Ekspresionisms un kubisms mākslā un mūzikā: jaunas radošās tendences
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: vakar plkst. 11:59
Kopsavilkums:
Izzini ekspresionisma un kubisma mākslas un mūzikas jaunas radošās tendences, to ietekmi un nozīmi Latvijas kultūrā. 🎨
Revolūcija mākslās? Ekspresionisms, kubisms. Meklējumi mūzikā
Ievads
Jau kopš pirmajiem cilvēku mākslinieciskajiem mēģinājumiem—senajiem alu zīmējumiem un rituāliem līdz mūsdienu digitālajām izpausmēm—māksla allaž ir bijusi neatņemama cilvēces sastāvdaļa. Tā kalpojusi gan kā spogulis sabiedrības attīstībai, gan arī kā dzinējspēks jaunu ideju un domāšanas modeļu radīšanai. Māksla nav tikai attēls, dziesma vai literārs teksts; tā ir laika zīme, dzīves uztveres atspulgs un domas izteiksmes veids. Katrs mākslas laikmets tiecas ne vien atkārtot iepriekšējā posma ideālus, bet bieži vien arī tos izaicināt, laužot stereotipus un paplašinot robežas. Šī vēlme pēc pārmaiņām visātrāk un skaļāk izpaužas mākslas revolūcijās, kas saviļņo gan māksliniekus, gan skatītājus.Īpaši spēcīgs šāds pārrāvums bija vērojams 19. un 20. gadsimta mijā, kad parādījās ekspresionisms un kubisms—divi virzieni, kas ne tikai revolucionēja glezniecību, bet arī atstāja dziļu ietekmi uz citām mākslas jomām, tai skaitā mūziku. Šajā esejā aplūkošu, kā ekspresionisms un kubisms mainīja priekšstatus par mākslas valodu, un kā līdzīgi meklējumi atbalsojās arī to laika mūzikā, īpaši tuvinot šo tēmu Latvijas kultūras kontekstam un pieredzei.
Mākslas paradigmas maiņa: no reālisma līdz radikālām izpausmēm
19. gadsimta beigas Eiropā un arī Latvijā iezīmēja vēlmi pēc precīzas pasaules atspoguļošanas. Reālisms un pēc tam impresionisms centās notvert pasauli tās visaptverošākajās detaļās—spēlējoties ar gaismu, ēnu, ikdienišķu motīvu nozīmīgumu. Šajos virzienos vissvarīgākā bija vizuālā patiesība un pasaules reālistiska atainošana. Ikviens, kas apmeklējis Rīgas mākslas muzejus, noteikti ir redzējis Vilhelma Purvīša vai Jāņa Rozentāla darbus, kuros valda gaismēnu meistarība un maigas, niansētas krāsu pārejas.Taču 20. gadsimta sākums nesa sev līdzi visas sabiedrības fundamentālu pārkārtošanos—industriālās revolūcijas sekas, tehnoloģiju attīstība, pilsētvides transformācija, filozofiskas pārdomas par cilvēka vietu pasaulē. Daudzi mākslinieki vairs nejutās apmierināti ar ārējās pasaules kopēšanu. Viņus interesēja indivīda iekšējās pasaules sarežģījumi, emocionālais pārdzīvojums un pieredzes subjektivitāte. Uz šī fona radās jauni mākslas virzieni—ekspresionisms un kubisms—kas ne tikai noraidīja līdzšinējo priekšstatu par mākslas funkciju, bet būvēja pilnīgi jaunus vizuālās un muzikālās valodas pamatus.
Ekspresionisms – ceļš uz iekšējo patiesību
Ekspresionisms kļuva par spilgtu piemēru tam, kā māksla iestājas par emocionālo patiesību, izvirzot priekšplānā subjektīvo pārdzīvojumu pār objektīvu realitāti. Šī mākslas virziena pionieri, piemēram, Vācijā un Skandināvijā, vēlējās nevis precīzi attēlot dabu vai cilvēka portretu, bet gan izpaust mākslinieka dvēseles stāvokli. Vizuālajā mākslā šādi akcenti izpaudās caur asas kontrastējošas, bieži vien neprātīgas krāsas, deformētus tēlus, ekspresīvas līnijas, kas atspoguļo iekšēju trauksmi, nemieru vai pat eksistences šausmas. Līdzīgas tendences 20. gadsimta sākumā bija novērojamas arī Latvijas mākslā—piemēram, Jāzepam Grosvaldam un Aleksandram Beļcovam, kuru gleznas izteikti eksperimentēja ar formu un krāsu asociācijām.Nav brīnums, ka ekspresionismu cieši sasaista ar laikmeta filozofiju—ekzistenciālismu, kas uzsvēra cilvēka individuālās pieredzes neatkārtojamību un spriedzi starp iekšējo un ārējo pasauli. Ekspresionistu darbos, piemēram, Edvarda Munka „Kliedziens” vai Oskara Kokoskas portretos, jūtama laikmeta drāma—kara, vientulības, identitātes meklējumu atbalsis. Māksla te kalpoja nevis kā realitātes ilustrācija, bet kā cilvēka subjektīvā stāvokļa dokumentējums.
Kubisms – daudzskatu fragmentācija un jauna vizuālā domāšana
Kubisms, kura līderi bija Pablo Pikaso un Žoržs Braks, pavēra pilnīgi jaunu skatījumu uz pasaules atveidojumu. Šī virziena mākslinieki ieņēma revolucionāru pozīciju: viņi atteicās no tradicionālās centrālās perspektīvas, analizēja objektus, tos izjaucot ģeometriskos fragmentos, kas vienlaikus rāda dažādas skatupunktus. Gleznās pazuda ilūzija par telpiskumu, uzsvaru liekot uz plaknes „plakanumu” un kompozīcijas strukturālo kārtību.Kubismā skatītājam vairs netika sniegta viena, viennozīmīga interpretācija; viņam bija pašam jāsaliek fragmentus vienotā veselumā, kas padara skatīšanās pieredzi daudz aktīvāku, zināmā mērā pat līdzīgu sarežģītas mīklas risināšanai. Šī pieeja bija ļoti aktuāla arī Latvijas mākslas vidē—piemēram, Romans Suta savos darbos ieviesa kubisma principus, vienlaikus pievienojot nacionālas dekoratīvas iezīmes, attīstot jaunu vizuālās izteiksmes virzienu.
Kubisma ietekme izplatījās tālu aiz glezniecības robežām, iedvesmojot arī arhitektūru, piemēram, Rīgas funkcionālistu projektētās ēkas, lietišķo mākslu un vidēlo dizainu, iezīmējot modernisma sākumu arī latviešu kultūrā.
Meklējumi mūzikā – jauni apvāršņi skaņas mākslā
Ne tikai vizuālā māksla, bet arī mūzika 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs piedzīvoja līdzīgu meklējumu garu. Impresionisms, kas mūzikā izpaudās ar Kloda Debisī un Morisa Ravēla skaņdarbiem, akcentēja nokrāsas, tonālo daudzveidību un sapludinātas harmonijas. Taču drīz vien mūziķi turpināja virzīties tālāk—tur, kur izgaist ierastā tonalitāte, kur ritma ierobežojumi zaudē nozīmi.Šo pārmaiņu līderi bija tādi komponisti kā Arnolds Šēnbergs, Antons Veberns un Ēriks Satī. Viņi eksperimentēja ar atonālismu, dodekafoniju, strukturālo fragmentāciju, kas savā būtībā atgādina kubisma un ekspresionisma centienus vizuālajā mākslā. Mūzikā šī revolūcija izpaudās kā galēju subjektīvās izjūtas pauze, iespēja klausītājam piedzīvot skaņu kā neatkarīgu, individuālu pieredzi, ne tik daudz kā stāstījuma līdzekli. Pat latviešu komponisti, piemēram, Jāzeps Vītols un Jēkabs Mediņš, izjutās ietekmēti no modernisma tendencēm, meklējot jaunu skanējumu un formu izteiksmīgumu.
Jaudu šīm pārmaiņām devusi arī publikas reakcija—arī Latvijā ne vienmēr jauninājumi tika vērtēti ar sapratni; tie bieži sastapās ar iebildumiem, neizpratni vai pat naidīgumu. Taču tieši šī pretestība un diskusijas ir pierādījums tam, cik nozīmīgas ir mākslas revolūcijas.
Revolūcijas kopīgās iezīmes un pretrunas
Ekspresionisms un kubisms, līdzīgi kā modernisma izpausmes mūzikā, izceļas ar vairākām kopīgām pazīmēm. Pirmkārt, kopīgais ir tieksme pēc individuālās subjektivitātes—mākslinieki nevis pieskaņojās ārējai pasaulei, bet atklāja savu „iekšējo ainavu”. Otrkārt, tas ir asais tradicionālo standartu noliegums, caur kuru top jauna mākslas valoda—abstrakta, daudzdimensionāla, jēgu pilna tieši caur tās neskaidrību. Treškārt, revolūciju atslēga slēpjas skatītāja vai klausītāja aktīvā lomā—viņam pašam jāsastopas ar jaunā veida izaicinājumiem un jāsaprot, kāda ir šīs mākslas būtība.No otras puses, šī vēlme pēc revolūcijas reizēm rada pretrunas. Kas vispār ir „īstā māksla”? Vai mākslas vērtību var noteikt inovāciju daudzums, oriģinalitāte, publikas reakcija? Kā to novērtēt Latvijas kultūras vidē, kur tradīcija un nacionālais motīvs allaž bijuši svarīgi līdzās modernisma centieniem? Šie jautājumi ir aktuāli arī šodien, kad mākslas definīcija pati pastāvīgi mainās.
Vai ekspresionisms un kubisms tiešām ir revolūcija?
Lai saprastu, vai ekspresionisms un kubisms tiešām jāsauc par revolūcijām, jāvērtē to radikālā atšķirība no iepriekšējiem virzieniem: abu izpausmju būtība nav dekoratīva stilizācija, bet domāšanas maiņa. Māksla kļūst nevis par pasīvu realitātes kopiju, bet par pašpietiekamu, indivīda pieredzē balstītu pasauli. Tā ir radoša brīvība, kurā mākslinieks drīkst eksperimentēt, gūt iedvesmu ikdienas haosā, pārvērst to kodālā zīmējumā vai skaņu audumā. Šīs virzieni patiesi atvēra durvis vēl radikālākiem eksperimentiem gan vizuāli, gan muzikāli, iezīmējot ceļu multimediju mākslai un cita veida performances žanriem arī Latvijā pēckara periodā (piemēram, laikmetīgās mākslas festivāli Liepājā un Rīgā).Revolūcija mākslā nav tikai jauns paņēmiens vai forma, bet arī dialogs par to, kas mēs esam, kā domājam, izjūtam un uztveram pasauli. Mūsdienās, kad tehnoloģijas un dažādas kultūras saskaras un saplūst, šī maiņa ir vēl svarīgāka, jo aicina pārdomāt, kādu lomu mākslai piešķiram katrs pats savā dzīvē.
Secinājumi
Ekspresionisms un kubisms nav tikai mākslas vēstures episodi, bet dzīvīgi piemēri tam, kā radošais gars spēj mainīt ne vien estētisko priekšstatu, bet arī cilvēka pašizpratni un attieksmi pret laiku, kurā dzīvojam. Mākslas un mūzikas revolūciju nozīme slēpjas jaunā skatījumā, kas paplašina mūsu uztveri par realitāti, atbrīvo no ierobežotas domāšanas, izaicina un iepriecina vienlaikus. Arī Latvijas mākslas pieredze rāda: tikai drosme eksperimentēt, brīvi domāt un just patiesi ļauj mākslai kļūt par tās laikmeta balss nesēju. Tajā pašā laikā revolūcija mākslā patiešām nav tikai jaunu žanru vai paņēmienu ieviešana, bet gan dziļas, indivīda un sabiedrības attiecību pārdomas.Apzinoties šo nepārtraukto mākslas attīstības ceļu, būtu vērts vienmēr turpināt pilnveidot savu skatienu, klausīties un domāt līdzi jaunajiem meklējumiem, tādējādi ļaujot mākslas revolūcijai iedarboties arī uz mūsu personīgo pasauli.
Ieteikumi turpmākai izpētei
Lai dziļāk iepazītu ekspresionisma un kubisma būtību, vērts apmeklēt Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur bieži tiek eksponēti J. Grosvalda, R. Sutas un viņu laikabiedru darbi, kā arī piedalīties izstādēs, piemēram, „Rīgas mākslinieku grupas” pārstāvju retrospektīvās. Mūzikas jomā var klausīties Jāzepa Vītola, Lūcijas Garūtas un citu autoru interpretācijas, kā arī pievērsties 20. gs. Eiropas komponistu ierakstiem. Turklāt interesanti būs salīdzināt sajūtas, kas rodas, piemēram, klausoties ekspresionistisku mūziku vai vietējo laikmetīgo mākslinieku darbus. Tas viss palīdzēs apzināties, cik daudzveidīga un izaicinoša var būt mākslas pieredze arī šodien.Izvērtēsim mākslu kā nepārtrauktu dzīves dialogu—katrs solis uz priekšu ir neliela revolūcija paša dvēselē un sabiedrībā.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties