Sociālā dilemma: viedtālruņu ietekme uz skolēnu uzmanību un attiecībām

Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: aizvakar plkst. 21:02

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: 18.01.2026 plkst. 8:45

Kopsavilkums:

Izpēti sociālo dilemmas aspektus: viedtālruņu ietekme uz skolēnu uzmanību un attiecībām. Uzzināsi cēloņus, sekas skolā un praktiskus risinājumus. Padomi.

Ievads

Aizvien biežāk, atnākot uz skolu, redzams, ka daļa skolēnu, pat sēžot līdzās draugiem, ir iegrimuši viedtālruņu ekrānos, kamēr zvans aicina uz stundu. “Vai tu redzēji jaunāko storiju?” izskan sarunās biežāk nekā pārrunātas grāmatas vai pagājušās nedēļas notikumi. Kāds Latvijas skolēnu vidusskolas pētījums liecina, ka, atšķirībā no desmit gadiem senas pagātnes, vairāk nekā puse pamatskolēnu pavada internetā vairāk nekā četras stundas dienā (Skola2030, 2023). Šī realitāte vairs nav pārsteidzoša, bet, iespējams, satraucoša. Kādēļ tehnoloģijas, kas sola vienot un apvienot cilvēkus, nereti liek mums justies arvien vairāk atsvešinātākiem? Citiem vārdiem — sociālā dilemma ir teju neizbēgama mūsu laikmeta parādība.

Ar jēdzienu “sociālā dilemma” saprot pretrunu starp to, kas izdevīgi vai pievelk individuāli – kā, piemēram, tūlītēja saziņa, informatīva izklaide –, un ilgtermiņa sekām, kas ietekmē gan mūsu veselību, gan sabiedrību kopumā — uzmanības sadrumstalotību, uztveres sašaurinājumu, sabiedriskās saiknes vājināšanos. Šajā esejā tiks meklēti digitālās mijiedarbības cēloņi, tās sekas Latvijas skolēnu un sabiedrības kontekstā, kā arī piedāvāti risinājumi, kas apvieno atbildību indivīda un sabiedrības līmenī. Turpmāk es apskatīšu, kā uz šo problēmu raugīties ne tikai no tehnoloģiskā, bet plašāka — ētiski, psiholoģiski un kultūras kontekstā.

Sociālo tīklu uzplaukums un dilemmas saknes

Sociālo tīklu uzplaukums Latvijā sākās ap 2008.–2010. gadu, kad kļuva pieejami ne tikai “draugiem.lv” un forumu platformas, bet arī globālas vides kā “Facebook” un vēlāk “Instagram”. Mobilā interneta un viedtālruņu izplatība, īpaši pēc 2013. gada, radīja jaunu realitāti: informācijai vairs nebija robežu, draugi tapa "klikšķa" attālumā, bet līdz ar ērtību pieauga arī digitālās dzīves ēnas puses. Kamēr televīzija vai laikraksti kādreiz bija viegli kontrolējami informācijas avoti, šodien algoritmi izlemj, ko redzam, ko dzirdam, kam pievēršam uzmanību.

Latvijā pēdējo gadu laikā ir pārstāvētas visas klasiskās "digitālās dilemmas" iezīmes: sabiedrības polarizācija pieauga ap Saeimas vēlēšanām (skat. LETA ziņojums, 2022), viedierīču lietojums skolēnu vidū pārsniedz ieteicamos apjomus, un pat Re:Baltica datu analīze rāda, ka 40% Latvijas jauniešu bieži saskaras ar viltus ziņām. Pieaug algoritmu ietekme un uzmanības ekonomika – platformu mērķis ir maksimāli noturēt mūsu skatienu, neatkarīgi no tā cenu. Piekrītot Oksfordas universitātes profesorei Šošanai Zubofai, šis ir “uzmanības kapitālisma” laikmets, kur gan dati, gan mūsu uzmanība tiek pārdotas kā prece.

Cēloņi: psiholoģiskie, tehnoloģiskie un sociālie mehānismi

Digitālās platformas nav nejauši uzbūvētas tieši tā, kā tās darbojas šodien. Viņu panākumu pamatā ir dziļi izprasts cilvēka psiholoģijas modelis. No psiholoģiskā aspekta būtiskākais ir dopamīna atalgojuma cikls – katrs “like” un komentārs mobilizē smadzeņu atalgojuma centru. Tas rada baudas sajūtu, līdzīgi kā gūt punktus spēlē vai saņemt komplimentu klātienē. Psihologa Andra Sedliņa pētījums Latvijas skolās (2022) uzrāda, ka visintensīvākais “like” skaita vērošanas laiks ir pusaudžu grupā – šī prakse pastiprina vēlmi salīdzināties ar vienaudžiem un veidot savu identitāti caur digitālo "es".

Nenoliedzami spēcīgs faktors ir FOMO jeb bailes kaut ko palaist garām. Sekojot citu draugu un influenceri aktivitātēm, rodas sajūta, ka pārējie piedzīvo ko aizraujošāku. “Push” paziņojumi, nebeidzamā satura plūsma (“infinite scroll”) un automātiskie video atskaņojumi ir radīti, lai lietotājs atgrieztos atkal un atkal. Platformu biznesa modelis balstās uz reklāmas ieņēmumiem, kuri aug līdzi mūsu ekrāna laikam un datu straumēm.

Arvien spēcīgāk jūtama arī sociālā dimensija: draugu, klasesbiedru vai pat skolotāju piemērs var pastiprināt vai mazināt ieradumus. Mājas vide, kur vecāks seko pašam savam ekrānam, imitējas bērna izvēlē, kamēr skolās, kur ieviesti stingrāki viedierīču noteikumi, pamanāms koncentrēšanās un miega ilguma pieaugums (LU Pedagoģijas fakultātes pētījums, 2021).

Sekas: personīgas un kolektīvas pārmaiņas

Personīgā līmenī

Pārmērīga digitālā mijiedarbība atstāj redzamas pēdas katra individuālajā labsajūtā. Arvien vairāk pētījumu rāda saistību starp intensīvu sociālo tīklu lietošanu un pastiprinātu trauksmi, nomāktību un arī miega traucējumiem. Latvijas Bērnu slimnīcas speciālisti brīdina, ka skolēniem \[īpaši vecumā no 13 līdz 17 gadiem\] koncentrēšanās ilgums sarūk – mācoties stundās, prāts blenž uz ekrānu, gaidot jaunu ziņu. Pašvērtējums kļūst nestabils: salīdzināšanās ar šķietami ideāliem dzīves stāstiem Instagram rada sajūtu, ka pārējie dzīvo ‘labāk’ un ‘laimīgāk’. Psihologi uzsver arī digitālās uzvedības atkarības pazīmes – smadzenes pierod pie regulāras dopamīna devas, un īslaicīgs “detox” nereti izraisa vēl lielāku diskomfortu nekā atņemšana no citām izklaides formām.

Sociālā līmenī

Draudzību un ģimenes saišu kultūra mainās: reālās, ilgstošās sarunas top retākas, vietā nāk sirsniņas, emojis un ar nelielu klikšķi pārtrauktas “čata” čalas. Vienlaikus no digitālās anonimitātes pieaug arī naidīgums un empātijas samazināšanās — izteikt vārdus ekrānā bez sejas un balss kļūst viegli. Skolu vidē tas atspoguļojas kā kiberhuligānisms, apmobings un izstumšana – kas agrāk bija rets gadījums, tagad notiek arī pēc pulksten pieciem vakarā.

Politiskā un sabiedriskā līmenī

Viltus ziņas, propagandas kampaņas un informācijas telpas manipulācijas kļūt ikdienišķa Latvijas kontekstā, īpaši ģeopolitiskā spriedzes laikā. 2022. gada vēlēšanu gadījumā tika fiksēti vairāki mēģinājumi caur sociālajiem tīkliem ietekmēt vēlētāju izvēli (Sabiedriskie mediji, 2022). Diskusiju kvalitāte cieš – polārajās “burbulī” grupās retāk nonāk pretēji viedokļi, līdz ar to zaudēt diskusijas kultūru un uzticību institūcijām kļūst viegli.

Ekonomiskā līmenī

Darba tirgū ienāk jaunas iespējas—mikrodarbus un digitālo satura veidošanas iespējas izmanto tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, taču tās bieži ir nedrošas, īslaicīgas un nestabilas. Vasaras darbi influenceru platformās nespēj aizstāt pilnvērtīgu ilgtermiņa darbu ar sociālām garantijām, bet juceklīgais privātuma jautājums (no reklāmām līdz slepenām datu apstrādes metodēm) bieži paliek ārpus jauniešu apzinātas izpratnes.

Interešu konflikts un ētiskā izšķiršanās

Centrālā sociālās dilemmas pretruna ir acīmredzama — individuālā brīvība baudīt informācijas plūsmu un komfortu pretstatā sabiedrības kopējam labumam ilgtermiņā. Vai privātuma tiesības ir mazāk vērtīgas par servisa ērtību? Vai sabiedrības veselība ir pietiekams iemesls noteiktu tehnoloģiju ierobežošanai? Šeit pieņemami dažādi ētiskie skatījumi — utilitārisms aicina balsot par “maksimālo labumu” pēc iespējas vairāk cilvēkiem, kamēr cilvēktiesību perspektīva uzsver, ka datu privātums un brīva izteiksme ir nedalāmas vērtības. Savukārt pienākumu ētika ļauj prasīt, lai platformas uzņemas atbildību par to, kā viņu tehnoloģijas ietekmē vēl nepilngadīgos un neaizsargātos.

Bieži tiek minēts, ka sociālie tīkli palīdz arī emocionālajam atbalstam un informācijas pieejamībai. Kā piemērs minams Covid-19 pandēmijas laiks, kad daudzi skolēni tika izolēti un digitālie sakari kļuva par glābšanas riņķi pret vientulību. Taču šie ieguvumi nenoliedz nepieciešamību pēc līdzsvara, jo trūkums nav pašās tehnoloģijās, bet gan veidā, kā tās pārvalda un regulē.

Risinājumi: individuālās, izglītības un sabiedriskās prakses mijiedarbē

Lai risinātu sociālo dilemmu, nepietiek ar individuāliem centieniem vien — nepieciešami globāli, izglītības un politikas līmeņa risinājumi.

Individuālajā līmenī svarīgi apgūt digitālās higiēnas prasmes: noteikt dienas ekrāna laika limitu (to atbalsta tādi rīki kā “Screen Time” viedtālruņos), izslēgt nevajadzīgos brīdinājumus, ieviest mājās noteiktu laiku, kad ekrāns tiek nolikts malā. Vecākie var slēgt “digitālās higiēnas līgumu” ar bērniem un organizēt kopīgas aktivitātes ārpus ekrāniem, tā parādot piemēru. Žurnālu pieraksts vai “digitālais detokss” nedēļas nogalē palīdz reflektēt par saviem ieradumiem.

Izglītības sistēmas līmenī medijpratībai jākļūst par obligātu mācību satura sastāvdaļu – skolēni var apgūt, kā kritiski lasīt avotus, saprast algoritmu darbības principus un atšķirt viltus ziņas no ticamiem avotiem. Prakse bez viedierīcēm dažās stundu daļās vai īpaši izglītojoši projekti par interneta ietekmi kļūst par aizvien populārāku pieredzi daudzās Latvijas skolās.

Valsts un kopienas līmenī nepieciešama platformu caurspīdīguma palielināšana – biežāka algoritmu auditēšana, datu vākšanas ierobežojumi un arī sodu sistēma par jauniešu apzinātu “ķeršanu” reklāmas laukumos. Jauniešu datiem vajag papildus aizsardzību — līdzīgi, kā piemēram Zviedrijā tiek ieviesti vecuma ierobežojumi un privātuma “noklusējuma” iestatījumi. Vietējās pašvaldības un NVO var organizēt pasākumus “bez ekrāniem”, dāvināt literatūru par digitālajām prasmēm, vai arī uzņēmēji var sadarboties ar skolām medijpratības nodarbībās.

Par praktiskiem risinājumiem Latvijā: “Digitālās veselības skola” kā pilotprojekts vidusskolās; pašvaldību atbalstīta psiholoģiskā palīdzība skolēniem, kas guvuši cietu digitālajā vidē; nacionālas līmeņa informatīvās kampaņas par digitālās uzvedības riskiem.

Piemēri un empīriskā pārbaude

Lai izvērtētu situāciju uz vietas Latvijā, iespējams izmantot: skolas iekšējās aptaujas, skolēnu laika dienasgrāmatas, diskusijas ar pedagogiem par novērojumiem klasēs. Apvienojot oficiālos datus ar reāliem stāstiem un skolēnu atziņām, rodas holistisks priekšstats par situāciju — kā ekrāna laiks maina attiecības, mācību rezultātus, miega režīmu. Empīriskajiem datiem pievienojot citātus no jauniešu ikdienas, eseja iegūst gan emocionālu, gan pierādījumu balstītu dziļumu.

Pretargumenti un to atspēkojums

Nonākt pie vispārīgiem secinājumiem būtu pārsteidzīgi, jo neaizmirsīsim: tehnoloģijas devušas arī daudz pozitīvu. Skolēni, kas citādi būtu vientuļi, atrod domubiedrus, mācību procesi kļūst interaktīvāki, iespējama sabiedriska mobilizācija (piemēram, kampaņu rīkošana). Taču jāuzsver: runa nav par tehnoloģiju aizliegšanu, bet gan par kaitīgo procesu regulēšanu, kā arī skaidru atbildības dalījumu – starp platformu īpašniekiem, izglītotājiem un pašiem lietotājiem. Tikai rūpīgi izvērtējot riskus un ieguvumus, varam veidot viedu līdzsvaru.

Secinājums

Atgriežoties pie centrālās domas: sociālā dilemma nav tikai tehnoloģiju jautājums, bet gan izglītības, kultūras un ētikas krustpunktā dzimstošs izaicinājums. Digitālā mijiedarbība Latvijas skolēnu un sabiedrības dzīvē nesusi gan ieguvumus, gan zaudējumus: miega neizbēgamību aizstāj “scrollēšana”, reālās draudzības nomaina čati un like skaits, savukārt viltus ziņu un dezinformācijas draudi dažādo sabiedrības ainas. Risinājums slēpjas kolektīvā atbildībā – nevis noliegt un aizliegt, bet attīstīt prasmes, stiprināt regulējumu un mudināt pārdomāt attieksmi pret digitālajām vides iespējām un riskiem. Jautājums paliek atklāts: kādu sabiedrību mūsu rīcības veidos nākotnē – un cik atbildīgi izvēlēsimies dzīvot digitālajā laikmetā?

Piemēra jautājumi

Atbildes ir sagatavojis mūsu skolotājs

Kā sociālā dilemma ietekmē skolēnu uzmanību un attiecības?

Sociālā dilemma rada uzmanības sadrumstalotību un samazina klātienes attiecību kvalitāti, jo skolēni biežāk izvēlas digitālo mijiedarbību.

Kādi ir galvenie viedtālruņu ietekmes psiholoģiskie mehānismi skolēniem?

Viedtālruņi pastiprina dopamīna atalgojuma ciklu un salīdzināšanās tieksmi, kas veicina nepārtrauktu vēlmi pēc uzmanības digitālajā vidē.

Kā viedtālruņu lietošana Latvijā saistīta ar skolēnu uzmanības trūkumu?

Viedtālruņu lietošana izraisa īsāku koncentrēšanās spēju stundās, jo skolēni bieži domā par ekrānā notiekošo, nevis mācībām.

Kādas sociālās sekas rada pārmērīga digitālā mijiedarbība skolēnu vidū?

Pārmērīga digitālā mijiedarbība veicina sabiedriskās saiknes vājināšanos un sabiedrības polarizāciju, mazinot patiesu emocionālo kontaktu.

Kādas atšķirības skolēnu attiecībās vērojamas pirms un pēc viedtālruņu izplatības?

Pirms viedtālruņu izplatības skolēni vairāk iesaistījās tiešās sarunās, savukārt mūsdienās biežāk mijiedarbojas caur digitālajām platformām.

Uzraksti manā vietā sacerējumu

Tagi:#tehnoloģijas #viedtālruņi #eseja