Hamlets un «būt vai nebūt»: Šekspīra eksistenciālās dilemmas manā dzīvē
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 8.02.2026 plkst. 12:03
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 5.02.2026 plkst. 9:04
Kopsavilkums:
Izpēti Hamleta slaveno «būt vai nebūt» dilemmu, saproti Šekspīra eksistenciālās domas un to saistību ar mūsdienu dzīvi Latvijā.
Ievads
Viljama Šekspīra luga “Hamlets” ir viena no visvairāk diskutētajām un pārdomām bagātākajām literatūras virsotnēm, kuru lasītāji, skatītāji un tulkotāji analizē jau vairākus gadsimtus. Starp tās daudzajiem tematiem, vispazīstamākā, iespējams, ir Hamleta slavenā monologa sākuma frāze – “Būt vai nebūt, tāds ir jautājums”. Šie vārdi pārsniedz teātra skatuvi un kļūst par universālu simbolu ikviena cilvēka dzīvē, kur saskaras ar izvēlēm, šaubām un liktenīgām pārdomām par dzīvi un tās jēgu.Nav iespējams runāt par šo jautājumu, nepievēršoties pašam Hamletam kā personībai – viņš ir ne tikai karaļa dēls, bet arī savu vērtību, baiļu un ilgu ķīlnieks. Tieši šī Hamleta iekšējā pretruna parāda, cik dziļi “būt vai nebūt” problēma sasaucas ar mūsdienu dzīvi un Latvijas jauniešu ikdienu, kad svarīgu lēmumu pieņemšana un nedrošība kļūst par neatņemamu augšanas daļu. Arī es līdzīgi kā Hamlets esmu izjutusi brīžus, kad jāizšķiras starp rīcību un pasīvu pielāgošanos situācijām.
Šajā esejā vispirms pievērsīšos “būt vai nebūt” jautājuma filozofiskajam pamatojumam, tad analizēšu, kā Šekspīrs caur Hamleta tēlu risina eksistenciālās dilemmas, aplūkošu traģēdijas attīstību, kā arī atklāšu, kā šī dilemma atspoguļojas manā dzīvē. Noslēgumā izvērtēšu, kā Šekspīra darbs un tēmas palīdz veidot ne tikai literāru izpratni, bet arī emocionālu briedumu.
“Būt vai nebūt?” – filozofiskais pamats
16.–17. gadsimta Eiropa bija nemierīga laikmeta lieciniece – reliģiskās pārliecības maiņa, karu radītie satricinājumi, humānisma ideju ienākšana lika pārdomāt cilvēka vietu pasaulē. Arī Viljams Šekspīrs savās lugās atspoguļoja šo laikmeta garu, liekot personāžiem domāt ne tikai par miesiskām lietām, bet arī iegrimt dziļās eksistenciālās pārdomās. Hamleta “būt vai nebūt” jautājums ir vairāk nekā vienkārša svārstīšanās starp dzīvību un nāvi – tas kļūst par domas simbolu, ar kuru katrs cilvēks sastopas, raugoties uz dzīves grūtībām, atriebību, nodevību vai pat mīlestību.“Būt” nozīmē uzņemties risku, dzīvot cauri ciešanām, pieņemt izaicinājumus; savukārt “nebūt” ir savā ziņā atkāpšanās – ne tikai fiziska, bet arī garīga, emocionāla atstāšanās. Līdzīgi kā Rainis savā slavenajā lugā “Uguns un nakts” caur Lāčplēša dilemmām atklāj varoņa cīņu starp kalpošanu tautai un personīgajām šaubām, arī Hamlets pārstāv cilvēka pastāvīgo iekšējo sadursmi starp gribu rīkoties un bailēm no sekām.
Mūsdienās “būt vai nebūt” atbalsojas katra cilvēka dzīvē, neatkarīgi no laikmeta tehnoloģiju vai sabiedrisko normu maiņas. Nedrošība par nākotni, savas vietas atrašana sabiedrībā, mentālās veselības izaicinājumi – viss liek ārpus laika uzdot šo jautājumu. Latvijā, īpaši, kad pēdējos gados pieaug diskusijas par jauniešu psiholoģisko labsajūtu, Hamleta eksistenciālā dilemma ir aktuālāka nekā jebkad.
Hamleta portrets – domātājs un vilcinātājs
Var droši apgalvot, ka Hamlets ir viens no visdziļāk analizētajiem varoņiem pasaules literatūrā, taču īpaši interesanti viņu skatīt no latviešu kultūras aspekta. Tāpat kā daudzi latviešu literārie tēli – piemēram, Blaumaņa Kristīne vai Jāņa Jaunsudrabiņa “Zaļās zemes” Mihails –, arī Hamlets ir intelektuāls un jūtīgs, apveltīts ar spēcīgu morāles izjūtu. Viņš nav tipisks atriebējs – viņu moka šaubas, viņš vēlas saprast, kā rīkojoties palikt cilvēkam, nevis kļūt līdzīgam tiem, pret kuriem cīnās.Hamleta iekšējā cīņa padziļinās tieši tāpēc, ka viņš pārāk daudz domā. Šķiet, viņa prāts ir kā purvs, kur vilcināšanās nomāc patiesās vēlmes. Kā pats Hamletā saka: “Sirdsapziņa mūs visus padara par gļēvuļiem.” Šī vilcināšanās ir vairāk nekā bailes – tās ir iekšēja atbildība, nevēlēšanās rīkoties vienkārši atriebības dēļ. Tāpat kā latviešu pasakās varonis bieži saskaras gan ar saviem, gan citu likteņiem un spiests izvērtēt savas darbības sekas, arī Hamlets apzinās, cik postoša var būt neapdomīga izvēle.
Attiecības ar citiem lugas tēliem vēl vairāk sarežģī viņa pasaules uztveri. Ofēlija iemieso nevainību, uzticību, bet arī traģisku bezspēcību. Hamlets viņu mīl, bet pats kļūst par cēloni viņas traģēdijai. Savukārt Klaudijs, Hamleta tēva slepkava, kļūst par ļaunuma galveno iemiesojumu, kura dēļ Hamlets nespēj rast mieru. Karaliene Gertrūde – Hamleta māte – atklāj vecāku un bērnu attiecību sarežģītību, savukārt Laerts uzsver, ka atriebības ceļš nekad nav viennozīmīgs vai bez upuriem.
Traģiskā attīstība un risinājumu meklējumi
“Hamletā” principā visa darbības spriedze balstīta uz lēmuma atlikšanu. Kamēr Hamlets šaubās, notikumi vārsmas tikai sarežģās, līdz viss noved pie traģēdijas. Lugas beigās aiziet bojā gan Hamlets, gan viņa tuvākie – kā apliecinājums, ka neviennozīmīgas izvēles bieži vien nes tikai ciešanas. Tas sasaucas ar latviešu tautasdziesmu gudrību: “Kas savu prātu nevaicā, tas pats sev labu nedara.” Vilcināšanās, kā redzams Hamletā, var būt tikpat postoša kā neapdomīga steiga.Tomēr luga nenoslēdzas ar viennozīmīgu atbildi uz “būt vai nebūt” jautājumu. Šekspīra meistardarba burvība ir tajā, ka neatkarīgi no Hamleta atriebības panākumiem vai neveiksmēm, lasītājs tiek atstāts ar pārdomām par cilvēka spēju kontrolēt savu likteni. Vai ir iespējama absolūta taisnība? Vai cilvēks pats izvēlas savu ceļu, vai viss ir noteikts jau iepriekš? Īpaši Latvijā pieredzes ar svešām varām, tautas nodevību un karu atstātās rētas liek aizdomāties, cik daudz personīgā izvēle ir iespējama pārmaiņu laikos.
Lugas nobeigumā atklājas, ka būtiskākais nav nedz atriebība, nedz fiziska izdzīvošana, bet cilvēka spēja saglabāt sirdsapziņu. Piedošana un izpratne, kas sākumā šķiet vājuma pazīme, beigās kļūst par vienīgo ceļu uz iekšējo mieru.
“Būt vai nebūt?” manā dzīvē
Lasot un pārdomājot “Hamletu”, bieži sev uzdodu līdzīgus jautājumus, ar kādiem sastopas lugas varonis. Bieži vien, stājoties izvēles priekšā, vilcinos – vai spert nākamo soli, vai palikt esošajā situācijā. Piemēram, izvēloties nākamo izglītības ceļu vai draudzību, kas šķiet apdraudēta, saskaros ar bailēm no nezināmā. Līdzīgi kā Hamletam, arī man mēdz būt grūtības pārvarēt šaubas: “Ja kļūdīšos, kādas būs sekas? Kā mani vērtēs citi?”Savā dzīvē esmu pārliecinājusies – ilga vilcināšanās var radīt zaudētas iespējas. Tas attiecas ne tikai uz akadēmiskām vai radošām izvēlēm, bet arī uz attiecībām ar ģimeni un draugiem. Traucējot vēlmei vienmēr būt pareizai, dažkārt iegrimstu pārdomās tā vietā, lai mēģinātu atrast risinājumu. Tomēr, saprotot, ka arī neveiksme ir pieredze, kas palīdz augt, kļūst vieglāk sperts lai kādu soli.
Ģimenes attiecības, gluži kā Hamletā, ir nebeidzams drošības un konflikta avots. No vienas puses, ierastā vide dod spēku un motivāciju, no otras – tieši tuvākie var visvairāk sāpināt vai ierobežot. Kā Ofēlija saskaras ar tēva un brāļa pretenzijām, arī es reizēm atrodu sevi situācijā, kur neesmu pārliecināta, vai manas vēlmes ir cienīgas tikt īstenotas. Mīlestība – gan romantiska, gan ģimenes – kļūst par spēcīgāko dzīves virzītājspēku, kas ļauj pārvarēt šaubas.
Lasot Šekspīra “Hamletu”, izprotu, ka rīcība un domāšana nav pretmeti, bet gan papildina viena otru. Cilvēka vājuma apzināšanās nenozīmē gļēvumu, tieši otrādi – tās ir pirmās pazīmes ceļā uz spēku un gudrību. Atzīt šaubas, nebaidīties domāt, bet saglabāt gatavību rīkoties – tā ir galvenā mācība, ko no Hamleta ņemu pati sev.
Secinājumi
Šekspīra “Hamleta” “būt vai nebūt” jautājums ir viens no fundamentāliem cilvēces tematiem, kas caurstrāvo gan literatūru, gan ikdienu. Lugas filozofiskā dziļuma un emocionālās sarežģītības dēļ Hamleta personība kalpo kā spogulis katra lasītāja šaubām, cerībām un iekšējiem konfliktiem. Redzam, cik līdzīgas ir cilvēka vājības, neskatoties uz laiku vai kultūru atšķirībām; un tieši literatūra ļauj šīs personiskās pieredzes izprast dziļāk.Personīgi esmu sapratusi, ka galvenais nav vienmēr paglābties no kļūdām, bet gan zināt, kā pārdomas pārvērst rīcībā. Kā arī, ar laiku kļūst skaidrs – “būt vai nebūt” jautājums nebeidzas vienā brīdī, tas ceļo cauri laikam un situācijām, liekot katram no mums kļūt emocionāli nobriedušākam un apzināties savas dzīves vērtību un jēgu.
Izvēles spēks, kas nāk no dziļām pārdomām, ir viens no galvenajiem ceļiem uz personību attīstību un prasmi sadzīvot ar sevi. Tā ir gan literatūras, gan dzīves lielā vērtība – mudināt domāt, bet arī nebaidīties rīkoties.
Papildu ieteikumi un refleksijas Latvijas skolēniem
Lai “Hamlets” kļūtu saprotamāks un arī tuvāks, ieteiktu lugas lasīšanas laikā pievērst uzmanību ne tikai vārdiem, bet tēlu rīcības motīviem. Sarežģīta valoda mēdz biedēt, taču tulkojuma varianti un lugas izrādes Latvijas teātros sniedz iespēju satikties ar darbu dažādos līmeņos. Analizējot Hamleta attiecības ar pārējiem varoņiem, var ievērot, cik aktuāli ir jautājumi par godu, nodevību, mīlestību – viss, kas arī šodienas skolēnam liek satraukties vai domāt.Literatūras lasīšana ir ne tikai zināšanu uzkrāšana, bet arī treniņš spējai izprast pašam savas emocijas un rast atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Aicinu skolēnus pārliecināties, ka, rakstot eseju par “Hamletu”, nav jābaidās izmantot savas personīgās pieredzes piemērus. Jo tieši šī literatūrā atklāto domu un dzīves pieredzes mijiedarbība veido patiesi dziļu izpratni.
Noslēgumā varu teikt, ka “būt vai nebūt” jautājums būs aktuāls arī tad, kad mēs visi izaugsim, mainīsies laikmeti un notikumi pasaulē. Tas ir aicinājums domāt, just un rīkoties – gan literatūrā, gan dzīvē.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties