Onkulis Edgars — visjautrākais cilvēks, ko esmu saticis

Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 17.01.2026 plkst. 13:50

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: 17.01.2026 plkst. 13:38

Kopsavilkums:

Uzzini, kā Onkulis Edgars kļuva par visjautrāko cilvēku ciematā: humora loma, anekdotes, piemēri improvizācijas un mācības par empātiju un kopienu skolēniem.

Smieklīgākais cilvēks, ko esmu saticis

Kad mūsu mazpilsētā rudens lietavas ievelk palodzes slapjumā un cilvēku noskaņojums kļūst smagnējs kā rasas notecējušie āboli, manā prātā vienmēr uzplaiksnī dzīvīga atmiņa: Onkulis Edgars, kurš ik rītu, soļodams ar ozolkoka spieķi un platmalīgu cepuri, spēja pārvērst pat garlaicīgāko dienu par smieklu svētkiem. Viņa smiekli nekad nebija klusi – tie nāca kā vētras brāzma, pārtraucot jebkuru ikdienas rūgto klusumu, un tas bija spēks, kas mūsu ciematam nesa pavasara dzirksti arī ziemas salā. Pirms satiku Edgaru, es domāju, ka humors ir tikai īsa atkāpe no nopietnības, taču viņš man iemācīja: smiekli ir ikdienas elpa, bez kuras dzīve kļūst pelēka un smagnēja.

Pirmā satikšanās un fons

Onkuli Edgaru pirmo reizi iepazinu vēl bērnībā, kad mani vecāki nolēma pārcelties no dzīvokļa pilsētā uz vecvecāku māju. Viņu nevarēja nepamanīt – pelēka veste pār sviedram bagātas darba drēbes, solīda pipe atvilktnē, kur atrodami ne tikai tabakas stieņi, bet arī kāds karikatūru albums un no papīra locīti dzīvnieciņi, ko viņš izdalīja visiem bērniem, kas pabāza degunu viņa pagalmā. Edgara dienas ritēja laukos – viņš kopēja dārzus, spēlēja akordeonu vakaros ciema zaļumballēs, bet pats galvenais – šķiet, viņam nebija ne viena brīža, kad viņš nepastrādātu kādu joku vai asprātību.

Raksturs un humora veids

Uzreiz bija jūtams: Edgars nav gluži tāds kā pārējie. Viņa humors nekad nebija uzspēlēts vai ļauns, bet vienmēr ar sildu, dzīvesgudru piesitienu. Viņš mēdza smieties pats par sevi: “Ko nu no manis gaidīt, ja pat mans kaķis uz mani skatās ar neuzticību…” – šo frāzi viņš lietoja pēc katra mazā trūkuma, ko pamanīja, bet vienmēr ar acīm, kas šķietami smaidīja vēl pāris minūtes pēc viņa vārdiskā joka beigām. Īpaši raksturīgs viņam bija situācijas humors – kādu reizi, kad ciemā elektrības nebija veselu dienu, viņš sēdēja uz lieveņa ar vecu petrolejas lampu un teica: “Laikam pilsētas gaismas ir aizceļojušas atvaļinājumā uz Rīgu!” Arī fiziskā komika nepalika novārtā: reiz, kad ciema bērni skrēja rotaļās, viņš, paņēmis vecās gumijas zābakus, izveidoja no tiem “telefonus”, veltot katram “zvanu” un izsaucot smieklu lēkmes gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Viņa vārdu spēles bieži bija meistarīgi izveidotas: “Kāpēc lietusmētelis ir skumjš? – Tāpēc, ka viņš vienmēr jāvelk ārā, kad laiks slikts!” Šie mazie jociņi kļuva par mūsu ikdienas elku, palīdzot aizmirst rūpes un ļaujot smaidīt pat visnīgramākajām kaimiņienēm.

Anekdotes no Edgara ikdienas

Vecā gidu pastaiga

Vienā no rudens rītiem Edgars, tērpies biezā vilnas šallē un ar nozīmīgu sejas izteiksmi, paziņoja: “Uzaicinu visus uz ekskursiju pa mūsu lielisko ielu!” Viņš pārģērbās par izdomātu “pilsētas gidu”, piesprauda sev pie žaketes no sērkociņiem taisītu žetonu un – ar smaržu izteikti no slapjā zemes gaisa – aizveda veselu grupu bērnu un pāris pieaugušo episkā “pastaigā” pa viņa mazdārziņu. Viņš katram krūmam piekabināja izdomātu nosaukumu: “Te jūs redzat kuplo Pastnieka kasti, kurā ziņas atnāk tikai tad, kad tās vairs neviens nelasa!” Ik pieturā viņa rokas žestikulēja, sejas izteiksmes mainījās kā pavasara laikapstākļi, un drīz visi smējās, aizmirsdami pat rudenīgo mitrumu. Tajā dienā sapratu: ne jau vietā vai apkārtējos laikapstākļos, bet cilvēkā pašā slēpjas tas „jautrības potenciāls.”

Ēdiena katastrofa – un izrāde

Reiz ciema ballītē, kad tika cepts lielais ābolu pīrāgs, tas piedega gandrīz līdz nepazīšanai. Kamēr mājsaimniece smaidīja caur asarām, Edgars paziņoja: “Nav jau nekas! Tagad mums ir ekskluzīva ziemeļblāzmas garša!” Viņš improvizēja veselu izrādi, mēģinot ēst “piedošo daļu” kā degustators, pie viena atdarinot slavenos šefpavārus no Latvijas seriāliem. Visi: gan vecie kaimiņi, gan bērni, smējās līdz asarām, un neviens vairs nevēlējās žēloties par pīrāgu – drīzāk bija sajūta, ka tieši šī “katastrofa” ir vakara augstākais brīdis.

Improvizācijas spēle ģimenes svētkos

Radās reizes, kad Edgars pārņēma vadību ģimenes svētkos, īpaši Ziemassvētkos. Viņš ierosināja spēli “Mēmais kino”, pats būdams gan tiesnesis, gan aktieris. Gājums bija šāds: katram dalībniekam jāpārvērš ikdienišķs jeb garlaicīgs priekšmets par kaut ko smieklīgu. Edgars paņēma kartupeļu mizu un izspēlēja “skaistumkaralieni”, vērpjot ap sevi mizu kā šalli. Bērnu čalas uztvērās ar viņa vārdiem, ka “pat kartupelim dzīvē ir jāatrad’ savs spožais brīdis!” Visi saprata – talantam izraisīt smieklus nav jāmeklē pirmā iespējamā trakulība, bet sirsnīga atvērtība dzīves dīvainībām.

Maņu apraksts – kā smiekli kļūst telpas skanējums

Edgara smiekli atgādināja stīgu orķestra crescendo – it kā no dziļas krūšu dobuma plūstu neapslāpējams dzīvesprieks. Viņa sejas izteiksme mainījās sekundes laikā – vispirms rūpīgs vērīgums, tad, kad joku asmens jau bija izgudrots, mutes kaktiņi sāka trīcēt un acis iedegās tik dzirkstoši, ka šķita: visa telpa piepildīta ar dzīvīgu enerģiju. Kad Edgars kustējās, viņa rokas gaisā “zīmēja” stāsta kontūras, un vecais adītais dūrainis papildināja viņa žestus – pat pieskāriens uz pleca kļuva par draudzīgu norādi “es arī par tevi pasmietos!”. Šādas detaļas, šķiet, ielauzās ikviena sirdī.

Ietekme uz mani un citiem

Edgara humors man bija kā skanīga atslēga uz vieglumu ikdienā. Katra reize, kad satiku viņu pēc neveiksmīga pārbaudes darba skolā vai strīda ar draugu, beidzās ar to, ka mana sirds kļuva vieglāka, bet prāts – atvērtāks. Viņš mani iemācīja, ka neveiksme ir tikai brīdis, ko var pārvērst pieredzē vai stāstā un – svarīgākais! – smieklīgā atskatā uz sevi. Skolā skolotājas nereti vaicāja: “Kas tevi tik smaidīgu dara?” Es mēdzu atbildēt: “Man ir savs humora meistars!” Redzēju, ka ne tikai bērni, bet arī pieaugušie pie Edgara “uzlādējās” – pēc viņa jokiem pat kaimiņiene Marta, kas citkārt darbojas giljotīnas lomā ar rumbenes slotu, izgāja no viņa pagalma smaidoša.

Edgara spēju saliedēt cilvēkus ar humoru pieredzēju arī tad, kad mūsu ciemats zaudēja elektrību pēc stipra negaisa. Cilvēki sapulcējās viņa mājas priekšā, kur viņš ar kabatas lukturīti “veda gaismas svētkus” – stāstīja anekdotes, iepriecināja bērnus, un saspīlējums pakāpeniski izgaist. Iemācījos, ka humors ir instruments, kas palīdz ne vien pašam pārdzīvot grūtības, bet arī atvērt citus.

Humora robežas un smagas situācijas

Protams, ne vienmēr Edgara asprātības tika saprastas pareizi. Reiz ciemos bija ieradies kāds attāls radinieks no pilsētas, kurš Edgara jokus uztvēra kā “pārlieku brīvas izrunas”. Edgaram pietika ar vienu no viņa pašironiskajiem komentāriem – “Nekas, tā gadās, kad lauku daba satiekas ar pilsētas rūpēm” –, lai izlīdzinātu spriedzi. Ar laiku Edgars apguva, kam piestāv vairāk tieša runa, kam – smalka mājiena spēle. Viņš labi zināja – humors nav instruments, lai kādu pazemotu, drīzāk – tiltam uz sapratni un piedošanu.

Kāpēc Edgars ir smieklīgs – dziļāk apskatot

Kā vēsta mūsu literatūra – piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā” vai Vizmas Belševicas darbos –, humors latvietim ir gan aizsargs, gan tilts uz citiem. Tieši Edgara spēja iejusties cilvēkos, vērot apkārtējo, sasmīdināt ar laika izjūtu atbilstošā brīdī, ir viņa humora spēka atslēga. Viņam piemita īpašā improvizācijas žilete – viņš nepazaudēja kontroli arī situācijās, kurās citi justos apjukuši. Valodas izvēle arī bija svarīga: Edgars lietoja ciema teicienus, maigus apvidvārdus, piemeklēja tādas atsauces, ko saprata dažāda vecuma ļaudis – viņš savienoja paaudzes. Humors, viņa rokās, bija kā senatnīga lampa tumsā – citi saņem gaismu, bet pats nekļūst apžilbināts.

Noslēgums: humora ilgtermiņa spēks

Tagad, kad laiks virzās uz priekšu un Edgara soļi vairs neatskan mūsu lauku ceļā tik bieži, viņa smiekli un labestīgās ironijas paliek manī kā dvēseles melodija. Viņa gudrība iemācīja man vērīgumu pret dzīves šķautnēm, dot katram mirklim iespēju pārtapt par smaidu un pasmieties arī par sevi. Edgars man pierādīja – smiekli tiešā veidā nemaina pasauli, tomēr tie maina mūsu pašu skatu uz to. Un nākamreiz, kad kāds pagalmā, lietum līstot, atradīs iemeslu pasmaidīt par kādu sīkumu, es zināšu – smieklīgākais cilvēks, ko esmu saticis, vēl aizvien iedvesmo ne tikai mani, bet arī visus, kas viņu atceras.

Piemēra jautājumi

Atbildes ir sagatavojis mūsu skolotājs

Kas padara Onkuli Edgaru par visjautrāko cilvēku, ko esmu saticis?

Onkulis Edgars prot sasmīdināt ar sirsnīgu, dzīvesgudru humoru un improvizāciju. Viņa pieeja palīdz ikvienam aizmirst rūpes un uztvert dzīvi vieglāk.

Kādas anekdotes un piedzīvojumi aprakstīti sacerējumā par Onkuli Edgaru?

Sacerējumā minētas ekskursijas ar izdomātiem gidu stāstiem, jautri jociņi par ikdienas situācijām un improvizētas izrādes ģimenes svētkos.

Kā Onkulis Edgars ietekmēja sacerējuma autora ikdienu un noskaņojumu?

Onkulis Edgars palīdzēja autoram vieglāk pārdzīvot neveiksmes un iemācīja ar humoru atbrīvoties no stresa, veicinot optimismu arī apkārtējiem.

Ar ko Onkuļa Edgara humors atšķiras no citu cilvēku jokiem?

Edgara humors vienmēr ir silts, pašironisks un bez ļaunprātības, turklāt viņš lieliski pielāgo savus jokus konkrētai situācijai un auditorijai.

Kā sacerējumā skaidrota humora nozīme, balstoties uz Onkuļa Edgara piemēru?

Humors ir dzīves spēks, kas ne tikai palīdz pašam tikt galā ar grūtībām, bet arī satuvina un iedvesmo apkārtējos cilvēkus.

Uzraksti manā vietā sacerējumu

Tagi:#izglītība #humors #eseja