Poruka par mīlestību: kā īstums izpaužas bez vārdiem
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 13.02.2026 plkst. 10:29
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 12.02.2026 plkst. 12:44
Kopsavilkums:
Atklāj, kā Jāņa Poruka darbos mīlestība izpaužas bez vārdiem un kā klusums atklāj patiesas emocijas un tuvību skolēniem.
Ievads
Jāņa Poruka vārdi “...īstā mīlestība ir arī bez vārdiem jūtama...” atver durvis pārdomām par vienu no sarežģītākajām un vienlaikus visskaistākajām cilvēka izjūtām – mīlestību. Mūsdienu pasaulē, kur sakari kļuvuši vārdiski piesātināti, joprojām saglabājas patiesības dvesma par to, ka gaišākās emocijas visbiežāk dzīvo klusumā. Nav brīnums, ka tieši Poruks, kuru uzskata par latviešu literatūras “smalkās noskaņas meistaru”, izteicis domu, kas šķiet vienlaikus universāla un intīma. Šīs rindas, ierāmētas viņa darbos, rosina mūs meklēt atbildi uz jautājumu — vai tiešām lielākā mīlestība dzīvo nevis vārdos, bet acīs, žestos un sirds siltumā, ko pat nemācamies nosaukt? Šajā esejā centīšos izprast Jāņa Poruka domas dziļumu, aplūkot, kā mīlestību var izpaust vārdos un klusumā, kā arī meklēt latviskās kultūras piemērus, kuros skaidri redzama šī smalkā saikne starp teikto un noklusēto.Mīlestības būtība un tās izpausmes veidi
Mīlestība ir jēdziens, kas caurvij cilvēces kultūru, tomēr katrā laikmetā tā iegūst savu nokrāsu. Latviešu filozofijā, sākot ar Kārli Dziļleju un beidzot ar Jāni Priedi, daudz rakstīts par to, ka mīlestība nav tikai romantika vai saviļņojums; tā ir arī uzticēšanās, tuvība, rūpes un prasme upurēties. Psiholoģijā mīlestību bieži izskaidro kā emocionālu stāvokli, kas ietver gan pieķeršanos, gan vēlmi dot un saņemt siltumu. Savukārt literatūrā mīlestība reizēm kļūst par likteņa spēku, kas bez vārdiem spēj mainīt cilvēka dvēseli.Vārdi šajā kontekstā ieņem būtisku lomu. Ar tiem mēs saprotamies, izsīkstamies un apliecinām savu uzticību. Kā rakstīja Anna Brigadere, “vārds ir dzīvs tikai tad, ja sirdī deg uguns”. Valodai ir vara radīt attiecību sakārtotību, īpaši attiecību sākumā, kad nedrošība un nojautas var iezagties starp diviem cilvēkiem. Solījumi, sirsnīgi atzīšanās mirkļi, atklātas sarunas spēj saliedēt, uzcelt uzticības tiltu un ļaut justies dzirdētam.
Tomēr ir arī citas mīlestības izpausmes, kur vārdi var kļūt lieki vai pat traucēt. Latviešu tautasdziesmās bieži sastopam motīvu, kurā mīlestību pauž ar darbiem: puisis sagaida meitu dziesmās nevis ar runām, bet ar vainagu uz galvas vai dziesmas melodiju. Mīlestība atklājas smaidā, klusu pasniegtā rokā, rūpēs par otru ikdienas steigā. Kā Aspazija rakstījusi – “tavs smaids ir klusāks par vārdiem, bet viņš māk runāt ar sirdi”. Šāda neverbāla tuvība piešķir attiecībām īpašu dziļumu; reizēm tieši vārdu trūkums ļauj apjaust, cik patiesa tā ir.
Vārdu un bezvārdu mīlestības izpausmju mijiedarbība
Ikdienas attiecībās reti pastāv vienīga valoda, kurā runā mīlestība. Vārdi un žesti, acis un klusums mijas, viens otru papildina. Joanne Straume, rakstniece un pedagogs, kādā lekcijā Rīgas skolēniem teica: “Bieži vārdos pateiktais ir tikai aisberga virsotne, bet patiess dziļums meklējams sejā, skatienā vai siltā pleca pieskārienā.”Īpaši skaidri tas izpaužas situācijās, kad vārdi kļūst neaizstājami – piemēram, konfliktos vai krīzēs. Tad vārdi kalpo kā tilts, kas palīdz noskaidrot, apturēt pārpratumus un atgūt uzticību. Taču nevajadzētu nenovērtēt arī klusās ikdienas rūpes. Māte, kas vakarā pārklāj segu savam bērnam, dara to klusumā, bet šis žests pauž dziļāku mīlestību nekā simts sirsnīgas frāzes. Vecāki, draugi, mīļotie cilvēki nereti visdāsnāko mīlestību izsaka tieši šajos ikdienišķajos, klusajos brīžos.
No psiholoģiskā viedokļa verbālā un neverbālā saziņa kopā rada visdziļāko pāra saikni. Ja mīlestība netiek izteikta vārdos, cilvēks var sajusties neievērots un vientuļš, bet ja runā tikai vārdi, aiz kuriem neseko darbs, arī vārdu nozīme iztukšojas. Tāpēc īsta tuvība augšanos tur, kur vārdi stiprina, bet bezvārdu žesti apstiprina, papildina un apskaidro teikto.
Literārā un kultūras perspektīva
Jānis Poruks savā daiļradē bieži lūkojās uz mīlestību kā emocionālu, jūtamu telpu, kas eksistē pāri vārdu robežām. Viņa stāstos un dzejā attiecības ieguva pastiprinātu skaistumu caur klusumu, sirsnīgām ainām vai skatieniem. Poruka varoņi, tādi kā “Pērļu zvejnieka” Elza vai Edvarts no “Mīlestības vārdā”, pārsvarā pauž savas jūtas klusā saskaņā ar dabu, ar krāsām un smaržām, daudz mazāk - ar lieliem vārdiskiem apliecinājumiem.Līdzīgas tēmas redzam arī citu latviešu literātu darbos. Rainis savā lugā “Uguns un nakts” ļauj Zeltmatim un Laimdotai runāt, bet patiesā tuvība rodas klusumā, kur “dzeņa dziesma” un “vēja elpa” kļūst par mīlestības zīmi. Tāpat Aspazija savā dzejā tēlo sievietes spēju mīlēt klusībā - ar skatienu vai rūpju pilnu pieskārienu. Arī citās kultūrās šo pašu domu var izlasīt, taču latviešu tradīcijās mīlestība klusē vārdos, bet dzied sirdī, piemēram, Līgo svētku rituālos, kur jūtas izpaužas ar vītola vai margrietiņu vainagiem, nevis skaļiem pareizvārdiem.
Mākslā šī klusā saikne starp cilvēkiem attēlota ne retāk kā literatūrā. Gleznotāja Jāņa Rozentāla “Princese ar ābolu” kļuvusi par simbolu klusai apbrīnai un laipnībai. Muzikāla daiļrade, piemēram, Emīla Dārziņa gara darbos, saviļņo klausītāju tikpat dziļi bez vārdiem - viņa “Melanholiskais valsis” uzrunā dvēseli, atstājot vārdus liekus.
Personīgā pieredze un praktiskie piemēri
Par šo jautājumu domājot, man prātā nāk savas ģimenes piemēri un novērojumi ikdienā. Vecmāmiņa reti sacīja mīlestības vārdus skaļi, bet ar rūpīgu omleti no rīta vai adītu šalli ziemā viņa pauda siltumu, kas runā izteiksmīgāk par jebkuru “es tevi mīlu”. Tikmēr tēvs, reizēm nespējot atklāti runāt par savām emocijām, vienkārši piesēdās blakus klusumā – šis klusums šķita ģimeniskāks par tūkstošiem piezagtu vārdu.Ar draugiem komunikācijā, tieši atvērtība un dažkārt arī sirsnīgs “paldies, ka esi” spēcina attiecības. Mēs Latvijā augam kultūrā, kur sirsnīgus vārdus taupa un reizēm noglabā tikai lieliem brīžiem, taču tieši kopīgi piedzīvoti brīži un rūpes ikdienā satuvina vairāk.
Nav noliedzams, ka tehnoloģiju laikmets ienes savas korekcijas. Kāds smaidiņš īsziņā vai klusais “like” internetā papildina neverbālo saziņu, ļaujot paust pieķeršanos pat tad, ja attālums liedz saskatīt acis vai pieskarties rokai. Taču arī šajās izpausmēs svarīgs ir sirsnības un domas klātesamība aiz zīmes vai simbola.
Lai saglabātu un attīstītu mīlestību, manuprāt, svarīgs ir apzināts līdzsvars – brīžos, kad vārdus vēlamies pateikt, par tiem neatcerēties tikai konfliktā vai svētkos, bet, kad nav īsto vārdu, ļaut darbam vai žestam izteikt vairāk. Katram pašam sevi vajag vērot – kādus vārdus un kādus žestus dodu es, kādus sagaidu no otrā, kā attiecībās satiekas abi šie “runāšanas” veidi.
Secinājumi
Apcerot Jāņa Poruka viedos vārdus, aizvien spilgtāk saprotams – jā, patiesa mīlestība nav tikai vārdos, tā ir arī klusumā, ikdienas žestos un skatienos. Vārdu spēks pastāv, kad tie apstiprina, nostiprina to, kas jau sen ir sirdī; taču bezvārdu žesti parāda to, ko valoda neprot noformulēt. Dzīva un dziļa mīlestība attīstās tur, kur abas šīs izpausmes papildina viena otru, līdzsvarā uzbūvējot tiltus pār ikdienības laipām.Poruka citāts ir ne tikai mūžīgs latviešu literatūras kodols, bet arī ceļvedis dzīvē ikvienam no mums – atgādinājums, ka mīlestība nenozīmē skaļus saucienus, bet gan siltumu, ko izstarojam savā esībā, vārdu klātbūtnē vai prombūtnē. Tāpēc ikviens ir aicināts meklēt, kā atklāt mīlestību sev un citiem – reizēm ar sirsnīgu sarunu, citreiz ar pieskārienu, kur vārdi klusē, bet sirds runā pati par sevi.
---
Pielikums: 1) Rainis, “Uguns un nakts”, Aspazija “Sidraba šķidrauts” – pieminētie literatūras piemēri mīlestības izpratnei. 2) Dziļleja, K. “Par cilvēka būtību” – filozofisks skatījums uz cilvēka emociju struktūru. 3) Psiholoģiski pētījumi par verbālās/neverbālās komunikācijas ietekmi attiecībās (skat. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes publikācijas).
*(Eseja izstrādāta oriģināli, tikai balstoties uz Latvijas kultūras un literatūras piemēriem.)*
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties