Franča Bārda par grāmatu vērtību un to, ko meklējam lasīšanā
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: šodien plkst. 11:13
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: vakar plkst. 6:54
Kopsavilkums:
Izzini Franča Bārda redzējumu par grāmatu vērtību un lasīšanas nozīmi, atklājot dziļākas emocijas un sevis izpratni. 📚
Ievads
Franča Bārdas teiktais – “Ir cilvēki, kas grāmatās meklē nevis laiku nosist, bet kaut ko no tā, ko pie cilvēkiem neatrod” – var šķist vienkāršs vērojums, taču aiz šī apgalvojuma slēpjas vesela pasaule. Lasīšana, kas bieži tikusi uzskatīta par brīvā laika izklaidi vai pat veidu “nosist laiku”, šeit tiek uzlūkota kā ceļš pēc tā, ko reālajā dzīvē cilvēks ilgojas atrast, bet ne vienmēr var. Ko nozīmē “laiku nosist”? Tas ir kā tukšuma aizpildīšana, kad īsti nezini, ar ko piepildīt mirkļus. Savukārt “kaut ko no tā, ko pie cilvēkiem neatrod” – tās ir tās atziņas, tās emocijas, kas starp cilvēkiem bieži paliek nepateiktas, nesadalītas, jo esam dažādi, esam ierobežoti savās spējās saprast vai atbalstīt.Mūsdienās, digitalizācijas laikmetā, kad ikviens nēsā līdzi veselu pasauli savā telefonā, grāmatai it kā vajadzētu zaudēt savu nozīmi. Taču paradokss ir tāds, ka bieži vien, jo pieejamāka kļūst “ātrā” informācija, jo vairāk cilvēki tiecas pēc dziļākām pieredzēm, kādas piedāvā tikai literatūra. Vai grāmata vairs ir tik būtiska kā agrāk? Šis jautājums Latvijā īpaši svarīgs, jo tepat vēl pirms dažiem gadiem bibliotēkas ciemos bija gan zināšanu centri, gan saskarsmes vietas.
Šajā esejā izpētīšu, kāpēc grāmata – īpaši latviešu kultūras telpā – kļūst par cilvēka emocionālās un garīgās esības sastāvdaļu. Analizēšu literatūras spēku kā tiltu pār vientulību, kā pašizziņas avotu un kā līdzekli, lai saprastu sevi un pasauli, kad cilvēku attiecības nespēj dot visu. Aplūkošu arī, kas mainās lasīšanas paradumos šodien un kāpēc cieša saikne ar grāmatām joprojām ir viens no bagātinošākajiem veidiem, kā piedzīvot dzīvi.
---
Grāmatu nozīme cilvēka iekšējās pasaules veidošanā – no folkloras līdz mūsdienām
Latvijas kultūrā grāmatai bijusi īpaša loma – sākot ar tautas dziesmām, kas mutiski tika nodotas no paaudzes paaudzē, līdz pirmajām iespiestajām grāmatām un literatūras klasikai. Vēsturiski tieši literatūra pārvarējusi valodas, laika un telpas šķēršļus. No kristīgās literatūras Renesanses laikā līdz pat Raiņa dzīves izskaidrotas cilvēka personības dziļākās nostūros, grāmatas kļuvušas par cilvēka individuālā ceļa sastāvdaļu.Latviešu literatūra vienmēr mudinājusi uz pašizpratni un garīgumu. Tikai jāatceras Annas Brigaderes “Sprīdīti”, kur mazais varonis meklē laimi ārpus savas sētas, tikai, lai saprastu, ka visvērtīgākās atziņas slēpjas viņā pašā. Vai Raiņa “Zelta zirgs”, kur galvenais konflikts patiesībā ir dvēseles dzīlēs, ne ārējā pasaulē. Tieši šajos tekstos atklājas literatūras spēks vest cilvēku ceļā uz sevi, kas nereti nav iespējams ne ar draugu, ne ģimenes palīdzību.
Taču grāmata nav tikai atklāsmju avots. Tā ir also laika kapsula – mēs, lasot brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus”, sajūtam 19. gadsimta Latvijas lauku ikdienu, iepazīstam vēsturiskās vērtības un konfliktus. Līdzīgi Aspazijas dzeja ļauj sajust sievietes iekšējo pasauli laikmetā, kad sabiedriskā loma bija pavisam citāda. Šie piemēri rāda: pat ja mums nav iespējas pašiem dzīvot šajos laikos vai būt šajās lomās, caur literatūru šo pieredzi iespējams daļēji aizgūt.
Mūsdienās – kad viss šķiet ātrāks un netveramāks – grāmatu loma pašizglītībā ir īpaši svarīga tieši radošuma, domas analītiskuma un emocionālās inteliģences attīstīšanā. Zināšanas, ko sniedz informācijas tehnoloģijas, nevar aizstāt iekšējo pārdzīvojumu, kas rodas tikai pētot citu rakstnieku uzburtās pasaules un salīdzinot tās ar savu dzīvi. Skolas literatūras stundu saturā iekļautie darbi – piemēram, Rūdolfa Blaumaņa stāsti vai Vizmas Belševicas triloģija “Bille” – veicina skolēnos empātiju un izpratni par dzīves daudzveidību.
---
Grāmatas kā emocionālā patvēruma un atbalsta avots
Mūsdienu cilvēks dzīvo vidē, kur viens no galvenajiem izaicinājumiem ir vientulība paradoksāli ciešā saziņas laikmetā. Nereti tieši tad, kad apkārt ir visvairāk cilvēku – gan klātienē, gan tiešsaistē –, cilvēks jūtas visvientuļākais. Sarunas var būt virspusējas, bet rūpīgi slēptas sāpīgas domas vai nedrošības bieži tiek noslēptas. Šādā kontekstā grāmata kļūst par drošu telpu, kur autora vārdi liek saprast: neesi viens savās izjūtās.Kā piemērus varu minēt Ingas Ābeles prozas varoņus vai Nora Ikstena romānu “Mātes piens”, kas risina ļoti personiskus un reizē universālus jautājumus – par attiecībām, zaudējumu, pieaugšanu un piedošanu. Lasot šos stāstus, cilvēks var atklāt daudz no savām pašreizējām izjūtām, visbiežāk daudz atklātāk nekā sarunās ar apkārtējiem. Grāmata ļauj identificēties ar varoņiem, pārdzīvot viņu pieredzi un tādējādi meklēt savas dzīves jēgu.
Šobrīd arvien populārāka kļūst tā sauktā biblioterapija – lasīšana kā metode emocionālās veselības atbalstam. Lasot literatūru, cilvēks var atrast mierinājumu, atbildes vai vienkārši atelpu no ikdienas stresa. Latvijā arvien vairāk biblioteku rīko sarunu grupas un “lasīšanas vakarus”, kuros cilvēki dalās iespaidos un atklāj grāmatu dziedinošo spēku. Šie procesi apliecina: literatūra nav tikai izklaide, tā ir būtisks emocionāls resurss, ko nevar aizstāt neviens sarunu biedrs.
Lasīšanas pieredze var kļūt par dziedināšanas ceļu īpaši krīzes laikā. Mēs zinām, ka bērni, kuri grūtībās atrod iespēju lasīt, vieglāk spēj atrisināt savus iekšējos konfliktus, jo tekstā sniegts atbalsts un modelētas dažādas dzīves situācijas. Līdzīgi arī pieaugušajiem – caur literatūru ir iespējams atrast cerību un mieru. Piemēram, Ulda Ausekļa dzejas rindas vai Imanta Ziedoņa filozofiskie domraksti bieži kļūst par izejas punktu, no kura atjaunot ticību sev un pasaulei.
---
Grāmata kā tilts uz citiem un sevi – empātijas attīstīšana
Viena no svarīgākajām literatūras funkcijām ir cilvēku empātijas spēju veicināšana. Lasot par atšķirīgiem likteņiem, mēs iejūtamies citu ādā, sākam labāk saprast savu un svešo dzīvi. Ne velti skolas programmā tik nozīmīgi ir darbi, kas attēlo dažādus sabiedrības slāņus (“Rīgas sila stāsti”, “Pie bagātās kundzes” u.c.). Tie mudina ne vien diskutēt, bet arī domāt, kā rīkojies līdzīgā situācijā, kādu attieksmi izrādat pret atšķirīgo.Lasīšana savieno cilvēkus ne tikai individuāli, bet arī sabiedrības līmenī. Jau vairākus gadus Latvijā norisinās “Lielās lasīšanas” projekti, kur iedzīvotāji kopīgi balso un dalās viedokļos par nozīmīgākajām grāmatām. Skolas literatūras stundas bieži kļūst par platformu dziļām diskusijām par vērtībām, ētiku un dzīves izvēlēm. Šī kopiena, kas veidojas ap grāmatu, palīdz ne tikai iepazīt citu pieredzi, bet arī izveido savstarpēju cieņu, toleranci un emocionālu atbalstu. Bērni un jaunieši, kas lasa kopā, izkopj prasmi sarunāties un iedziļināties viena otra domās – prasmes, kas īpaši svarīgas strauji fragmentētā digitālajā vidē.
Lai lasīšana izdotos un kļūtu par vērtību, svarīga ir piekļuve kvalitatīvām grāmatām un zinošu skolotāju iedrošinājums. Latvijā vēl aizvien daudzās skolās lasīšanas iniciatīvas palīdz bērniem atklāt, ka grāmata atver durvis uz jaunu skatījumu pat uz labi zināmām lietām.
---
Mūsdienu izaicinājumi lasīšanas tradīcijai
Nav noliedzams – tehnoloģiju attīstība mainījusi veidu, kā cilvēks uztver un patērē tekstu. E-grāmatas, audiogrāmatas un “īsie formāti” palīdz lasīt arī tiem, kuriem nav laika rimtai sēdēšanai ar drukātu grāmatu, taču bieži šie formāti tiek patērēti “pa ceļam”, nespējot izsaukt tik intensīvas izjūtas. Atmiņā paliek bērnības brīži, kad ar galvu zem segas agri no rīta lasi pasaku – spēcīga emocionāla pieredze, kādu ātra formatā iegūt nevar.Vēl viena problēma ir uzmanības sašķeltība. Multitaskings un steiga liek cilvēkam pārslēgties no viena kairinājuma uz citu, retāk iedziļinoties grāmatā. Vizuālās informācijas konkurence (sociālie mediji, video, memes) prasa tūlītēju rezultātu. Tādēļ arī skolās grūti uzturēt bērnu koncentrāciju uz nopietniem literāriem tekstiem.
Tomēr centieni saglabāt lasīšanas kultūru nav veltīgi. Latvijā bibliotēkas arvien rīko tematiskas nedēļas, autoru lasījumus un bērnu lasīšanas konkursus. “Bērnu žūrija” ik gadu mudina skolēnus izvēlēties un lasīt dažādas grāmatas, veicinot lasīšanas prieku. Šādi pasākumi ļauj cerēt, ka nākamās paaudzes nezaudēs saikni ar literāro pasauli arī digitālajā laikmetā.
---
Secinājums
Grāmatas neaizvieto cilvēkus, tās papildina mūsu emociju, domu un sapņu pasauli. Cilvēku savstarpējās attiecībās nereti ir barjeras – bailes, nesaprašana, nespēja paust savas jūtas. Grāmata šos šķēršļus ļauj pārvarēt – tā ir dialoga partneris, kas negaida atbildes, bet ļauj domāt, just, izdzīvot vēl un vēl. Katrā no mums ir vajadzība pēc dziļākas, patiesākas saiknes – ar sevi, ar otru, ar visu pasauli. Kad šī vajadzība paliek neapmierināta sabiedrībā, grāmata kļūst par glābšanas riņķi.Latviešu kultūrā literatūrai vienmēr bijusi īpaša vieta – tā dod gan mierinājumu, gan spēku, gan iespēju iepazīt citu pieredzi. Lai arī mūsdienu izaicinājumu netrūkst, tikai lasot, mēs spējam paplašināt apvāršņus un atrast to, ko nevar sniegt pat tuvākie cilvēki. Tāpēc mans aicinājums ir – atklāt grāmatu kā draugu, skolotāju un sapņu pasauli gan ikdienā, gan krīzes brīžos. Mūsdienu pārmaiņu laikā tieši grāmata var kļūt par to avotu, kas dāvā cerību, mieru un spēku turpināt savu ceļu.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties