Liepājas teātra režisora Dmitrija Petrenko izrādes ‘Yen’ recenzija
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 15.01.2026 plkst. 18:48
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 15.01.2026 plkst. 18:11
Kopsavilkums:
Izrāde "Yen" atklāj sāpīgu jauniešu pieaugšanas pieredzi, uzsverot atbildību, alkas un sociālo nevienlīdzību lakoniskā, emocionāli dziļā formā.
I. Ievads
Liepājas teātris jau ilgus gadus Latvijas mākslinieciskajā telpā ieņem īpašu vietu kā drosmīgu, radošu un sociāli aktuālu iestudējumu veidotājs. Šis teātris ir kļuvis par pieredzes un eksperimentu laboratoriju ne tikai Kurzemes reģionā, bet visā valstī, piedāvājot skatītāju uzmanībai tādas izrādes, kas uzrunā gan ar emocionālo atklātību, gan tematiski svarīgiem jautājumiem. Režisors Dmitrijs Petrenko, kurš iestudējis izrādi ‘Yen’, ir pazīstams ar spēju nebaidīties no neērtām, sabiedriski diskutējamām tēmām. Viņa darbi, piemēram, “Pīters Pens. Sindroms”, jau iepriekš apliecinājuši dziļu intereses par pieaugšanas problemātiku un indivīda cīņu ar saviem apstākļiem.Izrādes nosaukums ‘Yen’ ir veikla vārdu spēle, kas aizgūta no angļu valodas; tas nozīmē gan “jēna” – valūtu, gan vēl vairāk – alkas, ilgām pēc kā neredzama un nesasniedzama. Šis daudzslāņainais vēstījums kļūst par pamatu lugai, kas Petrenko iestudējumā aktualizē tik daudzu Latvijas jauniešu un ģimeņu dzīves realitāti. Ap un caur varoņiem veidojas jautājumu pilna telpa: kas ir pieaugšanas sāpes? Kā mūsu izvēles un apstākļi nosaka pieauguša cilvēka gaitas? Kāda ir indivīda atbildība pašam par sevi, saviem tuvākajiem un sabiedrību kopumā?
Šajā recenzijā es vērīgi analizēšu gan izrādes sižeta attīstību, gan tās tematisko daudzslāņainību; pievērsīšos vizuālajam noformējumam un aktieru spēlei. Svarīgākās tēzes: 1) Kā Petrenko iedzīvina bērnu un jauniešu pieredzi; 2) vai vizuālais risinājums pastiprina vēstījuma emocionālo dziļumu; 3) cik efektīvi aktieri un režisors atklāj sarežģītās tēmas par atbildību, pieaugšanu un sociālo nevienlīdzību.
---
II. Izrādes sižeta un tēmu analīze
Svarīgākais dramaturģiskais balsts izrādē ‘Yen’ ir trīs jauno cilvēku – Henča, Bobija un Dženiferas – savstarpējās attiecības un viņu iekšējā pasaulē augošais pieprasījums pēc pieņemšanas, drošības un mīlestības. Sižetā nav lieku varoņu – katrs no trijotnes rada savdabīgu pieaugšanas stāstu, kas raksturīgs reālai, neizskaistinātai Latvijas un Eiropas perifērijas dzīvei.Henčs (16 gadi) ir vecākais brālis, kurš, palicis bez pieaugušo uzraudzības, tiek piespiests pāragri uzņemties rūpes par brāli, reizē pats vēl būdams “neizdzīvojis” savu bērnību. Viņa atbildības izjūta mijas ar vēlmi būt neatkarīgam, taču dzīves apstākļi to nepieļauj. Šī emocionālā spriedze izpaužas gan vārdos, gan klusējumā.
Bobijs (13 gadi) ir vēl bērns, taču jau iemests pieaugušo pasaules stindzinošumā. Viņa skatījumā pasauli vada instinktīvas ilgas – pēc drošības un mātes mīlestības, kas reālajā dzīvē trūkst. Bobijs kļūst par traģisku piemēru tam, ko nozīmē augt emocionāli pamestā vidē.
Dženifera (16 gadi) iestājas stāstā kā svešiniece, kas simbolizē gan vēl nepieredzēto citādību, gan cilvēka ilgas pēc jaunas, labākas dzīves. Viņas klātbūtne maina abu brāļu dinamiku – atnes cerību, bet līdz ar to arī jaunu atbildības slāni.
Šie tēli starp sevi ne tikai konfliktē, bet arī meklē atbalstu viens otrā, atspoguļojot pieaugšanas grūtības, kas labi saprotamas arī pēc latviešu literatūras: piemēram, izsaukuma pēc drošības un sapratnes, kas spilgti redzams arī Zigmunda Skujiņa romānā “Gulta ar zelta kāju” vai Māras Zālītes lugā “Pavasara vēstis”.
Izrādes vēstījums stipri balstās uz vairākiem tematiskiem slāņiem. Pirmkārt, tēma par atbildības un neatbildības saspīlējumu, kas īpaši latviešu lauku vidē nereti izpaužas ģimenēs, kur pieaugušie klātesoši tikai formāli. Otrkārt, sociālās nevienlīdzības pieredze – nabadzība, aizmirstība, kas raksturīga arī latviešu literatūrai (skat. Mājas Kalniņa “Skolas Latiņš”), kad indivīda sapņi un ilgas laužas cauri materiālu trūkumam. Treškārt, alkas (“yen”) – šis vārds definē, ne tikai sižetu virzošo kāri vai tieksmi pēc labākas dzīves, bet arī gadiem ilgas psihoemocionālas tukšuma piepildīšanas centienus.
Šīs tēmas iestudējums izspēlē divos cēlienos – katrs cēliens uzsvērti definēts kā jauns slieksnis vēl lielākām alkām: sākumā pēc drošības, beigās – pēc piedošanas un mīlestības. Dramaturģiskais uzlidojums veido spriedzi līdz neizbēgamai kulminācijai, kas līdzīgi kā latviešu klasikā (“Zītaru dzimta” vai “Purva bridējs”) liek domāt publikai, vai atbrīvošanās no sociālās apkārtības bēdām iespējama tikai karstas ilgas un ciešanas ceļā.
---
III. Vizuālais un scenogrāfiskais risinājums
Scenogrāfija, ko izmantojis Petrenko, ir atturīgi lakoniska, bet tieši tāpēc ļoti iedarbīga. Skatuvi veido teju tukšs dzīvokļtelpis – pelēkas sienas, kurās iemests vecs, nošļucis dīvāns bez gultasveļas, bez spilvena. Šī nabadzība rada spēcīgu kontrastu dzīves alkām, ko izjūt varoņi. Tukšums, kas redzams uz skatuves, kļūst par pārliecinošu metaforu varoņu iekšējai pasaulei – jo tukšāka vide, jo pamanāmāks ir cilvēka izmisums, rosinot skatītāja līdzpārdzīvojumu.Prasmīgi izmantots gaismu režģis – dažādās ainās tam ir nozīme gan kā cerības staram, gan kā sankciju nošķirtībai. Kad dramatiskā spriedze pieaug, telpa iekrāsojas aukstā, blāvā gaismā; siltais apgaismojums parādās tikai brīžos, kad varoņi ļaujas emocijām. Šāda gaismu dramaturģija ir raksturīga arī JRT un Dailes teātra pēdējo gadu labākajiem uzvedumiem (piemēram, Vladislava Nastavševa “Mēness neredzams,” kur telpas jēdzienu stiprina gaismas nianses).
Skaņu celiņš un foniskā troksnība piešķir ainām realitātes sajūtu – tukša ledusskapja durvju klaudzēšana, televizora fona troksnis un dažas, uzmanīgi iemestas muzikālas tēmas uzbur mājas nedrošo, trauslo noskaņu.
Kostīmi – nodeldēti, bieži netīri apģērbi – papildina kopējo iespaidu par varoņu dzīves skarbajiem apstākļiem. Aktieru ķermeņa valoda precīzi nodefinē, kas notiek ar indivīdu, kurš jūtas nevēlams un nevienam nevajadzīgs; uzmanīgi vērojot, skatītājs pamana, cik svarīgas ir slēptās, neizteiktās nianses – piemēram, Bobija sajūtas tiek izspēlētas caur nedrošu pozicionēšanos, kamēr Henčs sākumā ieņem aizsardzības pozu, kas vēlāk atplaukst emocionālā atklātībā.
---
IV. Aktieru sniegums un režijas metodes
Izrādes jaudas pamatā ir aktieru izjustā, nepatētiskā spēle. Katrs no trijiem galvenajiem atveidotājiem spēj uzrunāt, neuzkrītoši ļaujot skatītājam ielūkoties varoņu iekšējā dzīvē. Īpaši izceļas to momentu spēle, kad varoņi ilgi klusē – pateikt nevajag, jo viss būtiskais notiek skatienos un žestos.Henča lomas atveidotājs ar lakonisku, blīvu balss ieturējumu un nostalģisku sāpju pieskaņu precīzi parāda jaunieša iekšējās pretrunas. Skatītājam nav saudzējošu filtru; brīžos, kad viņš cenšas nomierināt brāli vai sasmaidīt Dženiferu, cauri laužas vilties bailes un izmisīgs pieprasījums pēc atbildes – vai viņu vispār kāds dzird?
Bobija lomu iedzīvina jaunais aktieris ar lielu pieķeršanos raksturam: nenoteiktas kustības, satrauktas acis, kas met skatienus uz ārdurvīm – it kā lūgtu pēc palīdzības, ko zina nesagaidīt. Šī attēlojuma smalkums atgādina Imanta Daudziņa niansēto spēli izrādē “Klūgu mūks”.
Dženiferas atveidotāja ievieš uz skatuves to trauslo cerību, pēc kā alkst visi varoņi, bet arī šī cerība izrādās nestabila un ievainojama. Viņas balss intonācija, kustību smalkums izceļ lomas psiholoģisko daudzslāņainību.
Režisors Petrenko demonstrē meistarību pieklusinātajā režijā – viņš neļauj emocionālai ekspresijai pārplūst teātra formā, bet tieši otrādi – ar klusuma, paužu, neizteiktu skatienu palīdzību panāk daudz dziļāku ietekmi. Skatītājam bieži pašam jāizlasa domas un jūtas, kas paslēptas aiz it kā ikdienišķiem vārdiem – līdzīgi kā tas darīts Alvja Hermaņa agrīnajos uzvedumos Jaunajā Rīgas teātrī. Izmantota arī laba scenogrāfijas un aktieru telpiskā mijiedarbība – telpas mainīgums tiek panākts nevis ar skatuves pārbūvi, bet ar ķermeņa valodas pārnesi un uzsvaru maiņu.
Dialogi ir īsi un precīzi. Katrs vārds pieņem smagumu, un nav neviena lieka žesta vai replikas. Šī koncentrētība veido izrādes emocionālo kodolu, ļaujot tekstam izcelt galvenās tēmas bez didaktisma vai pārlieku paskaidrojumiem.
---
V. Personīgā vērtējuma daļa
Izrāde ‘Yen’ mani kā skatītāju skāra personīgi jau ar pirmajām ainām. Tēmas par bērnu atbildību, augšanu trūkumā un vecāku neesamību rezonē ar Latvijas reālo dzīvi, par ko liecina ne vien valsts sociālo darbinieku ziņojumi, bet arī literatūrā, piemēram, Arno Jundzes romānā “Putekļi smilšu pulkstenī”. Iestudējums licis aizdomāties, kāpēc sabiedrībā joprojām ir bērni, kuru dzīves noteikumi ir tik nežēlīgi, ka viņi spiesti pāragri novecot. Pazīstamas ir bailes, alkas pēc atbalsta un ilgas pēc piederības – tās netiek reducētas tikai uz konkrētu lokāciju, bet kļūst universālas.Īpaši uzrunāja režisora izvēle atturēties no sentimentālisma – skatītājam pašam jāizlasa zīmes, jāieliek savējais emocionālais pieredzējums. Tieši tas padara skatīšanos izaicinošu; nenotiek manipulēšana ar jūtām, bet tiek atvēlēta telpa refleksijai.
Izrādes spēks ir spējā rosināt diskusiju – vai Latvijā ir pietiekama atbalsta sistēma bērniem nelabvēlīgos apstākļos? Kas ir mūsu pienākums sabiedrībā, kur daudzi uzaug ar sajūtu, ka “neviens nepamanīs un neviens nepalīdzēs”? Vēstījums ir universāls, bet tieši konkrētība (latviskā atturība, reālisma tradīcija teātrī) ļauj izrādei kļūt īpašai kontekstā ar citām pēdējo gadu izrādēm.
---
VI. Noslēgums
Dmitrija Petrenko iestudējums ‘Yen’ Liepājas teātrī ir tēlaini sāpīgs, aktuāls un godīgs pieaugšanas un atbildības stāsts. Izrādes vērtīgumu nosaka gan tematiskais dziļums, gan lakoniskā scenogrāfija, gan izcila aktierspēle. Režisors ar vienkāršiem, bet trāpīgiem dramaturģiskiem līdzekļiem panāk emocionālu trauslumu, kas skatītāju izaicina un mudina pārdomāt plašākus sociālos jautājumus.Šī izrāde noteikti ieteicama vidusskolēniem, vecākiem, skolotājiem – ikvienam, kurš vēlas ieraudzīt sabiedrības ēnas puses un aizdomāties, kā atbalstīt bērnus un jauniešus ceļā uz patstāvību. Teātra mīļotāji novērtēs izjusto, īsto atmosfēru, un skatītājs varēs analizēt katru nošķelto niansi, mēģinot saprast arī pats sevi.
Noslēgumā jāuzsver – šāds teātris ir nepieciešams. Tas ne tikai atspoguļo realitāti, bet arī iedvesmo pārmaiņām un izpratnei. Māksla šeit kļūst par sabiedrības sirdsapziņu: tā atgādina, ka ikkatra bērna un jaunieša liktenis ir svarīgs, un tieši ‘Yen’ raisa jautājumu – cik gatavi esam reaģēt uz līdzcilvēku alkām pēc labāka un nodrošināt sabiedrību, kurā nevienam nav jāpieaug, samierinoties ar tukšumu?
---
Esejas autors iesaka pirms izrādes noskatīšanās iepazīties ar lugas kontekstu un nebaidīties emocionāli atvērties – tikai tā ‘Yen’ pildīs savu galveno uzdevumu: liks ne vien redzēt, bet arī sajust un domāt līdzi par to, kā mēs, kā sabiedrība, varam būt labāki.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties