Nolaidīgās audzināšanas stila ietekme uz bērna attīstību
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: šodien plkst. 10:57
Kopsavilkums:
Uzzini, kā nolaidīgais audzināšanas stils ietekmē bērna attīstību un pašvērtējumu, un iepazīsti risinājumus ģimenes un sabiedrības līmenī.
Ievads
Bērna audzināšana ir viens no nozīmīgākajiem un sarežģītākajiem uzdevumiem sabiedrībā, tā ietekmē ne tikai paša indivīda dzīvi, bet arī valsts nākotni kopumā. Zināms, ka bērnībā iegūtā pieredze un vecāku attieksme veido personības pamatus, nosaka, kā cilvēks spēj izprast sevi, citus un pasauli ap sevi. Audzināšanas stils – tas, kā ģimenē tiek definētas robežas, izrādītas rūpes un noteikti ierobežojumi – ir būtisks bērna emocionālās un sociālās attīstības veidotājs. Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, pētnieki arvien biežāk vērš uzmanību uz nolaidīgo audzināšanas stilu, kas, kaut arī nav ārkārtīgi izplatīts, tomēr rada sevišķi smagas sekas bērna ilgtermiņa dzīvē.Nolaidīgais bērna audzināšanas stils, kas latviešu literatūrā un psiholoģijā tiek saukts arī par "indiferentu", raksturojas ar zemu emocionālo iesaisti vecāku un bērna attiecībās, vāju uzraudzību un atbildības trūkumu bērna vajadzību priekšā. Šīs esejas mērķis ir padziļināti analizēt, kā tieši nolaidīgs audzināšanas modelis ietekmē bērna uzvedību, pašvērtējumu un turpmāko dzīvi, kā arī apsvērt iespējamās risinājuma stratēģijas individuālā, ģimenes un sabiedrības līmenī. Eseja strukturēta tā, lai vispirms izskaidrotu vispārējās audzināšanas teorijas, pēc tam detalizēti analizētu nolaidīgā stila iezīmes un sekas, aplūkotu cēloņus un piedāvātu praktiskus risinājumus, piesaistot gan latviešu literatūras piemērus, gan empīriskus gadījumus.
---
Audzināšanas stilu kopējā teorija
Audzināšanas stilus psiholoģijas literatūrā klasificē dažādi, taču visbiežāk min četras galvenās pieejas: autoritatīvo, autoritāro, nolaidīgo (indiferento) un hiperaprūpes jeb pārmērīgo rūpju stilu. Katrā stilā ir atšķirīgas attiecību dinamikas: autoritatīvs stils apvieno noteiktību ar sapratni un emocionālu siltumu; autoritārs ir strikts, bet emocionāli atturīgs; hiperaprūpes stilā bērns tiek pārmērīgi aizsargāts un kontrolēts, savukārt nolaidīgais izceļas ar minimālu uzmanību vai noteikumiem.Lai gan bieži tiek uzskatīts, ka autoritatīvais audzināšanas modelis nodrošina labvēlīgāko bērna attīstību (par ko raksta arī psiholoģe Dace Bērziņa savos manos lasījumos), nolaidīgais stils faktiski ir tieši pretējs šim ideālam – šeit nav nedz emocionāls atbalsts, nedz strukturētas prasības. Bērnam nereti izveidojas ieaudzinātas atsvešinātības sajūta, kura vēlāk atspoguļojas dažādās dzīves jomās.
Īpaši svarīga ir bērna piesaiste un emocionālā saikne ar vecākiem. Pieķeršanās veidojas pirmajos dzīves gados, un tās stiprums ir noteicošs jaunieša spējai vēlāk uzticēties, veidot attiecības un savā ziņā arī pašam kļūt par gādīgu vecāku. Ja šī emocionālā saikne netiek nodrošināta, bērnā rodas iekšēja nestabilitāte – to labi atainojis latviešu rakstnieks Jānis Baltvilks savā dzejoļu krājumā „Bērnības laiks”, kur tēls, atstāts viens savās pārdomās, izjūt pieaugušo attālinātību kā milzīgu tukšumu.
---
Nolaidīgā audzināšanas stila raksturojums un pazīmes
Nolaidīgais stils galvenokārt izpaužas kā vecāku emocionāla atturība, vienaldzība pret bērna dzīvi, neiesaistīšanās problēmu risināšanā un zema kontrole pār bērna uzvedību. Šeit rūpju un uzmanības trūkums kļūst par galveno bērna ikdienas pieredzi. Latviešu folkloras dziesmās bērnu pametība bieži izpaužas simboliskās gleznās – piemēram, tautasdziesmās, kur bērns sūdzas: „Ne māte mani baroja, ne tēvs mani audzināja, pati saule mani redzēja”.Vecāki pie šāda modeļa nereti nonāk nevis apzināti, bet gan resursu trūkuma, pastāvīgas pārslodzes vai sociālu problēmu dēļ. Dažkārt pamatā ir arī iepriekšējo paaudžu pieredze – ja bērna paša vecāki nav izrādījuši mīlestību, to ir grūti iemācīties izpaust saviem bērniem. Praktiskajā dzīvē tas var izpausties kā situācija, kur bērns stundām sēž pie televizora vai datorspēlēm, jo vecākiem trūkst laika vai spēka interesēties par viņa nodarbēm vai problēmām, atsaucoties ar teikumu „Man tagad nav laika”.
Taču jāatšķir nolaidīgais stils no pilnīgas nolaidības jeb bērna pamestības. Nolaidīgais audzināšanas stils var būt pakāpenisks un nemanāms – bērns saņem pārtiku, apģērbu, apmeklē skolu, bet tiek ignorētas viņa emocionālās un sociālās vajadzības. Savukārt pilnīga nolaidība bieži iestājas tad, kad bērnam netiek nodrošinātas arī pamata vajadzības, kas jau ir cits, daudz smagāks sociālais jautājums.
---
Ietekme uz bērna psihoemocionālo attīstību
Nolaidīgais audzināšanas stils visvairāk ietekmē bērna pašvērtējumu: viņš sāk apšaubīt savu vērtību, jūtas nevajadzīgs, salīdzina sevi ar citiem, kuri ģimenē tiek uzklausīti un mīlēti. Šāda vide rada grūtības veidot uzticēšanos attiecībās, jo bērns nav pieredzējis emocionālu drošību.Piemēram, latviešu romānā „Ēnu spēles” (autore – Eva Vīksna) tēla dzīvē vecāku vienaldzība noved pie izteiktas vientulības un vēlāk arī grūtībām draudzību veidošanā. Šādi bērni bieži attīsta agresīvas vai tieši pretēji izvairīgas uzvedības modeļus – cenšas piesaistīt uzmanību ar traucējošu izturēšanos vai pilnībā attālinās no sabiedrības. Neviens audzināšanas stils nespēj bērnam dot tik smagas sekas kā šis – tas atņem spēju just līdzjūtību, sadzīvot ar neveiksmēm un izvirzīt saprātīgas prasības sev un citiem.
Bieži vien šādi bērni vēlāk ir pakļauti trauksmei, depresijai, problemātiskām attiecībām gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē. Latvijas Universitātes pētījumos norādīts, ka bērniem ar zemu emocionālā atbalsta pieredzi grūtāk izveidot stabilu identitātes izjūtu pubertātes posmā. Līdz ar to nolaidīgā audzināšanas pieredze pavada cilvēku visā dzīves laikā.
---
Nolaidīgā audzināšanas stila cēloņi
Cēloņi šim audzināšanas stilam ir daudzslāņaini. Viens no svarīgākajiem ir sociālie faktori – nestabils materiālais stāvoklis, vecāku pārstrādāšanās vai darba zaudējums bieži noved pie tā, ka bērnam pietrūkst uzmanības. Arī ģimenes atbalsta tīkla trūkums (vecvecāku, krustvecāku līdzdalība) sekmē emocionālās attālināšanās risku.Nereti cēloņi meklējami pašos vecākos – depresija, emocionāla izdegšana, neveiksmīgu attiecību pieredze bērnībā. Šādas problēmas Latvijā vēl aizvien netiek atklāti risinātas, jo pastāv aizspriedumi pret emocionālo grūtību publisku atzīšanu.
Arī kultūras tradīcijas spēlē zināmu lomu: padomju laikmeta ietekmē daudzām ģimenēm šķita pašsaprotami, ka „bērns pats par sevi augs”. Tikai pēdējos gados izpratne par emocionālās piesaistes nozīmīgumu kļuvusi plašāka un tiek atspoguļota gan medijos, gan izglītības programmās. Vēsturiski Latvijā stingrība tika vēlēta kā vecāku kvalitāte, mīļuma izrādīšana bieži vien tika uzskatīta par vājuma pazīmi.
---
Salīdzinājums ar citiem audzināšanas stiliem
Lai gan arī autoritārā stila bērni cieš no emocionālas distances un pārmērīgas disciplīnas, autoritatīvā audzināšana ļauj bērnam attīstīt pašapziņu, patstāvību un ticību saviem spēkiem. Savukārt nolaidīgā audzināšanā bērns nemācās nedz savaldību, nedz uzticēšanos – viņā valda sajūta, ka viss ir atkarīgs tikai no viņa, bet vienlaikus nav motivācijas vai piemēra, no kā mācīties.Hiperaprūpes stila pretstats ir situācija, kad bērnam rūpju ir pārāk daudz, viņš netiek laists darīt, kļūdīties, kļūst atkarīgs no vecāku norādēm. Toties nolaidīgā audzināšanā bērns atstāts viens savā pasaulē un cīņā ar grūtībām. Latvijas psiholoģijas centrs vairākkārt norādījis, ka viskaitīgāk bērna emocionālajai labklājībai ir tieši šī – nevienam nepiederēšanas sajūta.
---
Praktiski ieteikumi un risinājumi
Lai izvairītos no nolaidīgā audzināšanas stila, vecākiem nepieciešams apzināti plānot laiku, veltīt uzmanību ne tikai darbam un sadzīvei, bet arī sarunām ar bērnu. Radot iknedēļas „ģimenes vakarus”, kopīgas aktivitātes vai vienkārši pārrunājot dienas notikumus, var būtiski mainīt attiecību dinamiku. Arvien vairāk tiek piedāvāti vecāku kursi, piemēram, organizācijas „Mammām un tētiem” rīkotās apmācības, kas palīdz izprast bērnu vajadzības un emocionāli stiprināt sevi kā vecāku.Īpaša loma bērnu aprūpē ir skolām un sociālajiem dienestiem – pievēršot uzmanību bērniem ar emocionālām vai uzvedības problēmām, nepalaižot garām signālus par iespējamo nolaidību ģimenē. Valsts līmenī būtiski ir veicināt atbalsta tīklu ģimenēm ar grūtībām, nodrošinot psihologa, sociālā darbinieka un nepieciešamības gadījumā materiālo palīdzību.
Vienlaikus jāatceras, ka viens slikts brīdis vai „noguruma periods” nenosaka visu audzināšanas stilu. Svarīgi ir ievērot līdzsvaru un censties apzināti uzlabot savas audzināšanas prasmes.
---
Personiskā refleksija un piemēri
Atceros kādu bērnības draugu, kurš bieži kavēja skolu un konfliktēja ar skolotājiem. Nekad viņam neatsūtīja kāds vecāks uz vecāku sapulcēm, mācību sekmes bija vājas. Vēlāk, ilgāk sarunājoties, atklājās, ka vecāki strādā līdz vēlam vakaram, mājās valda klusums, reti kurš pajautā, kā pagājusi diena. Rezultātā draugs vēlāk izvairījās no komunikācijas ar skolēniem un skolotājiem, viņam bija grūti veidot noturīgus draudzības sakarus, veidojās arī pašvērtējuma problēmas.Šis piemērs liek saprast, ka ne vienmēr „slikts” bērna uzvedībā slēpjas viņā pašā – ļoti bieži tas ir signāls par ģimenes attiecību deficītu un emocionālu tukšumu. Mācība gan bērniem, gan pieaugušajiem – nevienaldzība, pat maza uzmanība spēj mainīt cilvēka dzīvi.
Jāuzsver, ka reti kurai ģimenei viss izdodas ideāli – nogurums, stress un kļūdas audzināšanā ir cilvēcīgas. Būtiski ir apzināties savas vājās puses un centies tās labot, nevis pieņemt emocionālo attiecību trūkumu kā normu.
---
Secinājumi
Apkopojot, jāsecina, ka nolaidīgais bērna audzināšanas stils rada ilgstošas un smagas sekas bērna emocionālajai veselībai, pašvērtējumam un spēju veidot attiecības turpmākajā dzīvē. Audzināšanas stils nav tikai ģimenes privāta darīšana, tas ietekmē sabiedrību kopumā, tādēļ svarīgi runāt un darboties, lai nodrošinātu atbalstošu, drošu vidi visiem bērniem Latvijā. Jo vairāk sabiedrība atzīs un risinās bērnu emocionālo vajadzību jautājumus, jo mazāk būs t.s. „neredzamo” bērnu un pieaugušo ar ievainotu pašcieņu.Vecākiem nepieciešama atbalstoša attieksme, pieejamas konsultācijas un apmācības, bet skolu, sociālo dienestu un valsts uzdevums ir savlaicīgi pamanīt un palīdzēt ģimenēm ar riska faktoriem. Aicinu sabiedrību vērst uzmanību šim nopietnam jautājumam, lūkoties pēc jauniem risinājumiem un atbalsta iespējām arī turpmāk.
---
Papildmateriāli un avoti
- Dace Bērziņa. “Bērna emocionālā attīstība un audzināšanas loma.” Rīga: Zvaigzne ABC, 2016. - LU Psiholoģijas fakultātes pētījumi par piesaistes nozīmīgumu (pieejami universitātes datubāzēs) - Latvijas Socioloģijas biedrības publikācijas par audzināšanas stiliem Latvijas ģimenēs - Atbalsta organizācija “Mammām un tētiem” – praktiskie resursi un apmācību iespējas vecākiem - Ieteicamā latviešu literatūra: Jānis Baltvilks “Bērnības laiks”, Eva Vīksna “Ēnu spēles”---
Šī eseja aicina ne tikai domāt par audzināšanas nozīmi katra bērna dzīvē, bet arī darīt visu, lai nākotnes Latvija būtu pilna ar emocionāli stipriem, atbalstītiem cilvēkiem.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties