu studiju procesu ir kritiskā domāšana, avotu izvērtēšana un prakses piemēru izmantošana.

Piemēra jautājumi

Atbildes ir sagatavojis mūsu skolotājs

Kas ir starptautiskās publiskās tiesības un to pamatjēdzieni?

Starptautiskās publiskās tiesības ir normu, principu un prakses kopums, kas regulē valstu un starptautisko organizāciju attiecības. Tās atšķiras no nacionālajām tiesībām, jo balstās uz brīvprātīgi pieņemtām saistībām.

Kādi ir galvenie starptautisko publisko tiesību avoti?

Galvenie starptautisko publisko tiesību avoti ir starptautiskie līgumi, paražas un vispārējās tiesību atziņas. Papildu avoti ir tiesu prakse un zinātniskās doktrīnas.

Kādas ir valsts galvenās pazīmes starptautiskajās publiskajās tiesībās?

Valsts galvenās pazīmes ir pastāvīga iedzīvotāju kopiena, definēta teritorija, efektīva valdība un spēja iesaistīties starptautiskajās attiecībās. Šie kritēriji nosaka valsts statusu.

Kāda ir starptautisko organizāciju loma starptautiskajās publiskajās tiesībās?

Starptautiskās organizācijas darbojas kā tiesību subjekti ar noteiktu juridisko personību un kompetencēm, ko deleģējušas dalībbalstis. Tām piemīt spēja slēgt līgumus un risināt starptautiskus strīdus.

Kā tiek nodrošinātas cilvēktiesības starptautiskajās publiskajās tiesībās?

Cilvēktiesības tiek aizsargātas ar starptautiskajām konvencijām un reģionāliem līgumiem, kas ir saistoši valstīm. Latvija tās ir iekļāvusi nacionālajā likumdošanā.

Uzraksti man kopsavilkumu

Tagi:#starptautiskāstiesības #publiskāstiesības #tiesībukonspekts