Konflikti skolā: mans skatījums, cēloņi un risinājumi
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 23.01.2026 plkst. 8:33
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 17.01.2026 plkst. 21:14
Kopsavilkums:
Uzzini Konflikti skolā: mans skatījums, konfliktu cēloņi un praktiski risinājumi; iemācīsies komunikācijas stratēģijas, emocionālo regulāciju un ikdienas soļus.
Konflikts manā skatījumā
Ievads
Katrs no mums, iespējams, vismaz reizi dzīvē ir piedzīvojis situāciju, kas, sākumā šķietami nenozīmīga, pārvērtusies par sarežģītu konfliktu — vai tas būtu negaidīti asā saruna ar draugu pie autobusa pieturas rīta steigā, strīds ģimenes vakarā, vai vētrainas un neveiklas vārdu apmaiņas skolā grupas darba laikā. Šīs pieredzes liek izjust spēcīgas emocijas — vilšanos, dusmas, apjukumu, bet galvenokārt tās liek domāt par to, kāpēc konflikti rodas un kā mēs, jaunieši, tos varam labāk izprast un risināt.Manuprāt, konflikts nav tikai strīds vai atšķirīgs viedoklis; tas ir process, kurā tiek saskartas atšķirīgas intereses, emocijas vai vērtības, un taisni šis process rada iespēju mācīties, augt un kļūt apzinātākam par sevi un citiem. Savā esejā piedāvāšu personisku skatījumu uz konfliktu — analizējot savas un citu pieredzes, aplūkojot konfliktu cēloņus un risināšanas stratēģijas, kā arī vēršot uzmanību uz praktiskiem soļiem, kas var palīdzēt veidot veselīgākas attiecības.
Šoreiz, apzināti izvairīšos no starptautisku karu vai globālu konfliktu analīzes — fokusēšos uz individuāliem, emocionāliem un komunikācijas konfliktiem, kas attiecas uz mūsu ikdienu skolā, ģimenē un draugu lokā Latvijā.
Kā es uztveru konfliktu: personīgā perspektīva
No bērnības atceros, kā, paliekot bezgalīgā klusumā pēc asas vārdu apmaiņas ar brāli par televizora pulti, jutos gan dusmīgs, gan nedaudz apkaunots. Skolā, strādājot kopā ar kursabiedriem, mani bieži mulsināja situācijas, kad kāds izvairās no uzdevuma veikšanas, bet, kad par to uzdrošinos runāt, atmosfēra sastingst — it kā visi kļūtu neērti un vairs īsti nevarētu normāli sarunāties. Šie piemēri ir tikai dažas no daudzajām reizēm, kad konflikts mani uzrunāja ar savu sarežģīto raksturu.Reaģējot uz konfliktu, es esmu pamanījis divas savas tendences: sākumā cenšos izvairīties no tiešas konfrontācijas, cerot, ka viss atrisināsies pats no sevis. Taču, ja strīds ievelkas, seko otrs — jūtu sprādzienu sevī un mēdzu pateikt lietas, kuras vēlāk nožēloju. Tādam modelim, iespējams, ir savi psiholoģiskie iemesli — bailes no noraidījuma, vēlēšanās saglabāt labas attiecības, kā arī lepnums, kas traucē uzņemties atbildību pirmajam.
Izvērtējot šos gadījumus, saprotu: izvairīšanās ilgtermiņā tikai padziļina nesaskaņas, toties pārsteidzīga dusmu izpausme var salauzt uzticību. Konflikts, kā man rāda pieredze, nav kaut kas slikts pats par sevi, bet gan signāls, kas norāda uz neatrisinātām vajadzībām vai neatbilstībām mūsu attiecībās.
Konflikta cēloņi un psiholoģija
Latvijas sabiedrībā ieaudzināta atturība bieži traucē atklāti runāt par neapmierinātību. Tāpēc nereti pie konflikta noved ne tik daudz pati problēma, cik veids, kā mēs par to runājam vai nerunājam. Komunikācijas kļūdas — bieži vien neskaidra vai nepilnīga informācijas nodošana — kļūst par galveno konfliktu iemeslu. Tipisks piemērs ir situācija grupas darbā skolā, kad viena daļa uzskata, ka uzdevumu sadalījums ir skaidrs, bet kāds klusībā cer, ka varēs izvairīties no atbildības. Nepasakot savas cerības vai aizvainojumu, konflikts tikai uzkrājas, līdz “sprādziens” ir neizbēgams.Otrs svarīgs aspekts ir emociju loma. Latvijā vēl aizvien dominē uzskats, ka emociju izrādīšana publiski nav vēlama — taču neizrunātas dusmas, aizvainojums vai kauns uzkrājas un var izpausties nevietā. Kāda skolnieka stāsts, kas man palicis prātā — viņš dusmojās uz draugu, kurš nejauši sabojāja viņa zīmējumu, taču tobrīd klusēja, vēlāk nejauši “izgāžoties” uz kādu pilnīgi nevainīgu trešo pusi.
Vērtību, audzināšanas un gaidu atšķirības — būtisks konflikta avots. Līdzīgi kā Ilzes Jansones stāstā "Kafejnīca", kur divas klientes nespēj atrast kopīgu risinājumu, jo katrai ir savi priekšstati par taisnīgumu, arī skolēnu vidū dažādas normas, kas nāk no ģimenes vai kultūras, rada šķēršļus saprašanai. Papildu spiedienu rada ārējie apstākļi: nogurums eksāmenu laikā, laika trūkums apvienojumā ar vēlmi izcelties draugu lokā tikai veicina strīdu saasināšanos.
Konflikta eskalācija un tās novēršana
Konflikts nereti attīstās pēc noteikta scenārija: sīks saspīlējums → pārspīlēta reakcija → savstarpēja nomelnošana vai izteiksmes veids, kas kļūst agresīvs, kas, savukārt, katram konfliktā iesaistītajam liek “nocietināties”. Latvijā, kur bieži nelabprāt izpaužam jūtas, eskalācija izpaužas kā vēl lielāka noslēgšanās vai arī, gluži otrādi, pēkšņa emocionāla eksplozija.Lai nenonāktu līdz brīdim, kad sakām vārdus, kurus grūti aizmirst, ir svarīgi atpazīt agrīnās pazīmes: balss paceļas, runājam īsi, neuzlūkojam sarunu biedru acīs, ķermenis kļūst saspringts. Agrīna iejaukšanās var būt vienkārša: lūgums pēc pauzes (“Man vajag pāris minūtes, lai nomierinātos”), atgriešanās pie “es” paziņojumiem (“Es jūtos nesaprasts”), tā vietā, lai pārmestu vai vainotu (“Tu nekad neklausies”). Tāpat būtiski izvēlēties īsto brīdi un vietu — strīdēties trokšņainā gaitenī vai WhatsApp čatā parasti tikai padziļina problēmu.
Komunikācijas stratēģijas un piemēri
Viens no vērtīgākajiem risinājumiem ir aktīvā klausīšanās — no sirds censties saprast otru, ne tikai gaidīt savu iespēju atbildēt. Tas nozīmē atkārtot dzirdēto (“Ja es pareizi saprotu, tu domā…”), nosaukt otra emocijas (“Izskatās, ka tu esi vīlies”), kā arī uzdot skaidrojošus jautājumus (“Vai vari paskaidrot piemēru?”).Sarunās, īpaši ar draugiem vai klasesbiedriem, palīdz izmantot frāzes kā “Man šķiet…”, “Es gribu saprast Tavu viedokli…”, izvairoties no apvainojumiem vai absolūtiem izteicieniem (“Tu nekad…”, “Tev nav taisnība!”). Svarīgs ir arī kompromisa meklējums — jau Pētera Brūvera luga “Princis un princese” ilustrē, ka katram var būt sava patiesība, bet tikai caur dialogu iespējams nonākt pie risinājuma, kas vismaz daļēji apmierina abus.
Emocionālā regulācija un pašaprūpe
Konflikts bieži liek saskarties ar spēcīgām emocijām, kuras nav viegli ne atzīt, ne kontrolēt. Personīgi man palīdz elpošanas vingrinājumi: lēnas un apzinātas ieelpas/pauzes/izelpas cikli palīdz nogludināt dusmas, pirms tās pārvēršas vārdos. Otra metode: nosaukt sev “Emocijas, ko šobrīd izjūtu, ir…”, kas palīdz attālināties no situācijas un reflektēt. Tradicionāli mūsu kultūrā gan bieži aizmirstam par pašaprūpi — rast laiku sev, vaļaspriekiem, kvalitatīvam miegam. Saruna ar draugu vai uzticamu personu nereti palīdz labāk nekā klusēšana un dusmošanās vienatnē.Kad piekāpties un kad stāvēt pāri?
Latviešu folklora mācīja: “Kurš ātrāk piekāpjas, tas ātrāk mieru gūst”, bet reizēm piekāpšanās nav labākais risinājums. Mazsvarīgos jautājumos (kā delīšanas kārtība grupas darbā) kompromiss ir dabisks un pat nepieciešams. Taču pastāv lietas, kur nedrīkst piekāpties — savu robežu, cieņas, drošības jautājumos. Gadījumos, kad kāds cenšas manipulēt vai sistemātiski ignorē Tavus lūgumus, svarīgi skaidri un mierīgi pateikt: “Man šis nav pieņemami. Es sagaidu, ka tu mani cienīsi.”Nozīmīga ir arī ētiskā atbildība: risinot domstarpības, mums jāapzinās, ka neesam tiesīgi otru piespiest domāt vai rīkoties pēc sava prāta — cieņas un sapratnes atslēga ir spējā sadzirdēt arī to, kas nepatīk.
Praktiskie soļi ikdienā
1. Skolā: Ieteicams grupu darbos lomas sadalīt rakstiski un noteikt starpposma pārbaudes. Ja rodas strīds, izvairīties no publiskas izsmiešanas; izvēlēties klusāku vietu sarunai, un, ja nepieciešams, vērsties pie skolotāja. 2. Ģimenē: Regulāras “runāšanas reizes”, kur katrs izsaka viedokli, nepārtraucot citus. Bažas pierakstīt un pārrunāt pēc tam, kad emocijas rimušās. 3. Tiešsaistē: Pirms iesaistīties asās diskusijās Facebook vai čatos, uzdot sev jautājumu — vai šī saruna mainīs ko svarīgu? Ja jā — runāt privāti, nevis publiski. Pēc iespējas gaidīt diennakti, lai domas sakārtojas.Vingrinājumi konfliktu risināšanai
Viens no efektīvākajiem ir lomu spēle — kopā ar draugu simulēt sarežģītu situāciju, mainoties lomām. Vēl kāda metode — uzrakstīt “vēstuli”, kurā izklāstīt savu viedokli bez vērtējuma, vēlāk pārstrādājot to reālai sarunai. “Karstā/aukstā” metode palīdz saprast, kurās jomās esi gatavs kompromisam un kurās nē.Pretargumenti un to pārvarēšana
Daži uzskata, ka empātiska pieeja vienmēr noved pie vājuma un atļauj sevi izmantot. Tomēr tieši tie, kas prot aizstāvēt savas robežas, nevis kliegt vai klusēt, bieži iegūst lielāku cieņu. Tajā pašā laikā jāatzīst — atsevišķos gadījumos konflikts ir pārāk smags vai ilgstošs, lai tiktu galā paša spēkiem, tad der meklēt palīdzību pie skolotājiem, psihologa, vai uzticama pieaugušā.Secinājumi un personīgā apņemšanās
Konflikts manā skatījumā ir izaicinājums, bet arī iespēja attīstīties. Tas rodas, kad saduras atšķirīgas vajadzības, emocijas vai gaidas, taču tas nav jāuztver kā personisks uzbrukums. Tieši otrādi — ja spējam saprast savas emocijas, atklāti komunicēt un cienīt otru, kļūstam spēcīgāki gan attiecībās, gan iekšēji.Savas pieredzes un šīs esejas pārdomu dēļ apņemos ikdienā lietot “es” paziņojumus, pirms svarīgas konflikta sarunas dot sev 24 stundu pauzi, kā arī reizi mēnesī kopā ar draugu veikt lomu spēli, lai pilnveidotu klausīšanās prasmes. Iesaku arī jums izmēģināt vismaz vienu šeit minēto metodi nākamā mēneša laikā un pavērot, kā mainās attiecības gan ar citiem, gan pašu sevi.
---
Noderīgas frāzes konflikta sarunās latviešu valodā: - "Es gribētu saprast tavu viedokli." - "Man liekas, ka mums vajadzētu par to pārrunāt mierīgi." - "Vai tu vari paskaidrot, kāpēc tā jūties?" - "Man šī situācija šķiet sarežģīta, bet gribu rast risinājumu." - "Es jūtos neizprasts." - "Lūdzu, paskaties uz situāciju arī no manas puses." - "Es piedāvāju uz brīdi apstāties un padomāt." - "Vai mēs varam izveidot risinājumu kopā?" - "Man šāds tonis nav pieņemams." - "Es cienu tavas domas, bet manas ir citādas." - "Es piekrītu kompromisam, ja tu…"
Ieteicamā literatūra: - Agnese Zarāne "Emocionālā inteliģence pusaudžiem" - Anna Žīgure "Sarunu prasmju māksla" - Ieva Melgalve "Konfliktu risināšana ģimenē un skolā"
Pašnovērtējums: 1. Kā bieži jūtos konflikta laikā — mierīgs, dusmīgs, apjucis? 2. Vai mēdzu izrunāt savas sajūtas vai klusēju? 3. Kādas situācijas man izraisa visvairāk stresa? 4. Vai un kā spēju uzturēt cieņu pret otru? 5. Kā reaģēju, ja mani pārprata? 6. Vai pirmais piedāvāju risinājumu konfliktā? 7. Cik bieži ļauju emocijām noteikt savu rīcību? 8. Kā cenšos nomierināties? 9. Vai uzklausu otru līdz galam? 10. Kura no minētajām praksēm man šķiet visgrūtākā?
Konflikti ir neizbēgama dzīves daļa, taču tos iespējams risināt ar cieņu, sapratni un drosmi mācīties, kļūt labākiem.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties