Kāds ir Maksima Gorkija vēstījums stāstā 'Vecā sieviete Izergila'?

Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 21.01.2026 plkst. 14:55

Uzdevuma veids: Analīze

Pievienots: 19.01.2026 plkst. 6:15

Kopsavilkums:

Atklāj Maksima Gorkija vēstījumu stāstā Vecā sieviete Izergila un analizē morāles un izvēļu nozīmi cilvēka dzīvē.

Ievads

Maksima Gorkija vārds Latviešu skolēniem bieži saistās ar literatūru, kas prasa padziļinātu domāšanu un prasmi iejusties dažādos cilvēku likteņos. Gorkijs jeb Aleksejs Peškovs neapšaubāmi ir viens no nozīmīgākajiem krievu rakstniekiem, kuru darbos atspoguļojas spraiga cilvēka un sabiedrības attiecību tematika, kā arī iekšējās cīņas, kuras cilvēki pieredz ikdienas dzīvē. Nozīmīga vieta viņa radošajā mantojumā ir tieši stāstam “Vecā sieviete Izergila”, kurā caur leģendām un dzīvesstāstu ataino mūžīgos jautājumus par cilvēka būtību, izvēlēm un morālām vērtībām.

Šis stāsts savij patiesus, dzīvē gūtus pārdzīvojumus ar pasakainu leģendu piesitienu. “Vecā sieviete Izergila” nav vienkārši vēstījums par pagātnes notikumiem; tas ir aicinājums pārdomāt, ko nozīmē dzīvot cilvēka cienīgu, drosmīgu un apzinīgu dzīvi. Gorkijs, izceļot kontrastainus tēlus - egoistisko Larru un pašaizliedzīgo Danko, mēģina lasītājam atklāt, cik dažādi ir iespējamie dzīves ceļi un kādi var būt to iznākumi.

Šīs esejas mērķis ir analizēt, kādas idejas un morālus jautājumus Gorkijs vēlas izcelt šajā darbā, kā arī kā šie jautājumi rezonē Latvijas sabiedrībā un izglītības kontekstā, kur joprojām tiek aktualizētas vērtību un izvēļu nozīmes.

Stāsta struktūra un tēlu analīze

A. Daudzslāņainais stāstījums

Viens no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, kas padara “Veco sievieti Izergilu” unikālu, ir paša stāsta uzbūve. Tajā Gorkijs izmanto iepriekš neredzētu paņēmienu - stāsts stāstā. Vecā sieviete Izergila klusu vakaru stepe stāsta gan leģendu par Larru, gan par Danko, gan arī atklāj savas dzīves epizodes. Šo dažādu laika joslu un stilu sajaukums piešķir stāstam dziļumu un ļauj lasītājam skatīties uz tēmu no vairākiem aspektiem vienlaikus.

Pasaku un realitātes saplūšana ne tikai veido emocionāli piesātinātu atmosfēru, bet arī palīdz padziļināti ilustrēt Gorkija izvirzīto vēstījumu - cilvēka ceļš ir izvēļu un seku kopums, kas nav vienveidīgs.

B. Simboliskie tēli

1. Larra: izolācijas un egoisma alegorija

Larras tēls ir pretrunīgs. Viņš atgādina folkloras varoni, kas ir gan varens, gan nolemts. Larra nicina cilvēkus, uzskata, ka tiem nepiemīt viņa “augstākā dabā”. Egoisms, lepnība, spīts un augstprātība padara viņu izolētu. Laikam ritot, šī izvēle pārvēršas sodā: mūžīgā vientulībā, kas kļūst par viņa nastu. Larra simbolizē cilvēkus, kuri izstumj sabiedrību un paliek viens paši – viņu dzīve ir pārvērsta par brīdinājumu citiem.

Šeit redzama paralēle ar latviešu eposa "Lāčplēsis" Kangara tēlu – arī Kangars izvēlas iet individuālisma un nodevības ceļu, kas nogalina draudzību un atstumj no ļaudīm.

2. Danko: upurēšanās un gaismas nesējs

Toties Danko ir viņa absolūtais pretstats. Šis tēls, kurš rada gaismu citiem, pats nodegt. Viņš izceļas ar drosmi, nesavtību un vēlmi pacelt ļaudis grūtībās. Gorkijs raksta, ka “Danko sirds dega spoži, un viņš to izrāva no krūtīm, lai apgaismotu citiem ceļu”. Šī ainas interpretācija literatūras stundās bieži raisa diskusiju: līdzīgi kā Rainis “Pūt, vējiņi!” vai Valsts himnas tekstā – arī šeit cilvēka gars un upurēšanās ir tautas dzīves centrā.

Danko tēls palīdz izprast to, cik nozīmīga ir pašaizliedzība, kad grūtībā nonākušā sabiedrība gaida no kāda drosmīgu soli – arī mūsdienu Latvijā mēs redzam šādus piemērus brīvprātīgajos darbos, skolotāju un ārstu aicinājumā, kad, neraugoties uz grūtībām, cilvēki uzņemas atbildību par citiem.

Galvenās filozofiskās un ētiskās tēmas

A. Individuālisms un kolektīvisms

Stāstā skaidri iezīmējas divas morāles pozīcijas: Larras individuālisms un Danko kolektīvisms. Larra ir vientuļais vilks, kam apkārt nav patiesu draugu, viņš dzīvo tikai sev un beidzas nelaimē. Danko, pretēji, kalpo sabiedrībai un, lai gan netiek saprasts, tiek upurēts citu dēļ. Šeit ir pamudinājums izvēlēties: vai mēs vēlamies būt tikai sev, vai vērtība ir tieši kopābūšanā un atbalstā, kas nebeidzas simpatizētības robežās, bet kļūst par reālu darbību.

Latvijas kontekstā šo jautājumu bieži aktualizē diskusijas par sabiedriskā labuma darbu – piemēram, vai jaunietim ir jēga palīdzēt citam skolēnam, piedalīties talkās un labdarībās, vai arī galvenais ir tikai pašam labākie rezultāti?

B. Cilvēka dzīves jēga sabiedrībā

Gorkijs jautā: vai cilvēks var būt patiesi laimīgs ārpus attiecībām ar citiem? Gan Larra, gan Danko ilustrē šī jautājuma galējības – pilnīga noslēgtība vai pilnīga pašatdeve. Stāstā parādās doma, ka pilns dzīves piepildījums rodams saskarsmē, atbalstā un sirds darbībā kopā ar līdzcilvēkiem.

Šī tēma sasaucas ar latviešu literatūru – piemēram, Anšlava Eglīša darbos vai Brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos” arī tiek meklēta cilvēka vieta plašākā kopienā, un tiek norādīts, ka atrautība reti ved pie laimes.

C. Morālās vērtības: sirdsapziņa, drosme un solidaritāte

Izergilas stāstījumā redzam, ka galvenās vērtības ir sirdsapziņa, drosme un solidaritāte. Viņa pati – gan savos mīļākajos, gan leģendu varoņos – saskata, ka tikai tie, kuri paliek uzticīgi šiem principiem, spēj radīt īstas pārmaiņas. Šīs vērtības nav zaudējušas nozīmi arī šodien: Latvijas valsts attīstības ceļā, īpaši Atmodas laikā, tieši drosme un kopības spēks bija izšķirošs Latvijas nākotnei.

Mākslinieciskās paņēmieni

Gorkijs meistarīgi izmanto stāstu stāstā metodi, piešķirot saviem varoņiem teju mitoloģisku, nemirstīgu līmeni. Leģendas par Larru un Danko kļūst par cilvēces likteņa alegorijām. Gaismas un sirds metaforas ir daudzslāņainas: tās apzīmē gan cerību, gan upuri, gan arī iekšējo spēku.

Vecā sieviete Izergila, kas ir stāstniece, piešķir īpašu skatu punktu – viņa ir gan vērotāja, gan aktīva dzīves dalībniece. Viņas tonī skan briedumā nopelnīta ironija un sapratne, ka dzīve nav nedz balta, nedz melna, bet gan daudzkrāsaina. Šādus paņēmienus šodien bieži izmanto arī latviešu literāti – piemēram, Nora Ikstena savā “Mātes pienā” arī izmanto dažādas balsis, kas veido daudzbabaini stāstu.

Praktiskā nozīme mūsdienās

Lai arī “Vecā sieviete Izergila” tika sarakstīts pirms vairāk nekā gadsimta, stāsta centrālie konflikti – egoisms pret pašaizliedzību – ir aktuāli arī šodien. Mūsdienu Latvijas sabiedrībā bieži ir jāizvēlas starp savu labumu un kopīgu mērķi. Šo darbu izmanto literatūras stundās, kad tiek apspriests brīvprātīgais darbs, atbildība ģimenē vai pat nacionāla līmeņa solidaritātes akcijas.

Stāsts rosina domāt: vai cenšoties palīdzēt citiem, mēs sevi izpostām, vai tomēr tieši tā dvēsele aug un dzīve iegūst jēgu? Šeit parādās nepieciešamība kritiski vērtēt upurēšanās robežas, lai tās nepārvērstos nevajadzīgā pašiznīcināšanā.

Sabiedrības attiecību un vērtību jautājumi Gorkija darbā ir tuvi arī šodien, kad materiālisms un individualisms aizvien biežāk rada izaicinājumus patiesai draudzībai un kopienas sajūtai.

Secinājumi

Gorkijs ar “Veco sievieti Izergilu” sniedz spēcīgu pārdomu materiālu par izvēlēm dzīves krustcelēs – vai izvēlēties ceļu, kas ved uz izolāciju un tukšumu, vai arī uz drosmīgu sirds izziedēšanu citu labā. Šis darbs mudina domāt par to, kas ir patiesa vērtība – nevis tikai pašlabuma meklēšana, bet gan prasme dzīvot kopā ar citiem un nest gaismu pasaulei.

Latvijas literatūras procesu kontekstā Gorkija stāsts kļūst par tiltu, kas savieno indivīda un sabiedrības dilemmas – līdzīgi kā latviešu autori savos darbos, arī Gorkijs aicina apjaust, ka mūsu likteņi nav šķirti no kopainas.

“Vecā sieviete Izergila” paliek aktuāla kāda laikmeta spogulis, taču pārsniedz konkrētus vēsturiskos apstākļus, runājot par ikviena cilvēka iekšējo pasauli.

Ieteikumi lasītājiem

Lai pilnvērtīgi izprastu stāsta dziļāko slāni, vērts analizēt katra tēla rīcības motīvus, meklēt dialogos un epizodēs atslēgvārdus, kas palīdz atšifrēt viņu iekšējos pārdzīvojumus. Labs vingrinājums ir salīdzināt Gorkija darbu ar klasiskajiem latviešu romāniem, vērtēt, kā šajos darbos risinās altruisma un egoisma tēma.

Vēsturisko kontekstu izzināšana palīdz saprast, kāpēc Gorkijs izvēlējies šādus tēlus – arī cariskās Krievijas un vēlāk Padomju laika noskaņas caurstrāvo viņa uzskatus par indivīda un kolektīva lomu. Stāsta lasīšana diskusiju grupās vai reflektējošu eseju rakstīšana palīdz padziļināti saskatīt kultūras mantojuma vērtību.

Noslēgumā

Gorkija “Vecā sieviete Izergila” ir aicinājums izvēlēties ceļu, kas piepilda ne tikai mūs pašus, bet arī atstāj gaismu citu dzīvēs. Šī doma ir universāla un mūžīga, un arī Latvijas skolās tā pelnīti ieņem nozīmīgu vietu literatūras apguvē un dzīvesziņas pamatos.

Piemēra jautājumi

Atbildes ir sagatavojis mūsu skolotājs