Modernisma mākslas revolūcija: ekspresionisms, kubisms un mūzikas jauninājumi
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: šodien plkst. 7:22
Kopsavilkums:
Izpētiet modernisma mākslas revolūciju ar ekspresionismu, kubismu un mūzikas jauninājumiem, lai saprastu 20. gadsimta radošās pārmaiņas.
Revolūcija mākslās. Ekspresionisms, kubisms. Meklējumi mūzikā
Ievads
20. gadsimta sākums Eiropas kultūrtelpā iezīmējas ar satricinājumiem, kādi iepriekš nebija pieredzēti. Sabruka ierastie priekšstati par skaistumu, harmoniju un redzamo pasauli, kas gadsimtiem ilgi bija noteikuši, kā mēs domājam par mākslu, literatūru un mūziku. Modernisma viļņi, kas aptvēra ne tikai Rietumeiropu, bet caur “Rīgas mākslas avangarda” pārstāvjiem, arī Latviju, radīja jaunas izteiksmes iespējas, paplašināja iekšējās pieredzes robežas un noārdīja šķietami mūžīgas formas. Revolūcijas mākslā nebija tikai stilistiskas modes — tās atspoguļoja dziļas sociālas un tehnoloģiskas pārmaiņas, kas ietekmēja arī cilvēka apziņu.Šī esejas mērķis ir iedziļināties divos būtiskākajos modernisma virzienos — ekspresionismā un kubismā, kā arī analizēt, kā šīs idejas transformējās mūzikā. Caur paralēlēm starp vizuālo mākslu un skaņumākslu tiks meklētas atbildes uz jautājumu, kāpēc jaunrade bija vienlaikus tik radikāla un nepieciešama.
---
Ekspresionisms — iekšējās pasaules revolūcija
Ekspresionisms parādījās kā pretspars 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā valdošajam reālismam un impresionismam. Ja impresionisti tiecās uztvert gaismu un ikdienas dzīves nenotveramību, ekspresionistu galvenais uzdevums bija izteikt iekšējo pasauli, bieži vien — sāpīgu, izmisuma pilnu, trauksmainu. Mākslinieku uzmanība vairs nekoncentrējās uz ārējo realitāti, bet uz paša cilvēka emocijām, psiholoģiskiem pārdzīvojumiem, bailēm, vientulību un eksistenciālo trauksmi.Spilgts piemērs ir Edvarda Munka “Kliedziens”, kas kļuvis par ekspresionisma simbolu ne tikai Norvēģijā, bet visā Eiropā. Arī vācu ekspresionisma pārstāvji, piemēram, Emīls Nolde, Vadimirs Kandinskis, Ernsts Ludvigs Kirhners ienesa glezniecībā krāsu ekspresiju, nereti deformējot figūras un pārvēršot pilsētas ainas par spriedzes pilnām vīzijām. Gleznās redzami satraukti silueti, strauji otu triepieni, brīžiem disharmoniskas krāsas — tas viss veicina skatītājā nevis estētisku baudījumu, bet emocionālu vibrāciju.
Ekspresionisma spēks slēpjas tā sociālajā ziņā. Mākslinieki kļuva par sava laika sirdsapziņu; viņu māksla uzrunāja skatītājus ne tikai ar krāsu, bet arī ar stāstu. Ar ekspresionisma paņēmieniem strādāja arī latviešu mākslinieki — Rūdolfs Pērle, Jēkabs Kazaks, kuri savos darbos izgaismoja kara un pēckara realitāti, cilvēku ciešanas un pārdzīvojumus. Ekskursija pa Latvijas Nacionālo mākslas muzeju liecina, ka arī mūsu reģionā ekspresionisms palīdzēja saprast laikmeta garu un indivīda vietu tajā.
Ekspresionisms neaprobežojās ar glezniecību. Tā impulsi vēl joprojām jūtami mūsu literatūrā (Rainis “Daugava”, Zenta Mauriņa), teātrī, filmā, bet jo īpaši mūzikā, kur mākslinieka “iekšējā balss” izpaudās īpaši spilgti.
---
Kubisms — pasaules dekonstrukcija
Ja ekspresionisms šķēla dvēseles dziļumus, tad kubisms remdēja vēlmi pēc jauna skatījuma uz ārējo pasauli. To aizsāka franču mākslinieki Pablo Pikaso un Žoržs Braks, attīstot teoriju, ka priekšmeti nav jāataino kā acs to redz, bet jāsadala ģeometriskās sastāvdaļās, jāanalizē un jāatspoguļo dažādos griezumos vienlaikus.Pasaulē zināmas kubisma virsotnes — Pikaso “Avignonas jaunkundzes”, Braka “Klusā daba ar vijoli un vāzi”, — iezīmē atteikšanos no tradicionālās perspektīvas, telpas un apgaismojuma. Arī Latvijas mākslas vide 20. gadsimta sākumā, īpaši Rīgas avangarda lokā, atspoguļoja šo novitāti (Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Aleksandra Beļcova). Viņu eksperimentos redzami fragmentāri portreti, iespaidīgas klusās dabas, kur attēlotais šķiet sadalīts kubiskās struktūrās.
Kubisma attīstībā vērojami divi posmi: analītiskais (1909–1912) un sintētiskais (pēc 1912). Pirmo raksturo sārtu, pelēku toņu dominance, smalks plakņu sadalījums, atturīgs kolorīts. Otrajā posmā ienāk spilgtākas krāsas, kolāžas, tiek kombinēti dažādi materiāli (papīrs, avīžu izgriezumi, tapetes), kas paver pavisam jaunas formu iespējās.
Kubisms palīdzēja skatītājam mainīt veidu, kā viņš aplūko objektus. Iespējams, ne visiem šāda attālināšanās no “skaistuma” bija saprotama, taču dekonstrukcija ļāva sadalīt lietas detaļās, no jauna tās apvienot — tas kļuva par analīzes un domāšanas instrumentu. Līdzīgi varam domāt arī par mūziku — vai nav tā, ka arī skaņu pasauli šajā laika posmā mākslinieki centās “atmontēt” un “salikt” no jauna?
---
Meklējumi mūzikā un paralēles vizuālajā mākslā
20. gadsimta pirmās desmitgades mūzikā bija tikpat nemierīgas kā mākslā. Vīnes komponists Arnolds Šēnbergs atteicās no tradicionāli skaistās tonalitātes, iedibinot atonālisma principus — mūziku bez centra, kur vairs nav saprotamu akordu, harmonisku sajūtu. Viņa kameroperā “Pierrot lunaire” muzikālā valoda atstāj bezpalīdzīgu — atsevišķi motīvi vibrē, saplūst un izzūd, izraisot klausītājā spriedzi un satraukumu. Šādi paņēmieni pazīstami arī ekspresionismā.Latvijā līdzīgi centieni nojaukt robežas redzami Emīla Dārziņa vēlīnajos opusus, kur strādāts ar neierastām skaņu harmonijām, kā arī Jāzepa Mediņa, Volfganga Dārziņa meistardarbojumos, kas vēlāk ļāva uzliesmot latviešu modernismam. Mūsu valsts mūziķi jau padomju okupācijas apstākļos centās meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus (piemēram, Arturs Grīnups un Pēteris Plakidis), apzinoties, ka mākslas vēsturē robežas ir mainīgas.
Kubisma paralēles mūzikā redzamas Igora Stravinska “Svētpavasarī”. Šī monumentalā baleta pamatā ir ritma fragmentācija, motīvu pārklāšanās, poliritmija — mūzika grūti uztverama pēc līdzšinējiem noteikumiem. Struktūra ir pārrauta, kompozīcija sastāv kā no atsevišķiem skaldņiem. Arī latviešu komponisti — Pēteris Butāns, Edgars Raginskis — 21. gadsimtā veido partitūras, kurām raksturīga daudzslāņainība un sadursmes starp līdzšinēji neredzētiem skaņu salikumiem.
Abos gadījumos — vai tā ir glezna, vai sonāte — priekšplānā izvirzās izaicinājums: kā cilvēks uztver pasauli, kā iztēle maina realitāti un kā mākslas darbs kļūst par spoguli tam, kas notiek indivīda emocionālajās dzīlēs.
---
Savstarpējā ietekme un mākslas nozīme
Ekspresionisms un kubisms nebija vienkārši paralēli procesi dažādās jomās — tie radīja jaunu mentalitāti, kurā galvenais bija nevis piesaiste skaistumam vai patiesībai tā, kā to bija sapratuši iepriekšējie gadsimti, bet autenticitatē, subjektīvā pārdzīvojumā un formas meklējumos. Šo domu visdrīzāk sapratīs Rainis savā liriskajā “Vētras sējājā”, arī Zenta Mauriņa savos esejos aicina neatdarināt, bet radīt pašam savu izteiksmes valodu.Nevar nepamanīt, ka vizuālās mākslas un mūzikas inovācijas saistīja arī cieša vidi — mākslinieki, dzejnieki, komponisti Rīgā, Berlīnē, Parīzē sastapās kafejnīcās, sūtīja viens otram vēstules, radīja kopīgus manifestus. Piemēram, franču dzejnieki Pols Klē un Gijoms Apolinērs ietekmēja kubisma attīstību ne tikai gleznās, bet arī vārdiskajā jaunradē.
Mākslas funkcija pārveidojās: tā kļuva par iekšējo procesu izzināšanas telpu, iespēju reflektēt par sabiedrības sarežģītību. 20. gadsimtā mākslinieki vairs nebaidījās šokēt. Tas redzams arī latviešu literatūrā — Pāvils Rozītis satīriskajās novelēs, Marta Krūmiņa-Vitrupe dzejoļos, arī teātrī (Eduards Smiļģis, režisējot “Uguns un nakts”). Jaunie mākslas virzieni kļuva par sabiedrības pašrefleksijas rīku un katalizatoru pārmaiņām arī dzīvē.
---
Secinājumi
Ekspresionisms un kubisms iezīmēja nevis nelielu novirzi no tradīcijas, bet gan apjomīgu kultūras pārejperiodu. Tie radīja priekšnoteikumus laikmeta identitātes maiņai, ļāva cilvēkam uzdot grūtus jautājumus par savu dzīvi, par jēgu un realitāti. Gan vizuālie, gan muzikālie meklējumi deva iespēju paplašināt izteiksmes arsenālu, radīt jaunas pieejas mākslas uztverei un sapratnei par skaistumu, sāpēm, emocionālo pieredzi.Latvijas kultūras telpā šie mākslas virzieni deva impulsu gan nacionālās identitātes stiprināšanai, gan atvērtībai globālajiem procesiem. Arī šodien, kad mākslinieki meklē izteiksmes iespējas instalācijās, digitālajā mākslā vai laikmetīgajā mūzikā, viņi atsaucas uz modernisma pamatā liktajiem jautājumiem: kā izpaust iekšējo? Kā domāt par realitāti citādi?
Māksla, kas piedzīvoja revolūciju pirms simts gadiem, joprojām rezonē, kļūstot par radošuma, drosmes un patiesuma etalonu. Tieši tādēļ ekspresionisma un kubisma mantojums, kā arī meklējumi mūzikā, nav tikai vēsture, bet arī svarīga mūsdienu dialoga daļa starp mākslinieku un sabiedrību.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties