Kā literatūra ietekmē cilvēka uzvedību — plusi un mīnusi

Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 21.01.2026 plkst. 7:14

Uzdevuma veids: Sacerejums

Pievienots: 17.01.2026 plkst. 20:25

Kopsavilkums:

Uzzini, kā literatūra ietekmē cilvēka uzvedību: plusi un mīnusi; skolēns atradīs argumentus, piemērus, kritiskās domāšanas rīkus un mācību ieteikumus 📚

Literatūras ietekme uz cilvēka uzvedību: "Par" un "pret"

Ievads

Vienreiz, ģimenes Ziemassvētkos, mana mazā māsa vakarā sēdēja pie loga ar rokās cieši satvertu grāmatu, pilnībā aizmirstot par apkārtējo pasauli. Kad mamma vēlāk viņai jautāja, kas ir tik īpašs šajā grāmatā, māsa atbildēja: "Tur es iemācos būt kā Džeimss — saprast citus un būt stiprai." Šis brīdis man lika aizdomāties: vai literatūra tiešām var attīstīt mūsu spēju izprast citus un uzlabot mūsu uzvedību, vai arī lasīšana reizēm kalpo tikai kā bēgšana no realitātes? Gan latviešu izglītības sistēmā, gan plašākā sabiedrībā literatūras loma bieži tiek diskutēta — skolās to izmanto gan vērtību audzināšanā, gan kritiskās domāšanas veidošanā, bet reizēm dzirdam kritiku par tās iespējamiem riskiem. Šīs eseja mērķis ir līdzsvaroti izvērtēt, kādas sekas lasīšanai var būt uz mūsu sociālo uzvedību, apskatot gan pozitīvos, gan negatīvos aspektus, un sniegt konkrētus piemērus no latviešu un pasaules literatūras. Izvēlētā pozīcija: literatūras ietekme uz sabiedrību ir daudzslāņaina—tai ir gan pozitīvi, gan negatīvi efekti, un risinājums ir kritiska pieeja lasīšanai. Pirmajā daļā analizēšu ieguvumus, pēc tam aplūkošu risināmos jautājumus, beigās izvērtējot, kā līdzsvarot literatūras sniegtās iespējas.

Pozitīvi aspekti: Literatūras spēks sabiedrībā

Empātijas un perspektīvas attīstīšana

Viens no acīmredzamākajiem literatūras pozitīvajiem aspektiem ir empātijas veicināšana. Lasot, piemēram, latviešu klasiķa Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" stāstus, skolēni un pieaugušie tiek ievesti bērna Pēterīša pasaulē — viņa ciešanās, priekā, zaudējumos un cerībās. Šāda iejušanās cita cilvēka dzīvē, pat caur izdomātu personāžu acīm, attīsta spēju izprast un cienīt atšķirīgus cilvēkus arī reālajā dzīvē. Pēc Latvijas Universitātes pētnieku grupas datiem, skolēni, kas regulāri analizē literāros tēlus, mēdz būt atvērtāki diskusijām par ētiskām dilemām, vieglāk spēj pieņemt atšķirīgos klasesbiedrus un mazāk pakļauti stereotipiem. Šis aspekts neaprobežojas tikai ar latviešu literatūru: arī, lasot pasaules autorus — piemēram, Sāras Gudmanes "Pastaiga ar Ezi" (latviskā tulkojumā) — tiek trenēta līdzcietība, kad caur varoņu skatījumu saprotam, kā ir dzīvot ar atšķirīgām spējām vai citā kultūrā. Šis process kļūst īpaši nozīmīgs skolās, kur, mijiedarbojoties dažādu sociālo grupu bērniem, caur literatūru tie apgūst līdzjūtības un saprašanas modeļus, kas citos apstākļos veidotos daudz lēnāk.

Sociālo normu un uzvedības modeļu demonstrēšana

Literatūra kļūst par savdabīgu teātri, kur iespējams novērot gan vēlamās, gan riska pilnās uzvedības sekas. Piemēram, Rūdolfa Blaumaņa lugas un noveļu tēli regulāri nonāk dilemmas priekšā: vai būt uzticīgam saviem principiem (kā Edgars “Skroderdienās Silmačos”), vai pakļauties ārējiem spiedieniem. Šāda modeļu paveida demonstrācija dod lasītājam iespēju pārdomāt, kā rīkoties līdzīgās situācijās, vai arī, pretēji — saprast, no kā izvairīties. Literatūras stundās analizējot šos piemērus, skolēni ne tikai izzina sižetu, bet savās diskusijās formulē uzvedības noteikumus, ko pēcāk izmanto dzīvē. Tā literārais teksts kļūst par spēcīgu instrumentu vērtību audzināšanā.

Kritiskās domāšanas un morāles refleksijas veicināšana

Lasot un analizējot tekstus, cilvēks neviļus vingrina prasmi izvērtēt dažādas perspektīvas, saskatīt vēstījuma slēptās nianses un strukturēt savus argumentus. Skolēniem Latvijā ir pierasts piedalīties literatūras diskusijās vai pat debates formātā — piemēram, analizējot Zigmunda Skujiņa “Uzbrukumu saullēktā”, tiek meklēts, vai galvenā varoņa rīcība ir morāli attaisnojama vai nosodāma. Šāds mācību process mudina ne tikai domāt par “pareizo” atbildi, bet trenēt savas argumentācijas prasmes, nekautrējoties apšaubīt arī skolotāja viedokli. Šīs prasmes lieti noder arī vēlāk — gan konfliktu risināšanā, gan izvēloties informāciju laikmetā, kad daudz kas jāvērtē kritiski.

Kultūras atmiņa un identitātes veidošana

Viens no latviešu literatūras unikālajiem aspektiem ir vēstures un valodas saglabāšana caur tekstiem. Tādi darbi kā Raiņa “Uguns un nakts” ne vien izklaidē vai skolo, bet arī veido nacionālās identitātes apziņu. Sabiedrībā šajos darbos tiek saskatīti nacionālās pretestības, brīvības un solidaritātes piemēri, kas palīdz kopīgi atcerēties sarežģītos Latvijas vēstures brīžus. Līdzīgi pasaules literatūrā, piemēram, vācu Annas Frankas dienasgrāmata veido ebreju vēsturisko pieredzi globālā kontekstā. Tādējādi literatūra kļūst ne tikai par zināšanu avotu, bet arī par emocionālu tiltu starp dažādām paaudzēm un tautām.

Komunikācijas un valodas prasmju uzlabošana

Bieži dzirdam — “ja gribi labāk runāt, vairāk lasi!” Un tas nav tikai sens teiciens — skolu piemēri to apliecina. Skolēni, kas biežāk lasa gan daiļliteratūru, gan publicistiku, steidz rakstīt labākus domrakstus, viņiem vieglāk veidojas bagātīgāks vārdu krājums, labāka izteiksmes precizitāte. Turklāt šīs prasmes izmanto arī ikdienas saziņā, piemēram, pārliecinošāk argumentējot savus viedokļus klasesbiedru diskusijās vai ģimenes konfliktu laikā. Tādēļ skolotāji nereti ievieš tematiskus lasīšanas sarakstus, atbalsta vārdu krājuma pierakstīšanu vai mudina skolēnus veidot savas vārdnīcas-klades.

Emocionālā atbalsta un eskapisma pozitīvā loma

Lai cik bieži par eskapismu runātu ar bažām, jāatzīst, ka grāmata daudziem kļūst par drošu patvērumu sarežģītos dzīves brīžos. Skolas bibliotēkas darbiniece reiz stāstīja, ka visvairāk grāmatu tiek izsniegtas ziemā un sesiju laikā — laikā, kad jaunieši visbiežāk izjūt stresu. Vadīta, pārdomāta pievēršanās literatūrai var palīdzēt sakārtot emocijas, rast mieru (piemēram, lasot Andra Akmentiņa “Skolotāji”) un atjaunot spēkus. Tomēr arī šeit jāatceras — pārmērīga iegrimšana fantāzijas pasaulēs var kļūt par bēgšanas mehānismu, ja to nelīdzsvaro reāla līdzdalība dzīvē.

Negatīvie aspekti: Literatūras izaicinājumi un riski

Varoņu modeļu idealizācija un nepiemērotība reālajai dzīvei

Viens no biežāk apspriestajiem “pret” argumentiem ir literāro varoņu nereālās īpašības. Skolēni vai jaunieši bieži idealizē, piemēram, Annas Brigaderes lugas “Sprīdītis” varoni, iedomājoties, ka dzīvē visām grūtībām pietiks tikai ar drosmi un sirsnību. Tomēr realitātē naivitāte var novest pie vilšanās vai riskantas rīcības. Šāda abstraktu modeļu pārņemšana bez kritiskas refleksijas var padarīt iespējamus sapņu un dzīves robežu pārpratumus.

Stereotipu un aizspriedumu nostiprināšana

Daļa literatūras, īpaši klasiskie darbi, ataino noteiktas sociālās grupas ar aizspriedumiem, kas mūsdienās vairs nav pieņemami. Piemēram, lasot daļu no 19. gs. latviešu literatūras vai pat populāros padomju perioda romānus, var atklāties rasistiski vai dzimumu stereotipi. Ja skolotājs neliek pievērst uzmanību šīm niansēm, skolēni var pieņemt šīs idejas par patiesām un būt pakļauti aizspriedumu veidošanās riskam.

Eskapisms kā izvairīšanās no reālām problēmām

Diemžēl, nepārdomāta lasīšana var kļūt par bēgšanu no pašu grūtībām. Ir gadījumi, kad cilvēks visu savu brīvo laiku pavada grāmatās vai fantāzijas pasaulēs, tādējādi zaudējot sociālās prasmes, kļūstot noslēgts. Psiholoģiski pētījumi liecina, ka līdztekus pozitīvajam efektam eskapisms var radīt arī atkarību no izdomātām pasaulēm, īpaši, ja grāmatu stāsts tiek izdzīvots kā vienīgā realitāte.

Elitārisms un pieejamības jautājumi

Nereti daiļliteratūras valoda ir sarežģīta vai pat arhaiska, tāpēc atsevišķām sabiedrības grupām, īpaši bērniem no mazākizdevīgām ģimenēm vai cittautiešiem, šāda literatūra kļūst par slēgtu pasauli. Turpretim mūsdienu lasīšanas programmas, kas neiekļauj dažādu tautību vai sociālā slāņa autorus, var nostiprināt kultūras barjeras.

Negatīva emocionāla manipulācija

Jāpatur prātā, ka pieredzējuši autori māk ar valodas un sižeta palīdzību radīt spēcīgu emocionālu reakciju — līdz pat asarām vai dusmām. Piemēram, Jāņa Joņeva “Jelgava ’94” veido apokaliptisku, depresīvu atmosfēru, kas dažām lasītāju grupām var radīt satraukumu vai apjukumu. Bez atbilstošas diskusijas vai refleksijas šāda teksta uztvere var radīt pārspīlētu reakciju vai pārmērīgu identificēšanos ar problemātiskām situācijām.

Interpretācijas plašums — iespējama maldinoša lasīšana

Literatūrā bieži vien nav vienas “pareizās” atbildes. Tekstus iespējams interpretēt dažādi, un tas, kas vienam šķiet atbrīvojošs vai iedvesmojošs, citam var kalpot kā pamatojums negatīvai rīcībai. Vēsturē ir bijuši gadījumi, kad ar literatūras fragmentiem manipulē politiķi vai sabiedrības līderi, lai attaisnotu neētisku rīcību.

Kontrargumenti un atspēkojumi: Vai varam līdzsvarot?

Līdz ar to, ka literatūrā pastāv gan priekšrocības, gan trūkumi, galvenais jautājums ir: kā varam palīdzēt lasītājiem izmantot vienu un izvairīties no otra? Pirmkārt, jāatzīst — eskapisms kļūst problemātisks tikai tad, ja nav integrēts ar reālo dzīvi. Ja lasīšana notiek pedagoga vai vecāku vadībā, ja tiek veidotas diskusijas, tad lasītājs apzināti reflektē par izlasīto un atgriežas atpakaļ realitātē ar jaunu perspektīvu. Otrkārt, stereotipu atklāšana nav iemesls literatūru atmest, bet gan labs pamats kritiskai sarunai: skolās aizvien biežāk tiek ieviesti dažādu autoru teksti, kas veicina toleranci un mudina izvērtēt pagātnes kļūdas. Līdz ar to kvalitatīva literatūras izglītība un diskusiju kultūra ļauj no iespējamiem trūkumiem gūt pat vērtīgākas mācības nekā no “tīri pozitīviem” piemēriem.

Secinājums

Literatūra ir rīks, kas var gan vērst sabiedrību tolerantākā, atvērtākā un empātiskākā virzienā, gan, nepareizi lietota, stiprināt stereotipus vai kļūt par realitātes aizvietotāju. Svarīgi atcerēties, ka nekā nav tikai melns vai balts — labākais risinājums ir līdzsvarot empātijas un valodas attīstības potenciālu ar kritisku, daudzveidīgu pieeju lasīšanai. Skolotājiem ieteicams ieviest tematiski un kultūru ziņā plašus lasīšanas sarakstus, veidot atklātas diskusijas par tekstu saturu un mudināt skolēnus analizēt, kur un kā literatūra ietekmē viņus pašus. Lasītājiem vērts apzināties — katra grāmata ir dialogs ar savu laiku, un atziņas, ko gūstam, jāpilnveido refleksijā un sarunā ar citiem. “Kā mēs lasām, tā mēs dzīvojam” — tieši šajā teikumā slēpjas literatūras neizsīkstošais spēks ietekmēt mūsu morāli, domāšanu un sabiedrību kopumā. Lai tā kļūtu par mūsu izaugsmes, nevis regresijas instrumentu — atveram katru grāmatu ar atvērtu prātu, vēlēšanos saprast un spēju aizdomāties tālāk par vārdu rindu.

Piemēra jautājumi

Atbildes ir sagatavojis mūsu skolotājs

Kā literatūra ietekmē cilvēka uzvedību pozitīvā veidā?

Literatūra attīsta empātiju, spēju izprast citus un veicina atvērtību diskusijām par ētiskām dilemām.

Kādi ir galvenie literatūras ietekmes plusi un mīnusi uz uzvedību?

Literatūra palīdz attīstīt vērtības un domāšanu, bet var kalpot arī kā bēgšana no realitātes vai pastiprināt maldīgus priekšstatus.

Kāpēc literatūra ir svarīga skolēnu uzvedības veidošanā?

Literatūra sniedz uzvedības modeļus un dod iespēju izprast rīcības sekas caur tēlu piemēriem, tā veidojot skolēnu vērtību sistēmu.

Kāda ir latviešu literatūras loma cilvēka uzvedībā?

Latviešu literatūra palīdz veidot nacionālo identitāti, saglabā kultūras vērtības un veicina solidaritātes izjūtu.

Vai lasīšana var negatīvi ietekmēt cilvēka uzvedību?

Jā, lasīšana reizēm var kalpot kā bēgšana no realitātes vai veidot nepareizus priekšstatus, ja pieeja nav kritiska.

Uzraksti manā vietā sacerējumu

Tagi:#izglītība #literatūra #eseja