Mana klusuma melodija: kādas sajūtas tajā skan?
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: aizvakar plkst. 14:40
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 17.01.2026 plkst. 21:43
Kopsavilkums:
Atklāj klusuma melodiju un uzzini, kādas sajūtas tajā skan; skaidrojums, trīs dzīvas ainavas, literārās metaforas un rakstīšanas padomi vidusskolas esejai.
Kāda ir mana klusuma dziesma?
Ievads
No rīta, kad vēl viss mājās guļ, es pieeju pie loga un noķeru vienīgo skaņu – vienmuļu, klusu elpu, ko telpa izdveš, kad tajā neviens nerunā. Auksts gaiss pieplūst – tukšs, bet ne pavisam kluss. Katram, es ticu, ir sava klusuma dziesma, kas slēpjas zem vārdos neizteiktā un saprasmes drūzmā. Tā ir melodija, kas skan, kad izbeidzas apkārtējais troksnis un palieku tikai es pats ar savām sajūtām. Klusums mana dzīvē nav tikai tukša telpa vai skaņas neesamība – tas ir mana iekšējā pasaule, kas atklājas caur niansēm, pārdomām, reizēm arī nemieru vai gaišu prieku. Mana klusuma dziesma ir kā viļņu atkāpšanās jūrmalā – tikpat nepamanāma, cik neatvairāmi pievelkoša. Tā ir manas identitātes dziļākā daļa – apzināta, vēl neizteikta, tieši klusumā atrodama un reizēm arī visreālāk sajūtama.Klusuma dziesmas jēga un ietvars
Klusumu latviešu tautā bieži uztver kā cieņas zīmi, bet reizē arī kā spriedzes vai neizpratnes zīmi. Mana klusuma dziesma nav statiska. Tā mainās – reizēm ir miera plīvurs, kas apsedz trauksmaino prātu, citreiz – niezīgs tukšums starp skarbu vārdu rindām. Latviešu rakstniecības tradīcijā klusumam atrasts īpašs dzīvmeslens. Dziesmu svētku brīdis, kad simtiem cilvēku pieklust pirms kopkora dziesmas, vai Imanta Ziedoņa "Zaļā pasaule", kur klusums ir iekšējs dialogs, nevis absolūta skaņas neesamība. Vizuāli klusuns atgādina tukšu pļavas laukumu mākoņainā dienā, bet tajā ikviens var dzirdēt dabas norises, kas slēpjas aiz acīmredzamā.Filozofiski klusumu var traktēt gan kā atelpas vietu, gan kā sāpīgu bezskaņu starp notikumiem. Klusums nav pretējs runai – tie drīzāk iepriecina viens otru, līdzīgi kā grāmatas lappusēs tukšais starp vārdiem dod iespēju vārdiem elpot. Mana klusuma dziesma dzimst ikdienas brīžos: kad steidzos cauri lietainām Vecrīgas ielām, austiņas kabatā; kad vakarā vecāki sarunājas tikai ar skatienu; kad pēc garas dienas aizveru istabas durvis un visas svarīgās domas nostājas rindā. Klusums ir gan vārds, gan aizvērts logs, gan pirkstu gājiens pāri neizlasītai vēstulei – tā es to atpazīstu.
Trīs ainas no mana klusuma
1. Bērnības klusums: drošība vecmāmiņas dārzā
Mana pirmā apzinātā klusuma dziesma bija saulains pēcpusdienas brīdis vecmāmiņas dārzā laukos. Zilie ziediņi sakustas vēja pieskārienā, bet nekas vairs neskan – tikai bites dobji zum un saules stari vilina domas. Sēžu uz vecās šūpoles, kas čīkst tik klusi, ka šķiet – pati klusēšana šajā dārzā ir īpašs rituāls. Vecmāmiņa lasot ērkšķogas, ne vārda nesaka, tikai ieskatās manī rūpīgām, siltām acīm. Šis klusums bija kā pajumte – laiks, kurā varēju domāt, sapņot, necensties atrast vārdus visām sajūtām. Pat smarža – silta, nedaudz mitra zāle – veidoja netveramu telpu, kurā drīkstēju būt nepilnīgs. Šī bērnības klusuma dziesma bija harmonijas un drošības motīvs, kas vēl šodien mani ieaijā, kad viss kļūst pārāk skaļš.2. Krīzes klusums: tukšums pēc zaudējuma
Vēlāk mana klusuma dziesma skanēja citādi – rudenīgā vakarā, kad uzzināju, ka mūsu klasesbiedrs pēkšņi aizgājis mūžībā. Skola, kas parasti mudž no trokšņiem, tajā rītā bija citāda: gaiteņi klusi, acis pavērstas zemē, pat durvju čīkstēšana šķita sveša un lieka. Sarunas aizlūza, palika tikai trulas klusuma sitieni kā pulksteņa skaņa, kas nekādi negrib rimties. Manā iekšienē klusums bija kaut kas plosošs – tik spēcīgs, ka neļāva ne runāt, ne raudāt. Es sapratu, ka klusums var būt arī pārtraukums, kas uzliek stopkadru domām, liek atklāt – ne visu cilvēks spēj izteikt. Dažkārt tikai klusumā iespējams saskatīt to, ko zaudējumi nozīmē patiesībā.3. Atklāsmes klusums: jaunas sākuma nojausma
Trešā aina ienāca pavisam nesen – kādu rītu, kad sapratu, ka joprojām tveru mirkļus, kuros klusi atgriežos pie sevis. Tas bija brīdis, kad stāvēju vientuļi pie Juglas ezera, skaidrs vējš, ūdens līmenī rīta gaisma. Visapkārt nebija neviena cilvēka, tikai smalkas viļņu līnijas, kas ritmiski sita krastā. Tajā brīdī manī dzima miers. Dzirdēju savu elpu, pieskārienu sirdspukstiem. Klusuma dziesma man atklājās kā viegla, bet stipra melodija – tā parādīja, ka klusums var būt atslēga uz radošu domu, uz iedvesmu, ko nevar uzspiest, bet kas atnāk, kad ļaujos ritmam.Katra no šīm ainām manā dzīvē ir bijusi kā savdabīgs klusuma vilnis – drošība, tukšums, iedvesma. Katrs vilnis izgaismo jaunu nokrāsu klusuma dziesmai, katrs citādi izskan manī.
Klusuma metaforas un literārās bildes
Mana klusuma dziesma ir kā vilnis – tā viļņojas uz priekšu, atkāpjas, reizēm maigi aptver, reizēm norauj kājas. Vilnis – tā nav tikai ūdens kustība, bet arī sajūtas forma: uzplūdi un mierīgas atkāpšanās, nemitīgas pārmaiņas. Bieži vien sajūtu, ka klusums atnāk kā negaidīts vilnis, – pēkšņi, bet neatvairāmi. Kā Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltajā grāmatā" – kur klusuma telpā starp pagaidu darbiem vai rudens miglu zēns sastop savu domīgumu.Vēl viena man raksturīga klusuma metafora – logs. Kad atveru logu, klusums ir telpā līdz ar vēju. Reizēm tieši atvērts logs kļūst par robežu starp pasauli un mani – aiz tā var dzirdēt skaņas, bet iekšā valda klusums, kas aicina uz pārdomām. Piemēram, Zentas Mauriņas dienasgrāmatās bieži parādās logs kā pāreja starp iekšējo un ārējo, kur klusuma piesātinājums nav biedējošs, bet drīzāk mierpilsētas avots.
Un, protams, dziesma – latviešu tautas dziesmu ritms, kas vienmēr sevī satur klusuma pauzi, īsu apstāšanos, kad vārdiem jāļauj nosēsties. Gan Imanta Kalniņa melodijās, gan ikdienišķā mammas dziedāšanā pie šūpuļa klusums nav tukšums, bet tieši mirklis, kad dziesma sāk elpot.
Rakstot par savu klusuma dziesmu, es apdomāti mainu teikuma plūdumu: gari, plūstoši sakārtojumi mijas ar īsiem, gandrīz stenogrāfiskiem vēstījumiem. Tā kā viļņi – reizēm ilgs, klusējošs plūdums, citkārt – straujš, neliels lauzums. Klusuma sitieni – tie īsie, tukšie teikumi – izceļ dziesmas ritmu. Nepārsātinu tekstu ar salīdzinājumiem, bet izvēlos dažas spēcīgas metaforas, kas līdz galam pavada mani cauri visam tekstam.
Klusuma ietekme uz identitāti
Klusums mani ir izmainījis – izvējuši caur trauksmēm, kā bērnības atpūtas brīžos, tā arī krīžu laikā. Klusumā esmu iemācījies sadzirdēt, ko patiesi vēlos teikt. Tā mani iemāca – ne vienmēr jāsteidzas pie vārdiem, dažkārt jādod laiks domām nogulsnēties.Latvijas sabiedrībā klusums mēdz būt gan vērtība – piemēram, piemiņas brīžos, gan arī baidīšanās izrādīt jūtas. Kā skolā – ja pārāk ilgi klusē, būs pārāk noslēgts; ja nekad neklausās, būs virspusējs. Vienmēr jāatrod līdzsvars. Klusuma pauze var būt bēgšana, bet tikpat labi arī pieteikšanās – pie sava “es”. Man personiski klusuma dziesma ir kļuvusi par vērtību, kas palīdz izprast savu identitāti, nevis tikai kādu citu uzspiestu lomu.
Praktiskās atziņas un līdzdalāmā pieredze
No sava klusuma dziesmas esmu sapratis vairākas lietas. Pirmkārt, klusums ne vienmēr ir bailes no sarunas – tas var būt vajadzīga atelpa, lai dzirdētu, kas notiek pašā sevī. Otrkārt, klusumu var izmantot, lai radītu vai izlemtu. Rakstot dzeju vai esejas, vislabākās domas rodas tieši klusumā, kad nekas cits netraucē. Bieži palīdz arī vienkārša elpošana, īsa pastaiga viena, vai piecas minūtes pie slēgta loga.Ja arī tu vēlies atklāt savu klusuma dziesmu, mēģini šos vingrinājumus: 1. No rīta pirms citām aktivitātēm uzraksti dažus brīvus teikumus par to, ko jūti klusumā – nekādas korekcijas, tikai domas. 2. Meklē savas dienas mirkļus, kur dabisks klusums atnāk: starp mācību stundām, pirms uznāk miegs, mājās pēc svētkiem. 3. Pieraksti, kādas skaņas pazūd klusumā – un kas no tā kļūst dzirdamāks tevī pašā.
Noslēgums
Un tagad, pie loga vakarā, kad visas dienas skaņas ir izdzisušas, es atkal dzirdu savu klusuma dziesmu. Tā nav nemainīga, tā plūst, mainās, piepildās un tukšojas, kā vilnis pie jūras. Klusums man vairs nav tikai tukša telpa, bet gan aicinājums atgriezties sevī, iemācīties klausīties arī bez vārdiem. Katram savu klusuma dziesmu jāatrod pašam – tajā būs gan bērnības tabloīdi, gan zaudējuma toņi, gan atklāsmes mierīgais ritms. Es to meklēju katru dienu – un atrodu tajos brīžos, kad dzīve īslaicīgi elpo tieši caur mani.Varbūt klusuma dziesma turpinās arī brīžos, kad es klusēšu, bet kaut kas dzīvs un patiesi būtisks skanēs tieši šajā klusumā. Un aizvērtais logs, viļņu atkāpšanās vai vēja pieskāriens – tas būs mans atgādinājums, ka klusums nav tukšums, bet gan dzīves slepenā melodija.
---
*Šīs pārdomas un atmiņas liek man ticēt, ka klusums ir mans mācību ceļš – un reizēm pati dzidrākā, nenosauktā dziesma.*
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties