Emocionāli spēcīga izrādes „Monstrs” recenzija un analīze
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 15.01.2026 plkst. 19:00
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 15.01.2026 plkst. 18:45
Kopsavilkums:
Izrāde “Monstrs” Dailes teātrī ir emocionāli dziļa, atklāti runā par attiecībām un atkarību, izaicina skatītāju domāt un just līdzi.
I. Ievads
Izrāde “Monstrs” (angļu val. “Monster”, autora Dankana Makmillana luga, uzrakstīta 2007. gadā) pēdējos gados iemantojusi atzinību gan starptautiskajos teātra festivālos, gan arī Latvijā. Man šī izrāde palika atmiņā kā viena no emocionāli sarežģītākajām un izteikti patiesajām daļām Latvijas teātra repertuārā. Nolēmu doties uz “Monstra” iestudējumu Dailes teātrī kā īpašu Ziemassvētku dāvanu sev – vēlējos uzdāvināt pieredzi, kas rosina domāt un neļauj palikt vienaldzīgam, pat tad, ja tas nozīmē emocionālu izaicinājumu.Jāsaka, ka mana izvēle nebija nejauša. Ar Makmillana daiļradi biju iepazinusies jau iepriekš - “Elpa” (oriģ. “Breath”) Dailes teātrī raisīja dziļas pārdomas par mūsdienu eksistenciālajām bailēm, bet “Monstrs” mani piesaistīja ar vēl lielāku iekšējo spriedzi un neērtu, reizē godīgu skatījumu uz attiecību, atkarību un līdzatkarību tēmām. Makmillans mēdz savās lugās balansēt starp smalku psiholoģiju un neprognozējamu trauslumu, tik ļoti raksturīgu laikmetīgam teātrim – viņš raksta par cilvēku tieši, reizē izjaucot komforta zonu.
Šajā recenzijā vēlos īpašu uzmanību pievērst gan lugas saturisko un dramaturģisko slāņu atklāšanai, gan arī aktierspēles un režijas niansēm, jo tikai kopā tie veido to emocionālo “sprādzienu”, kas aktīvi uzrunā skatītāju. Tāpat dalīšos pavisam personīgās sajūtās pēc izrādes un analizēšu, kāpēc šāds teātris ir būtisks un nepieciešams arī Latvijas sabiedrības kontekstā.
---
II. Izrādes saturs un dramaturģija
Lugas “Monstrs” sižets šķietami ir vienkāršs, taču Makmillanam raksturīgā emocionālās kārtas šķetināšana padara to par daudzslāņainu vērojumu. Centrālais konflikts vijas ap ģimeni, kas saskaras ar dažādu atkarību un iekšēju pretrunu sāpīgajiem aspektiem. Galvenie varoņi – māte, viņas bērns, nereti arī apkārtējie cilvēki un sociālie darbinieki – tiek izcelti nevis kā stabili un pilnīgi, bet kā aizdomīgi trausli, reizēm pat nepieņemami.Izrādē tiek aktualizētas tādas tēmas kā emocionālā vardarbība, bezspēcība un cīņa ar sevi. Autors nevairās no skarbas realitātes atainojuma, pieskaroties arī tādām grūtām tēmām kā pašnāvības domas un nolemtības sajūta – šeit var vilkt paralēles ar Makmillana “Elpu”, kur cilvēks savas bailes izdzīvo caur absurdu, atklāti apspriežot to, par ko citkārt klusē. “Monstrs” iet tālāk – lugā "monstrs" nav tikai viens tēls, bet gan mūsu iekšēji cīņu rezultāts. Var runāt arī par to, ka “monstrs” ir sabiedrības nereti saprastais un nosodītais indivīds, bet tikpat labi – mūsu pašu trūkumi un rētas.
Šāda dramaturģija pārdzīvojama ar neērtu atklātību. Tēmas, ko izrāde skar, sabiedrībā bieži tiek slēptas vai apvilktas izlikšanās plīvurā. “Monstrs” ir stāsts par cilvēka cīņu pašam ar sevi un savu tuvāko, attiecību balansu starp vainu un žēlumu, izmisumu un cerību. Tieši tāpēc šāda lugas izvēle ir būtiska Latvijas mūsdienu teātrim, kas pēdējos gados kļūst arvien drosmīgāks, piemēram, Jaunā Rīgas teātra (JRT) vai Dirty Deal Teatro repertuārā arvien biežāk tiek risinātas aktuālas sociālas un ģimeniskas tēmas.
Makmillana valoda ir precīza, emocionāli intonēta. Dialogi zviln kā vairāku slāņu ziņojumi – aiz ikdienišķa vārda slēpjas traģēdija vai neteiktas sāpes. Luga darbojas gluži kā lēni degoša laika bumba, kuru katrs skatītājs izjūt savā ritmā.
---
III. Aktierspēle un tēlojums
Teātrī, kur viss notiek tepat degungalā, liela nozīme ir ne tikai tekstam, bet arī aktieru spējas parādīt to, kas zem vārdu virsmas. Dailes teātra aktieru ansamblis “Monstrā” attaisno cerības.Izrādē mani visvairāk pārsteidza aktrises (piemēram, Ilze Ķuzule-Skrastiņa) tēlojums – trausluma un spēka mijiedarbe, kas nevienā brīdī nepāraug manierismā vai liekā sentimentalitātē. Viņas tēla attīstība no it kā vēsas, nogurušas mātes līdz emocionāli atvērtai un pat bezpalīdzīgai sievietei ir precīzs psiholoģisks slānis, kas pārliecina. Īpaši vērts pieminēt epizodi, kur varone aptver – nav iespējams izdzēst pagātnes vainu, bet ir iespējams piedot sev. Šajā brīdī aktieris skaudri “aizķer” skatītāja sajūtas, kas liek viņam pārdomāt, vai arī viņš pats spētu būt tik caurspīdīgs.
Vīriešu galvenā loma, piemēram, Kaspara Znotiņa izpildījumā, sniedza izcilu piemēru tam, kā klusuma brīži vai nenotvertas acs kustības var pateikt visu nevajadzīgo skaļumu vārdos. Interesanti, ka viņa saspēle ar aktrisi uz skatuves nav patīkami harmoniska – tieši tāda tā arī ir jābūt, jo luga prasa radīt nesavienojamības, neērtības sajūtu (šādas "saspēles" pulkstenēšanas metode bieži lietota arī Latvijas Nacionālā teātra izrādēs).
Svarīga loma ir arī skatuves bērniem, kuri, ja tiek izcili atlasīti, iemieso nevainību un naivumu, ar kuru kontrastē pieaugušo izvēles. Šī mijiedarbība uz skatuves palīdz atspoguļot dramaturģijas galveno konfliktu par robežu – kur beidzas bērnība un sākas pilngadība, un kur katrs varonis uz brīdi kļūst gan par upuri, gan agresoru.
---
IV. Režija
Dmitrijs Petrenko jau iepriekš guvis atzinību, piemēram, par izrādi “Kalpa zēna vasara” Valmieras Drāmas teātrī. Tomēr arī manai vecmāmiņai uz viņu ir puķains, pat skarbs viedoklis: “Viņš tos gabalus vienmēr uztaisa trakus!” Šoreiz šī “trakuma” klātbūtne strādā par labu, ja runājam par “Monstru”.Petrenko režija neizvairījās no neērtības un tempu straujuma. Viņa pieeja – gludi montēt pārejas no viena emocionāla stāvokļa uz citu, nereti atstājot skatītāju bez atelpas brīža, – ir riskanta, bet, manuprāt, ļoti patiesa šīs lugas domai. Daži skatītāji izrādē, kur sēdēju, pat nemanāmi noslaucīja asaru; citi čukstēja par “pārāk smago” tēmu, taču tieši tāds ir mūsdienu teātra uzdevums – nebūt tikai izklaidējošs.
Scenogrāfija bija atturīga: pāris smagnēji priekšmeti, simboliskas gaismu spēles, kas radīja noslēgtības un spriedzes sajūtu. Skaņa šoreiz darbojās kā atsevišķs varonis – pēkšņi skaņas efekti izcēla pārdzīvojuma momentus vai pauzes klaustrofobiskajā klusumā. Interesanti, ka gaismotājs bijis tas pats, kas pirms pāris gadiem veidoja noskaņu Andreja Jarovoja darbā “Pēdējais vilciens”, un arī šoreiz viņš panāca, ka publika it kā “aizmirst” par teātri, pilnībā iegrimstot izrādē.
Analizējot režijas ieceri, jāsaka, ka Petrenko režisora stils dažos brīžos riskēja kļūt par “teātra pašmērķi” – uzsvērti eksponētam, pārāk spilgti izceltiem vizuāliem risinājumiem. Tomēr šis risks attaisnojās, jo tieši caur salauzto dekoru un brīvā ritma izmaiņām tapa tas efekts, kas ieturēja Makmillana darbos tik svarīgo autentiskuma sajūtu. Salīdzinot ar, piemēram, JRT izrādes “Izraidītie” inscenējumu (Alvis Hermanis), kur vizualitāte dažbrīd aizēno saturu, “Monstrā” vizualitāte un atturība papildina emocionālo vēstījumu.
---
V. Personīgais iespaids un secinājumi
Izējot no teātra telpas, vēl ilgi gāju gar Dailes laukumu un domāju – vai esmu tikusi galā ar sevi un atbildēm, ko prasa šī izrāde? “Monstrs” manī atstāja spēcīgas, pretrunīgas sajūtas. Manas gaidas tika gan pārspētas, gan izaicinātas – biju domājusi, ka emocionālā distance palīdzēs novērtēt mākslinieciskos risinājumus, tomēr izrāde pieprasīja pilnīgu iejušanos. Patiesībā, tieši tas arī ir teātra spēks – likt dzīvot līdzi, saprast, pārdomāt, bailēs uzaudzējot cilvēcību.Šādu izrāžu būtība slēpjas patiesībā. Dažreiz ir ērti izvēlēties komedijas, “drošās zonas” iestudējumus, labu laiku, bet, ja patiešām vēlamies saprast cilvēku, mums jākļūst līdzcietīgiem un drosmīgiem arī uz skatuves redzamajā – pat, ja tas nozīmē saskatīt “monstru” arī sevī. Makmillana luga, līdzīgi kā Gunāra Priedes vai Leldes Stumbres psiholoģiskās drāmas latviešu repertuārā, sniedz iespēju atvērt “nevēlamās” tēmas, kas atspoguļo mūsdienu cilvēka iekšējo nemieru.
“Monstru” ieteiktu skatīties pieaugušajiem un vecāko klašu skolēniem (no 16 gadu vecuma), kuri nav bailīgi tikties ar sarežģītām emocijām un spēj runāt par smagiem jautājumiem. Tāpat domāju, ka piemērota auditorija ir tie, kas interesējas par psiholoģiju, attiecību dinamikām un nav satraukti par “neglītā” parādīšanu uz skatuves. Vēlams sagatavoties – iepazīties ar lugas tematiku un runāt par to pēc izrādes, piemēram, ģimenē, klasē vai draugu lokā, lai smagums netiktu “norīts” vienatnē.
Noslēgumā, izrādes “Monstrs” skatīšanās man lika vēlreiz novērtēt Latvijas teātra drosmi pievērsties tumšākām tēmām. Mākslinieciskā meistarība un emocionālā iedarbība šajā izrādē saskan augstā līmenī. Tas ir teātris, kas ne tikai izklaidē, bet palīdz augt. Silti iesaku aiziet tiem skatītājiem, kas grib paskatīties “spogulī” un nebaidās no pārdzīvojuma.
---
VI. Papildus padomi eseju rakstīšanai par teātri
Rakstot recenziju par teātra izrādi, svarīgi ievērot skaidru un pārskatāmu struktūru: sāk ar ievadu, izklāsti būtiskākos tematiskos un dramaturģiskos aspektus, tad pārej pie analīzes par aktierspēli, režiju, un noslēdz ar personīgām pārdomām par redzēto. Lai teksts nepārvērstos par “sauso” faktu uzskaitījumu, izmanto pārejas vārdus – piemēram, “turklāt”, “no otras puses”, “it īpaši”, kas palīdz domām plūst dabiski.Lietojiet valodas bagātību – precīzus, taču emocionāli piesātinātus vārdus, izvairoties no klišējām (“laba izrāde”, “jauki aktieri”), bet konkrēti nosaucot sajūtas, piemēram, “luga mani emocionāli satrieca”, “aktiera klusēšana šķita skaļāka par vārdiem”.
Atsaucieties uz konkrētiem mirkļiem izrādē – piemēram, “klusuma pauze pēc galvenā konfliktu uzplūda uz skatuves apturēja elpu visā zālē” vai “scenogrāfa izvēlētais krāsu spektrs veidoja smacīgu atmosfēru”. Ja iespējams, izpētiet un piesauciet arī kritiķu vai citu skatītāju viedokļus, kas sniedz plašāku skatījumu.
Visbeidzot, neaizmirstiet būt godīgi personiski. Recenzija ar savu viedokli padara darbu dzīvu: “Manuprāt, režisora drosmīgā izvēle neļaut publikai atslābt bija nepieciešama, lai nezaudētu izrādes patiesumu.” Tas palīdz jūsu tekstam skanēt kā īstai, dzīvajai refleksijai, nevis obligātam mājasdarbam.
---
Šādi strukturēta un caur personīgo prizmu rakstīta recenzija par “Monstru” paver iespēju skatītājam domāt dziļāk, iejusties un rast jēgu arī pašam sev. Latvijas teātra ainava būtu daudz nabadzīgāka bez šādām emocionāli izsmeļošām izrādēm - to vērts atcerēties katram, kurš novērtē īsto mākslas spēku.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties