Betons: kā celtniecības materiāls graujoši ietekmē vidi

Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: aizvakar plkst. 10:41

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: 21.01.2026 plkst. 6:08

Betons – visiznīcinošākais materiāls uz Zemes

Ievads

Nav pārspīlēti apgalvot – uzreiz pēc ūdens, betons ir visizplatītākais mākslīgi radītais materiāls, kas iekarojis katru apdzīvoto vietu uz zemeslodes. Tās ražošanas un izmantošanas blakusparādības, sākot no masveidīgas CO₂ izplatības līdz ainavu noplicināšanai, iezīmē cementa un skaldnes ceļu ne tikai uz civilizācijas sienām, bet arī uz nākamajām vides katastrofām. Šī esejas mērķis ir kritiski izvērtēt betona nozīmi un izpausmes, analizēt tā graujošo dabu, kā arī apzināties iespējas, kas ļautu būvēt ilgtspējīgāku nākotni Latvijā un pasaulē.

Turpmāk apskatīšu: pirmkārt, betona klātbūtni un priekšrocības mūsu dzīvē; otrkārt, konkrētas ekoloģiskas, sociālas un kultūras problēmas, ko tas rada; treškārt, iespējamos ceļus uz videi draudzīgāku būvniecību un Latvijas pieredzi šajā jautājumā.

---

Betona loma mūsdienu pasaulē

Betona izmantojums ir redzams visur: Latvijas autoceļi, tilti pār Gauju un Daugavu, daudzdzīvokļu nami un pat laukuma segumi skolu pagalmā – viss ir būvēts, domājot par ilgtermiņa robustumu, ko nodrošina tieši šis materiāls. Ja atceramies 20. gadsimta industrializācijas periodu, kad jauna Rīgas apkaime tika uzbūvēta no plikiem laukiem pie Imantas un Purvciema, tieši betons bija galvenais pilsētu paplašināšanās dzinējspēks. No uzvaras pieminekļa līdz Latvijas Nacionālajai bibliotēkai – nevar nenovērtēt betona ieguldījumu mūsu kultūrā un sabiedriskajā domā.

Praktiskais skatījums nepārprotami rāda: betons ļāva Latvijai nodrošināt sabiedrībai ne tikai mājokļus, bet arī skolas, slimnīcas, dzelzceļa infrastruktūru un drošus ceļus. Piemēram, Salu tilts Rīgā pilnībā izmainīja galvaspilsētas satiksmes loģistiku. Vienlaikus, pieaugošā urbanizācija radīja daudzfunkcionālus kvartālus kā „Jaunā Teika” un „Āgenskalna priedes”, kas ievieš jaunus dzīvesveida standartus. Tieši betona viendabīgums ļauj šiem projektiem realizēt arhitektūras drosmi un ilgmūžību.

Tomēr, aiz šiem neskaitāmiem plusiem slēpjas arī sarežģīti jautājumi. Vai šāda veida attīstība nav pārāk augsta cena par ekoloģiskas līdzsvara zaudēšanu? Kādas ir sekas cilvēkiem, ja pelēkais betona siluets arvien vairāk aizvieto zaļo ainavu un vecpilsētas romantisko šarmu?

---

Betona ražošanas un lietošanas negatīvās sekas

Papildus tam, dabisko resursu izsīkšana ir kļuvusi par aktuālu jautājumu. Lai iegūtu betona sastāvdaļas – smiltis, granti, ūdeni, kaļķakmeni – tiek izpostītas Latvijas ainavas, piemēram, pie Salaspils vai Jēkabpils, kur smilts karjeri izmainījuši upju ekosistēmas un iznīcinājuši bioloģisko daudzveidību. Arī akmeņu ieguve Gaujas upes apkārtnē regulāri sastopas ar vides aizsardzības protestiem. Turklāt betons, atšķirībā no koka vai māla, gandrīz netiek pārstrādāts – lielākā daļa būvgružu aizņem milzīgas izgāztuves.

Cilvēku veselības jautājums nav mazāk būtisks. Darbinieki, kas strādā cementa rūpnīcās vai būvlaukumos, ikdienā ieelpo smalkus putekļus (piemēram, silīciju), kas var radīt elpošanas slimības, astmu un pat audzējus. Strādājot ar ķīmiskām piedevām, risks rodas arī garāmgājējiem vai tuvumā dzīvojošiem. Rīgā bieži novērojami smilšu un betona nogulumi uz pilsētas ielām, kas veicina alergēnu izplatību, īpaši pavasarī.

Vēl viena svarīga dimensija ir kultūras un ainavas trūkums – pilsētu un ciemu „betonizācija” noved pie tradicionālo veidolu izzušanas, mainās mūsu pieredze par māju sajūtu un dabiskām krāsām. Atcerēsimies Daugavpils cietoksni vai Kuldīgas vecpilsētu, kur akmens un koka harmonija joprojām apbur tūristus un vietējos. Kontrasts ar tipveida daudzdzīvokļu kvartāliem ir acīmredzams: tur dominē pelēkas fasādes, šaura apkārtne un slēpta sajūta par atsvešināšanos no dabas. Psihologi, piemēram, Latvijas Universitātes eksperti, brīdina par „urbanizācijas sindromu” – trauksmi, vientulību un distancētību, ko izraisa pelēko būvju pārsvars.

Ilgtspējības izaicinājumi tikai paspilgtina situāciju. Betons ir gandrīz neiespējami pārstrādājams – tas sakrājas izgāztuvēs un piesārņo grunti ar sārmainām vielām. Tāpat būvniecības sektors Latvijā joprojām balstās uz fosilajiem energoresursiem, un cementa izstrāde Latvijā lielākoties norit, izmantojot importētu ogļu enerģiju. Šāda atkarība ilgtermiņā tikai pastiprina klimata un resursu drošības riskus.

---

Ilgtspējīgas alternatīvas un risinājumi

Dabas materiālu atdzimšana rada jaunu vilni tradicionālajā būvniecībā. Koks, kaļķis, māls – šīs sastāvdaļas gadsimtiem ilgi veidojušas Latvijas lauku ciemus un pat daudzas jūgendstila ēkas Rīgā. Jaunbūvētas Bērnu slimnīcas paviljons apliecina, ka koks var būt efektīvs, izturīgs un pievilcīgs risinājums arī modernā pilsētvidē. Daudzi „zaļi” uzņēmēji atgriežas pie salmu paneļiem vai kombinētām māla un ķieģeļu konstrukcijām, kas pierāda, ka arhitektūra var būt gan mūsdienīga, gan videi draudzīga.

Tiek mainīta arī būvniecības prakse kopumā. Jauni „gudro māju” un bioklimatiskās arhitektūras projekti ņem vērā ūdens un siltumenerģijas taupību, orientē ēkas pēc saules kustības un integrē apzaļumotus jumtus. Piemēram, Cēsīs nesen uzcelta skola, kas izmanto tikai vietējos materiālus un dabisko apgaismojumu. Izvēloties šāda veida infrastruktūru, tiek minimizēts piesārņojums un veicināta ilgtspēja.

Sabiedrībai un politiķiem ir būtiska loma pārmaiņu vadīšanā. Jau šobrīd Latvijā ieviesti būvstandarti, kas ierobežo piesārņojošo būvmateriālu lietošanu, taču daudz kas vēl darāms, lai būvētāji un pasūtītāji apzinātos ilgtspējas nozīmi. Izglītojošas akcijas, atbalsts zaļajiem risinājumiem un sabiedrības līdzdalība pilsētvides plānošanā ir tikai daļa no nepieciešamās stratēģijas.

Paraugoties pasaulē, piemēram, Dānijas pilsētā Kopenhāgenā apzaļumotu jumtu projekti un zaļās zonas ieņem galveno vietu pilsētplānošanā. Arī Rīga var sekot šiem paraugiem: attīstot veloceliņus, atjaunojot dabiskās pļavas un atbalstot zaļās publiskās telpas, mēs varam samazināt betona īpatsvaru pilsētvidē. Prieks redzēt, ka dažās Latvijas mazpilsētās notiek vēsturiski apbūves rekonstrukcijas ar maksimāli taupīgu betona lietojumu – lai vecās koka ēkas atdzimtu un saglabātu savu kultūras vērtību.

---

Secinājumi

Galvenais secinājums – nepieciešams mainīt attieksmi gan no būvniecības industrijas, gan valsts, gan visas sabiedrības puses. Likumdošana jāpielāgo realitātei, jāatbalsta inovācijas un jāveicina ekoloģiski atbildīgas izvēles, savukārt mēs katrs varam ietekmēt vidi ar savām vajadzībām un prasībām. Skolās un universitātēs būtu jāmāca par alternatīvām būvniecībā un vides ietekmēm, lai nākotnes paaudzes būvētu ne tikai izturīgas, bet arī dabai draudzīgas pilsētas un ciemus.

Tikai caur atbildīgu rīcību un atvērtību jaunām tehnoloģijām būs iespējams saglabāt Latvijas un pasaules vidi nākamajām paaudzēm. Betons, iespējams, šobrīd ir visiznīcinošākais materiāls, taču mūsu rokās ir spēks mainīt šo trajektoriju – būvēt tā, lai dzīvotu harmonijā ar dabu un saglabātu pievilcīgu, veselīgu dzīves telpu mums visiem.