Pāreja no pusaudža gadiem uz pieaugušo dzīvi Latvijā
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: šodien plkst. 10:47
Kopsavilkums:
Izpēti pāreju no pusaudža gadiem uz pieaugušo dzīvi Latvijā, apgūsti atbildības un brīvības līdzsvaru šajā svarīgajā posmā 📘
Ievads
Pāreja no pusaudža gadiem uz pieaugušo dzīvi Latvijā bieži tiek uztverta kā nozīmīgākais pagrieziens ikviena cilvēka dzīvē. Šis posms ir piesātināts ar cerībām, bet apvīts arī ar neziņu un bažām: vai ir iespējams rast īsto brīvības un atbildības līdzsvaru? Skolas laikā, īpaši vidusskolas pēdējās klasēs, šis jautājums iemanto pavisam īpašu aktualitāti – katram jaunietim nākas izvēlēties turpmāko ceļu, ieņemt noteiktu pozīciju nākotnes sabiedrībā. Šī esejas mērķis ir izprast, kas patiesībā nozīmē “izaugt” un – vai arī pieaugušā vecumā ir iespējams nepazaudēt to pusaudža dzirksti, kas dara dzīvi pārsteigumu un sapņu pilnu.Pusaudzis, vismaz Latvijā iecienītā literatūrā (piemēram, Vizmas Belševicas “Bille” vai Andra Zeibota “Vārnas”), tiek attēlots kā cilvēks, kurš vēl tikai meklē vietu pasaulē un pats sevi, kamēr pieaugušais – kā tāds, kurš jau apzinās savas robežas, pienākumus un arī iespējas. Taču vai šī pāreja jāuztver kā šķirtnes līnija, vai tomēr tās robežas ir mainīgas, ļaujot daļu pusaudža sevī saglabāt arī vēlāk? Vai tiešām pieaugušo dzīve ir tikai atbildību gūzma, bet pusaudža gadi – tikai prieks un vieglums? Šos jautājumus pārdomājot, esejā centīšos rast atbildi, vai jākļūst par “īstu pieaugušo”, vai tomēr jāsaglabā pusaudža esība arī vēlāk.
Pusaudzības un pieaugušības būtiskās atšķirības
Laiks, atbildība, brīvība un pašnoteikšanās – tās ir galvenās kategorijas, kas visbiežāk izceļ atšķirību starp pusaudža un pieaugušā gadu posmu. Skolas gados pusaudzim, kaut režīms ir noteikts, vēl ir plaša iespēja brīvi plānot savu ikdienu. Brīvo laiku aizpilda ne tikai mācības, bet arī pulciņi, draugi, radošie eksperimenti un pirmās aizraušanās. Ne velti latviešu rakstniece Māra Zālīte savā autobiogrāfiskajā romānā “Pieci pirksti” uzsver, cik svarīgs ir bērnības un pusaudžu laiks pašizziņā un sapņošanā. Šo laiku raksturo atvērta sirds un vēlēšanās izmēģināt visu jauno.Taču pieaugot nāk klāt pienākumi – darbs, savas ģimenes veidošana, ikdienas rūpes par līdzcilvēkiem. Laiks kļūst par retu resursu, un, kā pierāda Centrālās statistikas pārvaldes dati, vairāk nekā 60% pieaugušo Latvijā uzskata, ka brīvā laika bieži pietrūkst. Ir jāplāno ne tikai savi, bet bieži arī citu cilvēku darbi, kas prasa no sevis daudz vairāk, nekā šķita agrāk. Tomēr tieši atbildība un spēja pieņemt lēmumus kļūst par pieaugušā neatņemamu daļu. Savukārt pusaudžiem bieži vēl ir iespēja kļūdīties, drošības tīkls ir vecāku vai sabiedrības atbalsts.
Tas noved pie cita aspekta – brīvības un pašnoteikšanās. Pusaudzim brīvība nereti ir saistīta ar emocionālām vētrām, taču to līdzsvaro iespēja paļauties uz citu atbalstu. Pieaugušajam brīvība nozīmē arī atbildību: vairs nav uz ko “atsaukties”, nav iespējams noslēpties aiz vecāku muguras. Pieaugušo dzīvē kompromisi kļūst par ikdienu, tomēr šī neatkarība sniedz arī iekšēju pārliecību.
Psiholoģiskais un emocionālais aspekts
Pusaudža gadi paiet sevis meklējumos. Gan latviešu literatūrā, gan ikdienas novērojumos redzams, ka tā bieži ir viseksperimentālākā dzīves fāze. Lelda, Elīnas Baklānes stāsta “16+” galvenā varone, ilustrē šīs identitātes pārmaiņas – viņa klūp, kļūdās, iemīlas, strīdas ar vecākiem, bet tieši caur šīm pieredzēm top pati. Pusaudža klupieni un vilšanās ir ceļa zīmes uz priekšu.Pieaugušajiem emocionālais briedums drīzāk nozīmē spēju tikt galā ar stresu, saprast riskus un sekas, sargāt sevi un tuvos no pārmērībām. Bet vai tas nozīmē, ka viņi kļūst garlaicīgāki? Nebūt nē. Kā apgalvo psihologi, emocionālā stabilitāte ļauj baudīt dzīvi dziļāk un apzinātāk, tādējādi radīt jaunas vērtības. Tomēr, salīdzinot ar pusaudžu impulsivitāti un radošumu, pieaugušo pragmatisms šķiet reizēm pelēks.
Šeit vietā ir atcerēties arī latviešu mūzikas piemērus – dziesma “Spīdala” (Saule, Pērkons, Daugava) simbolizē to iekšējo cīņu, kurā vajadzīga gan pusaudža drosme, gan pieauguša cilvēka pašsavaldīšanās. Šī līdzsvara meklēšana notiek visu dzīvi.
Sociālie un kultūras aspekti
Latviešu sabiedrībā, tāpat kā daudzviet pasaulē, jau izsenis ir tradīcija sagaidīt, ka, sasniedzot noteiktu vecumu, cilvēks “izaug” – kļūst par atbildīgu pilsoni, iekļaujas noteiktā lomā. Atceroties Jāņu tradīcijas, tieši pāreja no bērnības uz jaunību bieži tiek atzīmēta ar īpašiem rituāliem. Tomēr arī mūsdienās šie priekšstati mainās. Jauniešu festivāli, brīvdomības kustības, iniciatīvas kā “Lampa” vai “Draudzīgais aicinājums” mudina uz saglabāt atklātību, jautājumus un jaunradi arī nu jau “pieaudzis” jaunietis.Stereotipi šķeļ – pieļaujot, ka pusaudzis nevar būt atbildīgs, bet pieaugušais – rotaļīgs. Tomēr kultūras dzīve Latvijā rāda pretējo: piemēram, Guntara Rača dziesmu vārdi aicina dzīvot ar “spožu aci” neatkarīgi no vecuma. Vārds “bruolība” (no Latgales kultūras) uzsver, cik nozīmīga ir kopābūšana, kas nezaudē vērtību gan pusaudžu, gan pieaugušo vecumā.
Dilemmas un izvēles
Ko praktiski nozīmē vārdi “palikt pusaudzim” pieaugušo dzīvē? Vieglākajā variantā – saglabāt dzīvesprieku, izbrīvēt laiku draugiem, vaļaspriekiem, piedzīvojumiem, kā atgādina Ieva Melgalve savos fantāzijas romānos: rūpējoties par savu sapņu saglabāšanu arī tad, kad dzīve kļūst nopietnāka. Protams, izaugt nozīmē arī vērienīgu pārbaudījumu – neatkarība prasa gan materiālus līdzekļus, gan emocionālu noturību.Tradicionāli tiek pieņemts, ka “īsts pieaugušais” ir cilvēks ar stabilu darbu un ģimeni, toties šodien Latvijā nereti redzam, ka realitāte ir daudz plašāka. Svarīgi ir ļaut sev saglabāt vienkāršības brīžus, nenoniecināt radošumu. Tā ir arī laikmeta zīme – kā mudina Rūta Mežavilka, katram ir sava personiskā attīstības trajektorija, kur nav vienas pareizās formulas.
Psiholoģiskās vajadzības, piemēram, drošība, piederība, pašizpausme (saskaņā ar laikmetīgām pētījumu tendencēm arī Latvijas universitātēs), lielākoties nemainās – mainās to izpausmes veidi. Pieaugušais, kas saglabā pusaudža dzirksti, nereti ir arī veiksmīgs darba vidē, spēj iedvesmot citus un neizdeg.
Ieteikumi pārejai uz pieaugušo dzīvi
Kas var palīdzēt veiksmīgi izdzīvot šo pāreju? Pirmkārt, neaizmirst nozīmīgo laika plānošanu. Ir svarīgi atlicināt laiku ne tikai darba un mājsaimniecības pienākumiem, bet arī sev pašam – hobijiem, draugiem, atpūtai. Otrais – uzdrošināties lūgt atbalstu, darboties komandā. Tādas kustības kā “jauniešu domes” vai “mentorings” pierāda, ka kopībā slēpjas spēks.Treškārt, būt elastīgam – meklēt un attīstīt savus talantus arī tur, kur šķietami vairs nav laika. Kultūras pasākumi, literāru vakaru apmeklējums vai aktīva līdzdalība brīvprātīgo darbā palīdz saglabāt dzīvesprieku. Ceturtkārt – ieviest dzīvē pozitīvu domāšanu: katrs jauns posms ir iespēju laiks, nevis zaudējums.
Visbeidzot, nav jābaidās būt spontānam – atļaut sev bērnišķīgas prieka izpausmes arī pieaugušu dienu steigā, pabraukt ar ragaviņām ziemā, noskatīties mīļāko multfilmu vai sapņot par ceļojumiem, pat ja kabatā tikai pāris eiro.
Nobeigums
Izaugt nenozīmē vienkārši pieņemt atbildību un aizmirst pusaudža laika dzīvesprieku – drīzāk tas ir ceļš uz apzinātu dzīvošanu un personīgo attīstību. Gan literatūra, gan Latvijas kultūras un sabiedrības izpausmes apliecina: svarīgāks par vecumu ir tas, cik dzīvi mēs paši sev atļaujam būt. Katra cilvēka ziņā ir izvēlēties, vai pieaugt būs tikai pienākumu nasta vai iespēja pašrealizācijai. Nav vienas formulas – katram jāmeklē savs līdzsvars.Tāpēc mudinu lasītāju atcerēties: nobriest var arī nezaudējot impulsu, sapņus un bērnišķīgu prieku. Pieaugt nozīmē apvienot pieredzes slāņus, apzināti krāt gan zināšanas, gan brīnumus. Lai cik gadi mums nebūtu, vērtīgākā bagātība ir saglabāt sevī kaut nedaudz pusaudža – drosmes, atklātības un dzīvsprieka. Tikai tā var kļūt par pilnvērtīgu un laimīgu personību arī mainīgajā, prasīgajā pieaugušo pasaulē.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties