Sokrāta aizstāvības runa: patiesība, taisnīgums un mūsdienu nozīme
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 29.01.2026 plkst. 18:19
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 27.01.2026 plkst. 6:19
Kopsavilkums:
Izpēti Sokrāta aizstāvības runu par patiesību un taisnīgumu, lai saprastu tās mūsdienu nozīmi un filozofijas pamatus Latvijā. 📚
Ievads
Ikviens, kurš ir saskāries ar filozofijas vēsturi, visticamāk ir dzirdējis Sokrāta vārdu, taču reti kurš ir apzinājies viņa atzīšanās būtiskāko vēstījumu. Sokrāta aizstāvēšanās, kas saglabājusies Platona darbā “Apoloģija”, ir ne tikai nozīmīgs filozofisks teksts, bet arī morāls un kultūrvēsturisks atskaites punkts gan antīkajā Grieķijā, gan mūsdienu pasaulē. Šīs runas aktualitāte balstās faktā, ka jautājumi par taisnīgumu, patiesību, godīgumu un tikumību nav zaudējuši nozīmi – tie ir sabiedrības pastāvēšanas pamats arī šodien, kad morālās dilemas brīžiem šķiet īpaši sarežģītas.Latvijas izglītības sistēmā filozofijas apgūšana vēl aizvien nav tik izplatīta kā, piemēram, matemātika vai literatūra, taču Sokrāta izteiktās atziņas ir neatsveramas ikvienam, kas vēlas dzīvot apzināti un domāt kritiski. Sakarību starp Sokrāta laika Atēnām un mūsdienu Latviju ir daudz vairāk, nekā sākotnēji varētu šķist – arī šeit notiek sabiedrības vērtību pārskatīšana, cīņa ar neuzticību, korupciju, apzinātu vai neapzinātu nezināšanu. Tieši tāpēc eseja par “Sokrāta atzīšanos” ļauj mums paraudzīties uz senajām atziņām mūsdienu kontekstā un izvērtēt to nozīmīgumu šodienas jauniešiem un visai sabiedrībai.
Šīs esejas mērķis ir izpētīt Sokrāta dzīves filozofiju “Apoloģijas” kontekstā, analizēt viņa uzskatus par taisnīgumu, patiesību un cilvēka pienākumu sabiedrībā, meklēt paralēles un atšķirības starp senajiem un mūsdienu morāles jautājumiem, kā arī apzināt, kā šīs vērtības var tikt izmantotas Latvijas un Eiropas sabiedrībā.
Sokrāta laikmeta un filozofiskā konteksta aplūkojums
5. gadsimta pirms mūsu ēras Grieķija bija pārmaiņu, diskusiju un revolucionāru ideju laikmets. Politiski dežurēja Atēnu demokrātija, kur vēl tikai veidojās priekšstats par pilsoņa un varas attiecībām, bet intelektuālajā laukā mirdzēja pirmie dabaszinātņu un filozofijas ziedi. Sokrāts, kurš bija dzimis amatnieka ģimenē, izvirzījās ārpus tradicionālajiem rāmjiem – viņš nenodarbojās ne ar amatniecību, ne ar politiķa vai rakstnieka amatu, bet veltīja dzīvi jautājumiem par dzīves jēgu, cilvēka dvēseli, tikumību un patiesību. Ar atklāto dialogu palīdzību Sokrāts pilsētas laukumos izaicināja dažādu jomu pārstāvjus, liekot viņiem atbildēt uz šķietami “vienkāršiem” jautājumiem, kas visbiežāk atklāja viņu neziņu.Sokrāta metodika bija unikāla – dialektika jeb jautājumu un atbilžu metode, kuras laikā sarunas biedrs tika “izvedināts” līdz pretrunām savos uzskatos. Šādā veidā viņš nevis pasludināja patiesību, bet lika apkārtējiem pašiem nonākt līdz secinājumam. Šī pieeja, kuru vēlākais latviešu filozofs Roberts Mūks dēvēja par “garīgās attīrīšanās ceļu”, skar arī Latvijas izglītības sistēmas reformu būtību – mācīt skolēnus domāt, ne tikai iegaumēt.
Runas žanrs, kas saglabājies Platona tekstā, bija ļoti raksturīgs grieķu kultūrai, kur svarīgu lietu kārtošana bieži notika atklātā diskusijā. Sokrāta “apoloģija” būtībā nav klasiskā jēdzienā atzīšanās, bet gan principiāla, filozofiska un morāla pašapliecināšanās – dialogs sabiedrības un indivīda priekšā.
Sokrāta filozofijas kodols “atzīšanās” kontekstā
Patiesības un nezināšanas apziņa
Sokrāta slavenais izteikums “es zinu tikai to, ka nezinu neko” – ir intelektuālās pazemības paraugs. Tas nenozīmē pašpazemošanos, bet gan nemitīgu vēlmi uzdot jautājumus un apzināties sava prāta ierobežotību. Piemēram, latviešu filozofiskajā domā šādu attieksmi varam sastapt arī Latviešu Brāļu draudžu teicējos – viņi mudināja vienmēr pārbaudīt savu ticību darbos, ne tikai vārdos. Sokrāts uzskatīja, ka tikai tas, kurš apzinās savas neatbildētās domas, spēj patiesi tiekties uz izaugsmi.Tikumība un taisnīgums
Sokrāts uzsvēra personiskās attieksmes nozīmīgumu pret taisnīgumu – viņš nevis pakļāvās vairākuma spiedienam vai likuma burtam, bet rīkojās, pakļaujoties savai sirdsapziņai. Tas kļuva acīmredzams arī viņa tiesas prāvas laikā, kad viņš atteicās lūgt pēc žēlastības vai raizēties par savu dzīvību, ja tas nozīmētu atteikšanos no patiesības. Šāda individuālistiska, taču tikumīga nostāja sasaucas, piemēram, ar Rūdolfa Blaumaņa drāmu “Indrāni”, kur galvenais varonis izvēlas rīkoties saskaņā ar savām vērtībām, nevis sabiedrības gaidām. Tādējādi tikumība Sokrāta izpratnē nav tikai individuāla, bet arī sociāla vērtība, kas veido pamatu taisnīgai sabiedrībai.Godīgums un iekšējā atbildība
Sokrāts, būdams apsūdzēts par jaunatnes samaitāšanu un neticību dieviem, nekad neatkāpās no atbildības par saviem vārdiem un darbībām. Viņš uzskatīja, ka lielākais ļaunums nav nāve, bet gan netaisna rīcība pašam pret sevi un citiem. Šādu attieksmi mēs redzam arī latviešu folklorā, piemēram, tautasdziesmu varoņos, kas augstu vērtē godu un spēju nest sekas par saviem lēmumiem.Mūsdienīgās paralēles latviešu sabiedrībā
Lai arī Sokrāta dzīves un nāves apstākļi šķiet piederīgi tālam laikam, viņa nostājas jautājumi paliek arī mūsdienu Latvijas un Eiropas sabiedrības diskusiju centrā. Korupcijas, neuzticēšanās, sabiedrības anomiju un morālo vērtību krišana – šādas problēmas atspoguļojas gan laikrakstu slejās, gan ikdienas dzīvē.Mūsdienu studentiem, it īpaši tiem, kas pieredz mācību stundu stressu un sociālā spiediena grūtības, Sokrāta aicinājums uz individuālu patiesības meklējumu var šķist gan izaicinošs, gan iedvesmojošs. Latvijas izglītības reformas – kompetenču pieejas ieviešana, dialogu stundās – būtībā ir mēģinājums atjaunot Sokrāta dialoga garu. Kritiski domājošs jaunietis, kas spēj uzdot jautājumus un pārbaudīt gan skolotāja, gan sabiedrības teikto, kļūst par pieaugušu, savos uzskatos pamatotu personību.
Svarīgs ir arī jautājums par filozofijas vietu sabiedrības dzīvē. Vai mēs šodien spējam novērtēt patiesas domas un ētisku rīcību? Nav noslēpums, ka Latvijas sabiedrībā laiku pa laikam atskan balsis par “patiesības slēpšanu”, “savējo sistēmas” priekšrocībām vai “nejaucšanos svešās lietās”. Ar Sokrāta piemēru redzam, ka pat grūtākajos laikos iespējams palikt godīgam – tas ir ideāls, kam var sekot kā politiķi (piemēram, Valsts prezidents Egils Levits savos uzrunās ir uzsvēris sabiedrības morālo atbildību), tā arī skolēni, kuri izvēlas neatļautas špikerēšanas vietā patstāvīgi mācīties.
Sokrāta piemērs Latvijas ētisko dilemmu risināšanā
Viens no nozīmīgākajiem Sokrāta ieguldījumiem ir drosme uzņemties atbildību, pat ja atbildība nāk ar visciešākajām sekām. Sokrāts ne tikai runāja par patiesību, bet bija gatavs mirt par savu pārliecību. Latvijas vēsturē, piemēram, 1905. gada revolūcijas laikā vai padomju okupācijas gados, līdzīgā veidā cilvēki riskēja ar visu, aizstāvot savu ticību taisnīgumam un patiesībai.Mūsdienu diskusijās par ētiku – vai tas būtu saistīts ar akadēmisko godīgumu, politisko atbildību vai ikdienas saskarsmi – uz jautājumiem jāatbild ar Sokrāta dialoga metodi: meklēt argumentus, uzklausīt otru, nedzīties vienkārši pēc “pareizās” atbildes, bet pēc dziļākas izpratnes. Šo principu īsteno, piemēram, Latvijas debatētāju klubi, kur tiek mācīta argumentēšana un cieņpilna diskusija, nevis tikai viedokļa uzspiešana.
Tas prasa iekšēju brīvību – drosmi domāt un dzīvot saskaņā ar saviem morālajiem principiem, kaut arī sabiedrība bieži sagaida ērtu pielāgošanos vairākuma domai vai nelikumīgiem kompromisiem. Šeit Sokrāts kļūst par piemēru, kas rāda, ka brīvība nenozīmē visatļautību, bet gan izvēli būt patiesam pašam pret sevi.
Noslēgums
Kopumā Sokrāta “atzīšanās” nav tikai vēsturisks teksts vai filozofiski spriedumi – tā ir mācība visām paaudzēm par to, kā dzīvot godīgi, atbildīgi un ar cieņu pret patiesību. Šī atziņa nesenāk valkāšanos arī cauri Latvijas vēsturei un vēl šodien var kalpot par bākuguni jaunajiem cilvēkiem, kas saskaras ar sarežģītām izvēlēm.Personīgā godīguma, taisnīguma un iekšējās brīvības ideāls nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienu Latvijā, kur sabiedrības attīstība būs iespējama tikai tad, kad godīgums, atbildība un kritiskā domāšana kļūs par katra indivīda un kolektīva dzīves pamatu. Sokrāta doma aicina nevis apstāties pie sasniegtā, bet nepārtraukti vērtēt savas izvēles, uzdot varbūt neērtus, tomēr nepieciešamus jautājumus pašiem sev un sabiedrībai.
Lai “Sokrāta atzīšanās” nebūtu tikai slavens vēstures pieminekļis, bet dzīves rokasgrāmata arī turpmāk, mums jāmācās domāt dziļāk, diskutēt atklātāk un rīkoties atbildīgāk. Tās ir vērtības, bez kurām nav iespējama nedz laimīga, nedz taisnīga sabiedrība ne Latvijā, ne citur pasaulē.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties