Kā iekšējā un ārējā motivācija ietekmē bērna audzināšanu
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: šodien plkst. 9:14
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: vakar plkst. 15:52
Kopsavilkums:
Izpēti, kā iekšējā un ārējā motivācija ietekmē bērna audzināšanu un veido patstāvības un mācīšanās spējas Latvijā. 📚
Ievads
Motivācija ir viens no nozīmīgākajiem dzinējspēkiem cilvēka attīstībā. Latvijā bērnu audzināšanas jautājumu aktualizācija ilgu laiku ir nostājusies priekšplānā gan ģimenēs, gan izglītības sistēmā, jo tā tiešā veidā nosaka jaunās paaudzes vērtības, spēju mācīties un iekļauties sabiedrībā. Bērna iekšējā un ārējā motivācija lielā mērā tiek veidota audzināšanas procesa laikā, kad tieši vecāki vai aizbildņi kļūst par pirmajiem skolotājiem, kas ne tikai skaidro normas, bet arī iedrošina, biedē, atalgo un sods. Šīs pieejas vēlāk atbalsojas bērna spējā izvirzīt mērķus, pārvarēt grūtības un izbaudīt pašrealizāciju. Raksta mērķis – padziļināti analizēt abu motivācijas veidu lomu bērna dzīvē, vērtējot audzināšanas stila ietekmi uz to veidošanos Latvijas kultūras kontekstā.Lai labāk izprastu šī temata būtību, jādefinē pamatjēdzieni. Iekšējā motivācija nozīmē vēlmi darboties, ko nosaka ieinteresētība, aizrautība un pašizaugsmes vēlme. Piemēram, bērns apgūst vijoles spēli, jo viņam patīk mūzika, nevis tikai tāpēc, ka gaidāms apbalvojums. Savukārt ārējā motivācija balstās uz ārēju stimulu – atzinības, sodu vai mantisku labumu – sistēmu, kad bērna rīcību vada atlīdzības vai izrietošas sekas. Abi šie motivācijas virzieni atzīti Latvijas pedagoģiskajā literatūrā, piemēram, Zentas Mauriņas vai Rainas darbos kā galvenie ceļa rādītāji personības veidošanā.
Šī eseja analizēs, kā audzināšanas stili, ko pielieto vecāki vai aizbildņi, veido bērna motivācijas veidu līdzsvaru, kā tas ietekmē bērna ilgtermiņa attīstību, vērtību sistēmu un iespējas būt laimīgam, patstāvīgam sabiedrības loceklim.
Vecāku/aizbildņu audzināšanas stils un motivācijas veidi
Latvijā izplatīti četri audzināšanas stili: autoritatīvs, autoritārs, atļaujošs un nolaidīgs. Autoritatīvs stils nozīmē līdzsvarotu pieeju ar skaidri noteiktām robežām, bet tajā pat laikā – cieņu, empātiju un atbalstu bērna izvēlēm. Šādā ģimenes vidē bērnam dod iespēju piedalīties lēmumu pieņemšanā, saskaņā ar Annas Brigaderes atziņām, kur viņa literāros tēlos, līdzās noteiktībai, vienmēr izceļ līdzcilvēku sapratni un dialogu. Šāds veids vislabāk veicina iekšējās motivācijas attīstību – bērns saprot, kāpēc uzdevums jāveic, izjūt ieguldījuma vērtību un ar laiku pats izvēlas sadarboties.Pretstatā autoritatīvajām metodēm autoritārais stils balstās hierarhijā, ārišķīgi noteiktos rīkojumos, sodā un uzslavā kā galvenajos motivatoros, brīžiem pilnībā ignorējot bērna vēlmes. Tas atspoguļots, piemēram, B. Stendera «Augstas gudrības grāmatā», kur pārmērīga disciplīna bieži noved pie pasīvām un bailīgām rīcībām. Šādā audzināšanas modelī valda ārējā motivācija – uzdevumi tiek veikti tikai baiļu vai vēlmes tikt apbalvotam vadīti.
Atļaujošs audzināšanas veids ļauj bērnam ievērojami vairāk brīvības pieņemt pašam lēmumus, taču robežas nospraustas visai vāji. Lai arī šeit pastāv zināmi priekšnoteikumi iekšējās motivācijas attīstībai, pietrūkst droša rāmja, kas nepieciešams stabilai pašdisciplīnai. Nolaidīgais stils, kurā pieaugušie gandrīz neiesaistās bērna dzīvē, bieži vien rezultējos bērna apjukumā, atbildības neizpratnē, un motivāciju aizvieto apjukums vai alkas pēc jebkāda uzmanības.
Iekšējās motivācijas veicināšana iespējama tad, ja audzināšanā balstās uz cieņu pret bērna spējām un interesēm, paver ceļu radošumam, skaidro uzdevuma vērtību (“Kāpēc man šo mācīties?”), piemēram, mudina bērnu izprast jaunas lietas – kā tas redzams arī Gunāra Janovska prozā, kuram galvenais ir pašdisciplīna un nozīmes izpratne. Turpretim ārēja motivācija – sodu un atlīdzību sistēma – dažbrīd nepieciešama uzvedības korekcijai, taču tās izmantošanai jābūt izsvērtai, lai bērns neiemācītos darboties vienīgi “balvas dēļ”.
Iekšējās un ārējās motivācijas ietekme uz bērna attīstību un dzīves izvēlēm
Ja bērns ar audzināšanas palīdzību attīsta spēcīgu iekšējo motivāciju, viņš mācās ar aizrautību, nevis ar piespiešanu. Šāds bērns ir zinātkārs, prot risināt sarežģījumus, neatlaidīgi tiecas pēc mērķiem arī tad, kad nav acīmredzamas balvas. Šāda attīstība apspoguļojas dažādu latviešu literatūras varoņu portretos – piemēram, Rūdolfa Blaumaņa «Velniņos», kur galvenie tēli rīkojas pēc savām vērtībām, nevis ārēji piespiestām normām, un tieši šī neatlaidība un patstāvība ļauj viņiem sasniegt iekšēju harmoniju.Gluži pretējus rezultātus sniedz pārlieka ārējās motivācijas izmantošana. Ja bērns tiek mudināts vai sodīts tikai ar ārējiem stimuliem – naudu, punktiem, sodu vai atzinību, – viņš pierod strādāt tikai tad, kad sagaidāma tūlītēja atsauksme. Mācīšanās vai ikdienas darbi var kļūt nevēlami un apgrūtinoši, ja nedraud sekas vai balvas. Šāda pieeja parādīta Evardas Muktupāvelas romānos, kur dažkārt bērna dzīves ceļš ved caur izdegšanu un apātiju, jo nav apgūts mērķtiecīgums un pašrealizācijas vajadzība. Turklāt emocionālai izsīkumam pieaugušā vecumā var būt ciešs sakars ar paradumu dzīvot, gaidot ārēju novērtējumu.
Līdz ar motivācijas veidu veidojas arī bērna sociālās un ētiskās prasmes. Spēja just līdzi, sadarboties vai būt atbildīgam nav tikai iedzimtas īpašības, bet cieši saistītas ar pieredzi ģimenē – vai bērns tiek iedrošināts palīdzēt citiem nesavtīgi, vai arī labs darbs tiek vienmēr atalgotu ar kādu apbalvojumu. Kā to apraksta Aspazija savos darbos («Zaudētās tiesības»), cilvēka vērtību sistēma veidojas tikai caur atbildību un pašcieņu, un tās saknes ir bērnības pieredzē.
Praktiska pieeja motivācijas veidošanā bērna audzināšanā
Lai vecāki spētu optimāli attīstīt bērna motivāciju, viņiem pašiem jāapzinās savas audzināšanas metodes un emocionālais stāvoklis. Stabils un zinošs pieaugušais modelē konsekventu rīcību – uzrunā bērnu, uzklausa, pārrunā procesus, nevis tikai sludina likumu. Latvijas pieredzē jāpiemin arī izglītojošas iniciatīvas, piemēram, dažādas vecāku skolas vai semināri, kuros piedāvā apgūt pašnoteikšanās teorijas (D.C. Deci un R. M. Ryan) principus bērnu audzināšanā.Svarīga ir līdzsvara meklēšana starp ārējo un iekšējo motivāciju. Ārējos stimulus var izmantot, lai bērnam palīdzētu orientēties sarežģītās situācijās (piemēram, ja uzdevums šķiet grūts vai bērns zaudē interesi), tajā pašā laikā nedrīkst atņemt iespēju pašam izbaudīt radošuma prieku vai patstāvīgi pieņemt lēmumus.
Konkrētas metodes var ietvert pateicību ne tikai par sasniegumiem, bet arī par centieniem („Redzu, cik daudz tu ieliki šajā zīmējumā!”), uzdevumu jēgas skaidrošanu, patstāvīgu izvēļu iespējas (piemēram, ļaujot bērnam izdomāt ģimenes vakara aktivitāti), vai lomu spēļu integrēšanu, kas veicina pašrefleksiju un domāšanas daudzveidību. Ikdienas piemēros tas var nozīmēt bērna iesaisti mājas darbos, izskaidrojot uzdevuma jēgu, nevis tikai uzdodot „jo tā vajag”. Ja bērns palīdz vecākiem dārzā, viņš ne tik finansiski motivēts, bet jūt cieņu pret darbu, piederību kopienai.
Būtiska ir arī kļūdu atpazīšana: pārāk stingra uzraudzība noved pie nespējas kļūdīties, savukārt absolūta brīvība – pie apjukuma un motivācijas trūkuma. Nepieciešama elastība un iecietība pret bērna iniciatīvu un kļūdām.
Ilgtermiņa perspektīvas un sabiedrības nozīme
Pareizi līdzsvarota motivācijas sistēma bērnībā kļūst par pamatu spējai pašmotivēt sevi arī pieaugušo dzīvē. Labi motivēti, ētiski un sabiedriski orientēti cilvēki ir Latvijas sabiedrības balsts un priekšnoteikums attīstītai demokrātijai, kā arī inovācijām dažādās nozarēs.Tomēr modernā sabiedrība nes jaunus izaicinājumus – materiālismu, steigu, tūlītēja „lajka” kultūru sociālajos tīklos, kas var apgrūtināt iekšējās motivācijas attīstību. Tehnoloģiju laikmetā bērni bieži sagaida tūlītēju atlīdzību (digitālās spēles, ātra atzinība), kas neatstāj vietu neatlaidībai un ilgstošam darbam. Izglītības iestādes Latvijā, īpaši sākumskolas posmā, aizvien vairāk sāk izmantot mācību metodes, kas vērstas uz sadarbību un patstāvību, piemēram, projektus, grupu uzdevumus un kompetencēs balstītu izglītību.
Risinājumus sniedz gan vecāku, gan audzinātāju pedagoģiskā izglītošana, inovāciju ieviešana izglītības sistēmā, kā arī starpdisciplināra pieeja – apvienojot psiholoģijas, pedagoģijas un socioloģijas atziņas ikdienas praksē. Tas palīdz būvēt izpratni par motivācijas mehānismiem dažādos vecumposmos un reaģēt uz aktuālajiem sabiedrības izaicinājumiem.
Secinājumi
Ikviena bērna motivācijas veids un spēks ir ciešā sasaistē ar audzināšanas stilu, ko veido vecāki vai aizbildņi. Audzināšana, kas balstīta uz atbalstu, sapratni un skaidriem noteikumiem, visefektīvāk attīsta bērna iekšējo motivāciju, kas ir stūrakmens patstāvīgai, laimīgai dzīvei. Ārējā motivācija var būt rīks īslaicīgu izaicinājumu pārvarēšanai, bet tās pārmērīga izmantošana noved pie atkarības no balvām un kavē personības briedumu.Vecākiem, pedagogiem un speciālistiem ir ieteicams apzināti integrēt motivācijas attīstību audzināšanas praksē – uzslavas būtu vērstas uz centību, ne tikai rezultātu, un bērnam jāsniedz iespēja kļūdīties un mācīties, atklājot uzdevumu dziļāko nozīmi.
Noslēgumā jāuzsver: motivācija nav tikai bērna personīgais ceļvedis dzīvē, bet arī Latvijas nākotnes sabiedrības celtne. Tikai tādi cilvēki, kuriem bērnībā ir attīstīta iekšējā aizrautība un spēja patstāvīgi pilnveidoties, būs gatavi meklēt risinājumus pārmaiņu laikmetā, uzlabos mūsu kopējo dzīvi un saglabās latviskās vērtības arī pasaules mainīgajās vētrās.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties