Mana pieredze starpkultūru komunikācijā: atziņas un izaicinājumi
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 7.02.2026 plkst. 15:45
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 4.02.2026 plkst. 9:19
Kopsavilkums:
Atklāj starpkultūru komunikācijas pamatus, izaicinājumus un praktiskus ieteikumus veiksmīgai sadarbībai dažādu kultūru vidē Latvijā. 🌍
Starpkultūru komunikācija — mana pieredze
I. Ievads
Dzīvojot 21. gadsimta Latvijā, arvien biežāk nākas secināt, cik cieši mūsu ikdiena saistīta ar dažādu kultūru mijiedarbību. Starpkultūru komunikācija, jeb saskarsme un sadarbība starp dažādu tautību, reliģiju vai sociālo grupu pārstāvjiem, vairs nav tikai teorētisks jēdziens, ko apgūst skolās, bet kļuvusi par neatņemamu mūsu darba, studiju un sadzīves sastāvdaļu. Pasaules globalizācijas procesi, atvērtais darba tirgus un tehnoloģiju straujā attīstība rada vidi, kur kultūru robežas šķiet pazūd, tomēr atšķirības kādreiz izpaužas daudz intensīvāk nekā agrāk.Mana motivācija rakstīt par šo tēmu nav tikai interešu vai mācību programmas vadīta – gan augstskolas gados, gan vēlāk, piedaloties starptautiskos projektos un strādājot uzņēmumā ar kolēģiem no Lietuvas, Polijas, Vācijas un pat Indijas, tieši starpkultūru komunikācija bieži kļuva par panākumu vai arī pārpratumu cēloni. Īpaši Latvijas jauniešiem šīs prasmes kļūst arvien aktuālākas, jo Eiropas Savienības mobilitātes programmas (Erasmus+, dažādas prakses u.tmldz.) piedāvā iespēju nemitīgi nonākt kultūrdaudzveidīgā vidē.
Šajā esejā centīšos dalīties ar personiskām atziņām, kultūrā un izglītības sistēmā Latvijā sastopamiem saziņas modeļiem, kā arī praktiskiem ieteikumiem veiksmīgai starpkultūru sadarbībai. Ceru, ka mana pieredze var noderēt gan citiem skolēniem, studentiem, gan ikvienam, kam ir svarīga saskaņa un cieņa dažādā kolektīvā.
II. Starpkultūru komunikācijas pamati un teorētiskais fons
Kas ir kultūra un kā tā ietekmē saziņu?
Kultūra ir salikta vērtību, uzvedības normu, tradīciju un simbolu sistēma, pateicoties kurai indivīds izjūt piederību noteiktai grupai. Latvijā to izjūt īpaši — no senlatviešu tautasdziesmām līdz pat šodienas dziesmu un deju svētkiem, kultūra mums ir ne tikai svētkos, bet arī ikdienas saskarsmē. Katra kultūra nosaka, kā mēs uztveram laiku, hierarhiju, vai piemēram, kas mums liekas pieņemami svešu cilvēku klātbūtē.Mūsu uzvedību, pirmkārt, nosaka vērtības — Latvijā joprojām stipri dominē mērķtiecība, atturība, pieticība, bet arī sirsnība, kas sevišķi izpaužas neformālās sarunās. Interesanti, ka šīs vērtības reizēm ir tieši tās, kas rada pārpratumus, sadarbojoties ar, piemēram, itāļiem, kuri daudz vairāk paļaujas uz ekspresiju, atklātām emocijām un spontānu rīcību.
Kultūras dimensijas — Hofstēde un Hall
Holandiešu pētniecības H. Hofstēdes kultūras dimensiju teorija, ko Latvijā bieži analizē sociālo zinību stundās, ļauj labāk saprast, kā atšķiras dažādas sabiedrības komunikācijas stils:- Individuālisms pret kolektivismu: rietumvalstīs, piemēram, Vācijā, biežāk cilvēki rīkojas neatkarīgi, savukārt Baltijas valstīs, it īpaši laukos, joprojām ir svarīga kolektīvā domāšana (labības talkas, kaimiņu būšanas). - Varas distance: Latvijā autoritāšu loma ir nozīmīga, piemēram, skolās skolotājs bieži tiek uztverts kā nesatricināms autoritātes avots, taču Dānijā komunikācija skolā notiek daudz demokrātiskāk. - Laika uztvere: laika plānošana var svārstīties – Latvijā termiņi ir svarīgi, bet cilvēkam bieži mēdz būt būtiskāks sirsnīgs savstarpējais kontakts.
K.E. Hall savā teorijā atšķir “augsta konteksta” un “zema konteksta” kultūras: piemēram, Krievijā nereti galvenā informācija jālasa “starp rindām”, balstoties uz neverbāliem signāliem, bet Latvijas komunikācijā vairāk dominē tieša runa.
Uzticība un laika uztvere
Uzticība dažādās kultūrās veidojas atšķirīgi: Skandināvijā un Latvijā uzticība biežāk tiek balstīta uz darba kvalitāti, bet dažviet Āzijā vai Latīņamerikā pirmajā vietā ir ilgstošu attiecību izkopšana. Laika izpratnē Latvija atrodas kaut kur pa vidu starp “pulksteņa” (vācieši, šveicieši) un “elastīgā laika” (grieķi, spāņi) kultūrām. Tas rada izaicinājumus, kad kopā jāsadarbojas dažādu tautību studentiem vai kolēģiem.III. Personīgā pieredze starpkultūru komunikācijā
Sākotnējie izaicinājumi
Mana pirmā “īstā” pieredze ar starpkultūru komunikāciju bija augstskolas laikā, kad piedalījos Erasmus+ apmaiņas programmā Vācijā. Neraugoties uz iepriekšēju sagatavošanos, tikšanās ar kursabiedriem no Turcijas un Itālijas atklāja jaunas nianses. Piemēram, diskusiju laikā man likās pieklājīgi nogaidīt, kad kāds pabeidz runāto, bet mani dienvidnieciskie kolēģi uzskatīja, ka idejas jāpaukstina uzreiz. Bieži dzirdēju pārpratumus arī par tādām lietām kā “savlaicīgi nodots mājasdarbs” — Itālijā tas bija relatīvs jēdziens, bet es pie tā turējos kā pie svēta pienākuma.Uzticības veidošana
Uzticība bija vēl viens klupšanas akmens. Runājot par sadarbību ar vāciešiem, ievēroju, ka viņiem uzticība ļoti ātri veidojās caur kompetenci un precizitāti. Savukārt, sadarbojoties ar grieķiem, tikai pēc vairākām neformālām tikšanās reizēm, piemēram kopīgām vakariņām, izjutu, ka sākam veidot ciešāku un uzticīgāku darba attieksmi. Tādēļ sapratu, cik svarīgi ir izprast otras puses gaidas un vērtības.Laika plānošana un darba stili
Ļoti spilgti atmiņā palicis kāds grupu projekts, kur mūsu komandā bija latvietis, spāniete un latvietis-krievs. Kamēr es uzskatīju — “nodot līdz termiņam ir pats svarīgākais”, spāniete bija atvērta idejai, ka dažas minūtes kavējuma nav nekas traks, ja visi jūtas labi. Sākumā tas radīja spriedzi, bet kopīgi piekritām izveidot konkrētu grafiku, kur katrs atzīmē, kad viņam ir ērtāk tikties vai strādāt grupā. Šāds kompromiss deva iespēju izmantot katra darba stilu kā resursu, nevis šķērsli.Informācijas apmaiņa un neformālā saziņa
Vēl viena svarīga mācība bija par “neformālās” komunikācijas nozīmi. Latvijā neoficiālās sarunas bieži risinām virtuālās kafijas pauzēs vai pēc lekcijām, bet, piemēram, saskarsmē ar francūžiem trakoti svarīga izrādījās pusdienu kopīga uzņemšana. Ieradums skatīties cilvēkam acīs vai, tieši otrādi, izvairīties no tieša skatiena, nozīmēja ļoti daudz — bieži vien tieši šīs detaļas palīdzēja lauzt ledu un veidot attiecības, kas atviegloja arī sarežģītas darba diskusijas.IV. Praktiski ieteikumi veiksmīgai starpkultūru komunikācijai
Pašapziņa un pašrefleksija
Svarīgākais — sākt ar sevi. Reiz, pirms darba intervijas starptautiskā uzņēmumā, izanalizēju, kuri ir mani “neapzinātie” uzskati jeb stereotipi, par ko paši latvieši ne vienmēr redz, bet citiem šķiet pamanāmi — atturība, precizitāte, arī gaužām lakoniska runa. Tikai pieņemot šo, varēju kļūt atvērtāks pret citu kultūru tradīcijām un nepieļaut kļūdas, kuras rodas no paša aizspriedumiem.Aktīva klausīšanās un empātija
Mācos klausīties — ne tikai vārdu līmenī, bet arī “zemtekstā”. Daudzu kultūru pārstāvji nav tieši, kas īpaši aktuāli ar austrumiem — tur bieži “nē” tiek pateikts caur apkārtceļu. Empātija un vēlme iedziļināties, nevis tikai steidzami izteikt savu nostāju, ļāva man izvairīties no dažiem nepatīkamiem pārpratumiem.Laika un darba stila saskaņošana
Kompromiss un elastība ir zelta vērti. Reiz grupā bija students no Igaunijas, kurš uzskatīja – labāk paveikt darbus ātri un atpūsties pēc tam, bet kāda ungāriete vēlējās “procesu izbaudīt”. Vienojāmies par saprātīgu darba sadalījumu un skaidriem, bet reāliem termiņiem.Uzticības veidošana
Iespējams, intuitīvi, bet es vienmēr centos nepalikt tikai pie lietišķas komunikācijas, bet uzzināt arī par kolēģu ģimenēm, hobijiem. Dažkārt tieši šīs sarunas kļuva par uzticības celšanu, kas vēlāk atiecināma arī uz profesionālo kopdarbu.Kultūras izzināšana un izglītošanās
Interese par valodu, ēdienu vai tradīcijām palielināja savstarpējo cieņu. Arī literatūras lasīšana, piemēram, Gunara Janovska vai Zigmunda Skujiņa romānu stilā aprakstītā trimdas latviešu pieredze, ļauj labāk izjust kultūru saskarsmes nianses.Tehnoloģiju loma
Pandēmijas laikā pārgājām uz digitālā darba vidi. Tagad, kad galvenais komunikācijas veids ir epasti vai Zoom, īpaši svarīgi skaidri formulēt domas un biežāk pārprasīt, lai novērstu pārpratumus — īpaši, ja nav iespēja novērtēt partnera ķermeņa valodu.V. Izaicinājumi un iespējas nākotnei
Starpkultūru komunikācijas prasmes jau šobrīd ir viena no vērtīgākajām “kapitāla” formām darba tirgū. Pieaugot darba kolektīvu daudzveidībai arī Latvijā — gan start-up’u sektorā, gan ražošanā —, spēja gūt pārsvaru ir tieši tiem, kuri nebaidās pielāgoties un sadarboties ar dažādiem cilvēkiem.Svarīgi arī to, ka šīs prasmes nepienāk pašas no sevis; tās jāattīsta visu mūžu. Manuprāt, skolās un augstskolās tās varētu ieviest kā atsevišķu kursu, jo prasme uzklausīt, tolerēt, sadarboties ir pamats sekmīgai sabiedrībai.
No personīgās pieredzes varu teikt, ka redzējums par pasauli kļūst daudz plašāks un radošāks tieši dažādu kultūru kontekstā. Tāpat, sadarbojoties daudzveidīgos kolektīvos, apgūstam, ka nav viena “pareizā” ceļa, bet dažādība ir resurss, nevis šķērslis.
VI. Secinājumi
Starpkultūru komunikācijā nav vienas gatavas receptes, bet ir zelta likumi — kā aktīva klausīšanās, pašrefleksija, elastība un interese par otru. Mana pieredze liecina, ka visbūtiskākais ir darīt sevi “plūstošu” — būt atvērtam, mācīties pieņemt, uzticēties un sadarboties.Aicinu lasītājus nenobīties no dažādības, bet to uztvert kā iespēju — labākai izaugsmei, radošākam darbam un pilnvērtīgākai dzīvei. Turklāt tikai tad, ja ikdienā prasmīgi mācāmies sadarboties ar dažādu kultūru cilvēkiem, mēs kopā varam veidot sabiedrību, kurā vērtība ir ne tikai izcelsme, bet arī atvērtība un cilvēka personība.
Tādējādi starpkultūru komunikācija nav tikai ierobežota ar svešvalodu zināšanām vai pieklājības normām, bet ir dziļāks sabiedrības un personīgās attīstības resurss, kas atver ceļu uz sapratni, cieņu un sadarbību nākotnes Latvijā.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties