Vai es kontrolēju savu valodu: identitāte, ietekme un brīvība
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: šodien plkst. 10:32
Kopsavilkums:
Atklāj, kā valoda veido identitāti, ietekmē brīvību un kā ģimene un sabiedrība ietekmē tavu valodas prasmi un izteiksmes spējas.
Ievads
Ik dienu mēs izmantojam valodu – sarunājamies ar ģimeni pie brokastu galda, rakstām klasesbiedriem ziņas telefonā, klausāmies pasniedzēju lekcijās un vērojam kultūras notikumus, kas visu caurstrāvo ar vārdiem, izteicieniem un simboliem. Taču, vai mēs patiesi esam savas valodas pavēlnieki – vai apzināti vērpjam teikumus, izvēlamies katru vārdu, būvējam jēgu un noskaņu tieši tā, kā vēlamies? Vai varbūt mūsu izteiksmes brīvība ir ierobežota – tik daudz ietekmju, normu, ieradumu un sabiedrisko prasību vairs nemaz neļauj būt valodas saimniekam? Šajā esejā mēģināšu saprast savas valodas pavēlniecības būtību: kas īsti ir valodas prasmes un brīvības robežas, cik daudz ietekmē mani ģimene, draugi, izglītība, sociālā vide un kā noris personīgās valodas apguve Latvijā. Plānoju apdomāt, cik liela ir indivīda loma savas valodas izkopšanā un cik lielā mērā valoda dzīvo pati savu dzīvi starp mums.Valoda kā personīgās identitātes elements
Valoda ir ne tikai saziņas līdzeklis, bet arī spogulis, kurā atainojas cilvēka iekšējā pasaule. Latviešu dzejnieks Imants Ziedonis rakstīja: “Valoda ir manas asinis, mana sirds.” Tieši šī dziļā sasaite padara valodu par personības pamatu, kas atrodams domās, emocijās un paradumos. Runājot vai rakstot, mēs ne tikai pārraidām informāciju – izvēlamies vārdus, kas mūs tuvina vai attālina no apkārtējiem, atklājam savas vērtības un dzīves uztveri. Piemēram, vecvecāku sakāmvārdi, paaudžu dziesmas vai jaunu paziņu lietotais slengs uzreiz norāda, no kādas vides esam nākuši un kādu identitāti veidojam.Katram cilvēkam veidojas savs valodas stils – vēlme būt tiešam, asprātīgam vai, gluži pretēji, izvairīgam un savaldīgam. Dažs sarunā izmanto stilistikas ornamenti, cits pieturas pie lakoniskas struktūras. Šo rokrakstu ietekmē gan iedzimtas psiholoģiskas īpašības, gan apgūtās prasmes, gan vienkārši mīļākie vārdi, kas “pielīp” no draugiem vai musejiem. Taču – pat savā individuālajā izpausmē mēs reti kļūstam pilnīgi neatkarīgi – mūsu valodu veido milzīgs kolektīvs tīklojums.
Ģimenes un vides ietekme uz valodas veidošanos
Pirmā telpa, kurā iepazīstam valodu, ir ģimene. Jau bērnībā, dzirdot, kā vecāki sauc vienu otru vārdos, kā nosauc priekšmetus, apsola vai admonē, mēs, paši to neapzinoties, pārņemam valodas struktūras un nianses. Nereti ģimenē nostiprinās specifiski teicieni, kas ārpus mājām šķistu neierasti, vai pat valodas “kļūdas” (piemēram, vārdu dzimtes maiņa, nepareizs locījums) – tās kļūst par daļu no mūsu valodas kodeksa.Pastāv teiciens: “Kā bērnu iemācīs runāt, tāds viņš arī izaugs.” Esmu pats pieredzējis, cik viegli pārņemam vecāku vai vecvecāku lietotus izteicienus – piemēram, mana omīte bieži teica “kā jau grib, tā lai sanāk”, kas ieguva īpašu vietu arī manā leksikā, lai gan literāri tas nav gluži pareizs. Šādas frāzes nes ne tikai valodas vēsturi, bet arī emociju un piederības sajūtu.
Savukārt skolas gadi maina mūsu valodas pasauli daudz dziļāk. Tieši skolā iepazīstam “pareizo” literāro latviešu valodu, apgūstam gramatikas likumus, lasām Raiņa, Aspazijas, Vizmas Belševicas tekstus un, reizēm, sākam apšaubīt ģimenē “ieredzētās” formas. Skolotāji, sabiedrība un mediji spēcīgi veido to, ko uztveram par augstvērtīgu valodu. Vienlaikus draugu loks, interešu grupas, digitālās sarunas internetā atkal ievieš jaunas ietekmes – vārdu spēles, slengu, citvalodu ielaušanos (“čau”, “okei”), kas attīsta vai dažkārt atšķaida valodas tīrību.
Izglītībā liela nozīme ir ne tikai mācību vielas apguvei, bet arī radošai darbošanās valodā – dzejas dienās, stāstu rakstīšanā, teātra spēlē. Tā kļūst par vidi, kurā trenējam savu valodas pavēlniecību.
Valodas ieguvumi un ierobežojumi individuālajā rīcībā
Nav noliedzams – valodas normas un gramatikas likumi attīsta mūsu domāšanu, palīdz precīzi izteikt domu un rūpējas par valodas kvalitāti. Tomēr vienlaikus tie nosaka arī zināmas robežas – pareizrakstības kļūdas tiek uzskatītas par zīmi, ka cilvēks nav pietiekami izglītots, bet valodas novirzes var radīt pārpratumus. Latviešu valoda, kā to definējusi literatūrzinātniece Janīna Kursīte, ir “kā upe, kas plūst starp krastiem – noteikumiem un radošumu”.Drosmīgi valodas lietotāji nereti pamēģina šo upi paplašināt – raksta dzeju ar nošķeltām rindām, izmanto dialektus (“vidzemnieku ‘muižs’”, kurzemnieku ‘beidzot aizvakar pa vakaru’”), ievieš slengu (“bāc! tas bija kruta!”) vai pat jaunvārdus. Jo bagātāka valoda kļūst, jo spēcīgāku personīgo “rokrakstu” var attīstīt. Piemēram, rakstniece Nora Ikstena bieži izmanto netradicionālu sintaksi, lai radītu īpašu tekstu noskaņu.
Taču jāatzīst: pilnīga valodas kontrole ir drīzāk ilūzija. Mēs bieži runājam automātiski, paļaujoties uz ierastām frāzēm (“nu tā”, “es nezinu, kā lai pasaka…”), pieļaujam aizguvumus vai liekam lietā “parazītvārdus”. Ietekme parādās ne tikai vietējo, bet arī globālo faktoru dēļ – mediji, Youtube, TikTok, sociālie tīkli.
Valodas kopiena un kolektīvā atbildība
Valoda nedzīvo vakuumā – tā pastāv tikai kopienā. Latviešu valodas noturības piemērs ir Dziesmu svētki, kur visa tauta vienojas kopējā dziedājumā, stiprinot gan valodu, gan identitāti. Literatūras, mediju, teātra klātbūtne, kā arī valodas komisiju darbs nodrošina, ka valoda ne tikai tiek saglabāta, bet arī attīstīta – rīkotas diktātu dienas, valodas dienas.Sabiedrība maina valodu un tās normas – agrāk “sveiki, biedri!” tika uzskatīts par normu, šodien ikdienā labāk iederas “čau”, “labdien”, vai, piemēram, “hei”. Jaunieši veido sava veida valodas modi – ar vārdiem, ko iepriekšējās paaudzes nesaprastu. Stereotipi valodā, piemēram, izteicieni par dzimumu lomām vai vecumposmiem, mainās līdzi kultūras attīstībai.
Pilnīga neatkarība savas valodas lietošanā nav iespējama, jo pāri visam stāv kolektīvas reputācijas, valodas politika, normatīvie akti, kas nosaka, kas tiek uzskatīts par pieņemamu skolā, publiskajā telpā vai oficiālajā saziņā.
Personiskais piemērs un pārdomas
No savas pieredzes zinu, cik grūti reizēm izkopt “tīru” valodu. Skolā esmu saņēmis piezīmes par pieļautiem stila kļūdu gadījumiem – piemēram, pārlieku bieža “nu” izmantošana, svešvārdi vai nekonsekventa gramatika. Ar laiku, apzinoties šos trūkumus, sāku pievērst lielāku uzmanību ne vien rakstu darbiem, bet arī runas kultūrai. Es vingrinājos sacerēt dzejoļus,vārda spēlēs, kā arī iesaistījos skolas teātrī un debašu pulciņā, kas palīdzēja palielināt savu valodas repertuāru un sajust vārdu nozīmību.Nereti gan sanāk saskarties ar sajūtu, ka valoda “aizslīd no rokām”: satraukumā vai stresa brīžos atkārtojas vienas un tās pašas frāzes, valoda zaudē krāsainību. Arī digitālajā laikmetā valoda mainās – rakstot “WhatsApp” vai “Instagram”, izvēlos saīsinājumus, emocijzīmes un pat attēlus vārdu vietā. Tādos brīžos šķiet, ka valoda kontrolē mani, nevis es valodu.
Praktiskie padomi valodas izkopšanai ir vienkārši – lasīt daudz dažādu latviešu autoru darbus, trenēt izteiksmīgu runu, pamanīt un labot savas kļūdas, meklēt jaunus vārdus, bet būt atvērtiem arī jaunām valodas formām. Radoša pieeja – apzināta spēle ar vārdiem, dzejā, prozā, publiskajā runā – nostiprina pārliecību, ka katrs var kļūt tuvāks savas valodas pavēlniekam.
Secinājumi
Valoda ir kā dzīvs organisms – tās apguvei nav gala. Mēs nekad nebūsim pilnīgi neatkarīgi un pilnīgi pavēlnieki savai valodai, jo mūs veido gan ģimenes, gan sabiedrības, gan laikmeta paradumi. Tomēr tieši šī mijiedarbība – starp individuālo un kolektīvo, starp rūpēm par valodas tīrību un radošo brīvību – padara valodu bagātīgu, spēcīgu un dzīvotspējīgu.Savas valodas pavēlniecība nav tikai individuāls talants – tā ir arī kolektīva atbildība. Katrs, kurš domā, runā, raksta vai lasa, piedalās valodas veidošanā un uzturēšanā. Varbūt mums nav lemts būt pavisam “pavēlniekiem”, tomēr varam būt labi saimnieki – rūpīgs, apzināts un radošs piegājiens ļauj valodai kļūt par mūsu vērtīgāko mantojumu un pašizpausmes veidu.
Tāpēc aicinu arī citus – kopjam, sargājam un bagātinām savu valodu – gan iedvesmojoties no latviešu literatūras, gan sintezējot mūsdienīgu pieredzi, lai valoda ir mūsu pašu un mūsu tautas lepnums. Jo vairāk mēs apzināti būsim ar valodu draudzībā, jo tuvāk būsim arī šim neredzamajam ideālam – pavēlniecībai pār savu valodu.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties