Recenzija: 'Seviljas bārddzinis' — Rosīni operas muzikālais un skatuves vērtējums
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 21.01.2026 plkst. 11:43
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 19.01.2026 plkst. 7:01
Kopsavilkums:
Atklāj „Seviljas bārddzinis” muzikālo un skatuves vērtējumu, uzzini par Rosīni operas emocionālo atmosfēru un vokālo izpildījumu Latvijā. 🎭
Recenzija par operu "Seviljas bārddzinis"
Ievads
Opera „Seviljas bārddzinis” ir viena no spilgtākajām un mīlētākajām komiskajām operām visā operas vēsturē. Šo darbu radījis itāļu komponists Džoakīno Rosīni (Gioachino Rossini), kura talants un radošais potenciāls pieder pie 19. gadsimta spožākajiem paraugiem. „Seviljas bārddzinis” pirmo reizi tika uzvesta 1816. gadā Romā. Libretu sarakstīja Čezāre Sterbīni, balstoties uz franču dramaturga Pjēra Bomaršē lugas motīviem, kas jau tolaik bija plaši pazīstama visā Eiropā, arī Latvijā tā vēlāk kļuva par iedvesmas avotu gan teātra, gan operas artistiem.Operas žanrs Latvijā jau izsenis ir cienīts un ieņem būtisku vietu Valsts akadēmiskā operas teātra repertoārā. It īpaši Pēterburgas un Rīgas operteātru vedumā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad latviešu mūzikas sabiedrībā sāka formēties dziļāka izpratne par klasiskās mūzikas tradīcijām. Recenzijā par „Seviljas bārddzini” būtiski ir aplūkot operas muzikālo valodu, vokālo izpildījumu, skatuves atveidojumu un arī tās kopējo emocionālo atmosfēru.
Šī recenzija piedāvās detalizētu ieskatu operas muzikālajā materiālā, solistu un orķestra sniegumā, atveidotajos tēlos un skatuves risinājumos, kā arī analizēs subjektīvās sajūtas, ko opera atstāj uz tās skatītāju un klausītāju. Analīzē tiks izmantoti piemēri no Latvijas Nacionālās operas inscenējumiem, kā arī izceltas analoģijas ar mūsu kultūrā nozīmīgiem piemēriem.
---
Orķestra nozīme un muzikālā kompozīcija
Jebkurai operai orķestra darbs ir tās mugurkauls. „Seviljas bārddzinis” ir īpaši pateicīgs materiāls Latvijas Nacionālas operas orķestrim, jo Rosīni jau ar pašu uvertīru rada spraigu un dzirkstošu noskaņu. Orķestra sastāvā īpaši svarīga loma atvēlēta koka pūšaminstrumentiem – klarnetēm un fagotiem, kas gan tembrāli, gan emocionāli bagātina operas gleznoto un vieglo atmosfēru.Atsevišķus instrumentālās partijas momentus raksturo vijīga, rotaļīga spēle, kas veicina spriedzes un jautrības mijiedarbību. Stīgu grupa izceļ liriskas noskaņas, īpaši Rozīnas ārijās, kur smalkie pizzicato elementi palīdz izcelt viņas rakstura nianses. Neaizmirstami ir arī krāšņie tutti fragmenti, kas liek klausītāju sirdīm pukstēt līdzi muzikālā ritma ceļā.
Interesanti, ka orķestra sadaļās bieži novērojams dialoga princips – orķestra partijas „atbild” vokālistiem, līdzīgi kā to var novērot Imanta Kalniņa operā „Spēlēju, dancoju”, radot viegli saprotamu, bet dramaturģiski izteikti sarežģītu mūzikas materiālu. Mūzikas stila ziņā Rosīni meistarīgi savijot veseluma izjūtu ar spožiem ansambļu numuriem un smalkām solopartijām, panāk to, ka opera nezaudē savu enerģiju ne uz mirkli.
„Seviljas bārddzinis” lieliski balansē starp komēdijas un lirikas elementiem: dažbrīd ātrais temps un dejiskie ritmi pāriet maigās, sapņainās melodijās, bet drīz vien operas komiskie motīvi atkal uzjautrina skatītājus.
---
Vokālā izpildījuma specifika
Vokālā meistarība šajā operā ir īpaši būtiska, jo gandrīz katrs tēls ir rakstnieciski un mūzikāli spilgts. Latvijas Nacionālās operas solisti ir pierādījuši, ka spēj iedzīvināt visas Rozīnas dailes „dzirkstošo šampanieti” jeb Rosīni soprāna ārijas krāsainību. Rozīnas vārdā dzirdam spožu, bet reizē arī niansētu tembru, kas spēj izcelt gan tēla jestrās dabas pusi, gan arī viņas emocionālo trauslumu.Figārs, kurš Latvijas uzvedumos bieži bijis spoži atveidots tādu mākslinieku balsīs kā Rihards Mačanovskis vai Vladimirs Baykovs, piesaista ar vokālā spēka un komiskās plastikas līdzsvaru. Figāra galvenā ārija – „Largo al factotum” – neapšaubāmi ir viena no izcilākajām visā baritona repertuārā. Tajā nepieciešama nevainojama intonācija, liels balss diapazons un precīza artikulācija, bez kā nevar radīt īstu šī tēla šarmu.
Arī citi tēli – Almavivas grāfs, Bartolo, Don Bazilio – sniedz bagātīgu kolorītu operas skanējumā. Grāfa tenors kontrastē ar Rozīnas maigumu, bet Bartolo basa jestrā deklamācija ienes papildu humoru visā ansamblī. Tāpat izceļams Latvijas operu koriem tipiskais rūpīgais darbs – ansambļos dziedātāji spēj panākt īpašu precizitāti, saglabājot tīru, niansētu vokālo izpildījumu, kas nav tikai tehniski perfekts, bet arī dziļi emocionāls.
Svarīga loma ir arī tehniskajiem aspektiem – elpas balsts, harmonijas izjūta, solo un ansambļu līdzsvars. Operas ansambļos, piemēram, kvartetā vai kora fragmentos, Latvijas operas tradīciju stiprina gadsimtos uzkrātā vokālā kultūra, ko varam salīdzināt, piemēram, ar Emīla Dārziņa kora darbiem, kur līdzsvars un skanīgums ir noteicošie.
---
Skatuves izpildījums un režijas risinājumi
Nav iespējams pārvērtēt scenogrāfijas lomu „Seviljas bārddzinī”. Mākslinieciskais noformējums bieži veidots, balstoties uz spilgtiem vēsturiskajiem elementiem, kas vizuāli atdzīvina 18. gadsimta Spāniju. Rīgas operas iestudējumos nereti izmantota monumentāla, taču vienlaikus detalizēta dekorāciju estētika: fasādes, iekšpagalmi, pītie režģi, kas palīdz izjust Seviljas ielu kolorītu.Krāsu palete nav tikai dekoratīva; krāsas palīdz raksturot gan laikmetu, gan tēlu raksturus – Rozīnas tērpi akcentē viņas vitalitāti, bet Bartolo tumšie toņi – viņa smagnējumu. Teātra kostīmu mākslinieki Latvijā, tādi kā Mārīte Mastiņa-Pese, rada tērpus, kas harmoniski apvieno laikmeta noskaņu ar nopietnību un humoru. Sevišķi komiskos brīžos – piemēram, Figāra maskēšanās ainās – tērpi kļūst par sižeta paplašinātāju, paši kļūstot par galveno uzmanības objektu.
Aktierspēles slīpētība atklājas pašu dziedātāju spējā izteikties ne vien vokāli, bet arī caur asprātīgiem žestiem un izteiksmīgām mīmikām. Latvijas izpildītāji mēdz izmantot niansētas kustības, kas ir ne tikai estētiski patīkamas, bet arī palīdz labāk izprast katra tēla raksturu. Deju elementi šajā operā nav dominējoši, tomēr tēlu starpā valda pastāvīga skatuviska ’mijiedarbība’, kas padara Rīgas iestudējumus dzīvus un skatāmi interesantus.
---
Kopējā atmosfēra un emocionālais iespaids
Operas izcilība skaidri izpaužas tās dramaturģiskajā pārdomātībā. Spriedzes uzbūve, komisko un lirisko elementu līdzsvars, kā arī nebeidzamā spēle ar maskām un pārpratumiem liek skatītājam vienlaikus smieties un just līdzi tēliem. Latvijas operas iestudējumos īpaši izceļamas gaismēnu spēles – mirklī, kad šķiet, ka viss uz skatuves ir tikai prieka pilna spēle, dziedātāji spēj radīt arī īstu emocionālu dziļumu.Publikas atsauksmes vienmēr ir bijušas sirsnīgas un iesaistošas. „Seviljas bārddzinis” Latvijā bieži pulcē pilnas skatītāju zāles, kur gan jaunieši, gan gados vecāki klausītāji ar aizrautību seko līdzi notikumu virpulim. Komponista izvēlētie izteiksmes līdzekļi – līksmība, asprātība, ātri mainīgas ainas – veicina emocionālu reakciju. Dzīvais dialogs starp skatuvi un skatītāju Latvijā īpaši izpaužas caur aplausiem āriju beigās, jautriem smiekliem komiskās ainās un brīžiem arī līdzi dziedāšanu, kas liecina par operas patiesi dzīvu klātbūtni mūsu kultūrā.
---
Salīdzinošā analīze ar citām interpretācijām
Laikā, kad mūsdienu režisori mēdz eksperimentēt ar klasisko darbu atveidojumiem, īpaši interesanti salīdzināt Latvijas inscenējumus ar, piemēram, Maskavas Lielā teātra klasisko vērienu vai Berlīnes operas mūsdienīgajām versijām. Vēsturiskie iestudējumi vairāk tiecas saglabāt autentisko valodu, tradicionālos tērpus un žanra stilistiku.Savukārt Latvijas Nacionālā opera pēdējās desmitgadēs izvēlas kombinēt tradicionālo ar modernu – scenogrāfijā ieliekot atsauces uz mūsdienīgām formām, bet saglabājot Rosīni muzikālo valodu. Tas palīdz šai operai atklāties katrai jaunai paaudzei citādā rakursā.
Ne vienmēr operas pievilcību nosaka tikai režijas forma; nereti tieši izcilu mākslinieku – latviešu Evijas Martinsone Rozīnas lomā vai Egila Siliņa Bartolo lomas atveidojumā – interpretācijas spēj padarīt izrādi neaizmirstamu.
---
Secinājumi
Kopumā „Seviljas bārddzinis” ir darbs, kurā mūzikas, vokālās un vizuālās mākslas elementi saplūst vienotā, dzīvā organismā. Orķestra dzirkstošā maniere, vokālistu meistarība un izsmalcināta skatuves vizualitāte kopā rada brīnumainu atmosfēru, kurā klausītājs var gan pasmieties, gan sajust patiesas emocijas.Man visvairāk palika prātā operas dzīvīgums: tas, kā mākslinieki saspēlējas ar publiku, kā Rosīni melodijas turpina dzīvot arī pēc priekšnesuma beigām. Ir īpaši svarīgi ikvienam potenciālajam apmeklētājam iepriekš iepazīties ar operas sižetu, lai pilnībā izprastu tās nianses un gūtu maksimālu aizrautību – ieteicams noklausīties atsevišķas ārijas vai sameklēt Latvijas iestudējumu videomateriālus.
Nobeigumā gribētos aicināt katru, kurš vēl nav iepazinis operu pasauli, doties uz kādu uzvedumu. „Seviljas bārddzinis” ir ideāla izvēle – tās komiskais gars un mūzikas svētki noteikti aizraus arī tos, kam opera šķiet kas svešs un nepieejams.
---
Ieteikumi tālākai lasīšanai un klausīšanai
Lai padziļinātu ieskatu šajā operā, vēlams iepazīties ar Rosīni daiļrades pētnieka Gunāra Pupa monogrāfiju „Džoakīno Rosīni. Mūzikas smieklu ģēnijs”. Tāpat pieejami daudzi augstvērtīgi Latvijas Nacionālās operas iestudējumu ieraksti – tos iespējams skatīties gan LNO oficiālajā mājaslapā, gan LTV arhīvos.No citām operas interpretācijām vērts meklēt arī E. Gardinera diriģēto Londonas Simfoniskā orķestra versiju vai vēsturiskos ierakstus ar Rīgas operas kori un orķestri. Tiem, kas vēlas apgūt vairāk, noderēs arī latviešu mūzikas žurnālu raksti, piemēram, „Mūzikas Saule”.
Apkopojot – „Seviljas bārddzinis” nav tikai itāļu komēdija; tā ir vesels kultūras fenomens, kas iedzīvinājies arī Latvijas muzikālās dzīves kontekstā un iedvesmo arvien jaunas paaudzes iemīlēt operu kā žanru.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties