Bērna rotaļas novērošana: kā saprast attīstību un emocijas
Šo darbu ir pārbaudījis mūsu skolotājs: 23.01.2026 plkst. 2:40
Uzdevuma veids: Sacerejums
Pievienots: 18.01.2026 plkst. 13:16
Kopsavilkums:
Atklāj, kā bērna rotaļas novērošana palīdz saprast attīstību un emocijas, uzlabojot izpratni par viņa domāšanu un uzvedību.
Bērna rotaļu vērojums
Ievads
Bērnu rotaļas jau izsenis tiek uzlūkotas kā bērnības neatņemama daļa, taču tikai pēdējo gadu desmitu laikā to nozīme bērna attīstībā ir ieguvusi padziļinātu uzmanību pedagoģijas un psiholoģijas jomā Latvijā. Kaut arī bērna rotaļu vērošana šķiet vienkāršs novērošanas akts, patiesībā tā ir būtisks instruments, lai izprastu bērna emociju pasauli, domāšanas procesus un socializācijas virzienus. Rotaļā bērns atvērs sevi bez vārdiem – rotaļa kļūst par viņa valodu, ar kuras palīdzību tiek paustas izjūtas, vēlmes un iekšējie konflikti. Latvijas izcilais bērnu psihologs Ivars Austers raksta, ka bērni rotaļājas tā, it kā viņi būvētu tiltu starp savu iztēli un realitāti. Taču šī tilta būvēšanai līdzās ir nepieciešams vērīgs, iejūtīgs pieaugušais, kurš spēj nojaust, kas notiek aiz rotaļu ārienes.Manas esejas mērķis ir atklāt, kā uzmanīga rotaļu vērošana palīdz izprast bērna attīstības īpatnības un kādas prasmes šādā procesā atklājas. Īpašu uzmanību pievērsīšu rotaļu dažādībai un tām prasmēm, kuras bērns attīsta, rotaļājoties – sākot no domāšanas līdz pat emocionālām niansēm. Rotaļu vērošanu iespējams veikt, izmantojot dažādas metodes – gan tiešo klātbūtni un pierakstus, gan dažus ierakstu rīkus. Turpmākajās sadaļās izklāstīšu savus novērojumus un analīzi, balstoties uz latviešu kultūrtelpā un izglītības praksē izplatītiem piemēriem.
Rotaļas kā bērna pašizpausmes forma
Rotaļa bērnam ir kas vairāk par izklaidi – tā ir bērna autentiskā valoda. Tajā izpaužas tas, kas, iespējams, vēl nesasniedzams vārdos. Ja pieaugušais vēro bērna smiltīs celtu pilsētu vai koka klucīšos veidotu autoceļu, patiesībā viņš nolasīja bērna domāšanas struktūru, vēlmes un bažas. Latviešu literatūrā esam sastapuši daudzus piemērus, kuros rakstnieki apraksta bērnu rotaļu pasauli. Ingunas Baueres romānā "Akvelīna" bērnības ainas bieži ietver spontānas rotaļas ar pagalma bērniem, kur vērojama gan prieka pilna pašizpausme, gan pirmie soļi sociālajā pasaulē.Rotaļu žanri ir ļoti dažādi, un katrs no tiem kalpo citam attīstības aspektam. Piemēram, būvējot torni no klucīšiem, bērns trenē loģisko domāšanu, prātu un roku koordināciju. Šī koncentrēšanās prasa izdomu un pacietību. Savukārt lomu spēlēs bērns pārņem pieaugušo pasaules elementus – viņš var kļūt par skolotāju, ārstu vai pat pasaku varoni. Šādās rotaļās uzplaukst empātija un sarunvalodas prasmes. Interesanti, ka, vērojot grupas spēles, bieži vien iespējams pamanīt līdera un sekotāja lomas, kā arī pirmās kompromisa meklēšanas iemaņas.
Nereti caur rotaļu iespējams atklāt bērna apslēptās bailes vai vēlmes. Kā piemērs – bērns, kas dažādos veidos cīnās ar ļauno raganu vai briesmoni lomu spēlē, iespējams, neapzināti ventilē savas iekšējās bailes vai spriedzi. Savukārt bērns, kas mīl kopīgi būvēt vai šķirot rotaļlietas, izrāda interesi par kārtību, struktūru, drošības sajūtu.
Bērna rotaļu vērošanas metodes un piemēri praksē
Latvijas pirmsskolas pedagogi ir iecienījuši dažādus rotaļu vērošanas instrumentus. Visbiežāk izmantotā ir tieša klātbūtne, kad pedagogs vai vecāks klusējot vēro bērna darbību – neiejaucoties un nevirzot rotaļu gaitu. Šāda novērošana ļauj reģistrēt ne tikai bērna izmantotās rotaļlietas un darbību struktūru, bet arī viņa reakcijas, piemēram, sejas izteiksmi, balsi vai reakciju uz negaidītām situācijām. Pedagoģe Ilze Korsaka savos semināros bieži uzsver, ka šis ir brīdis, kad jāzina "būt neredzamam, bet sajūtu klātesošam".Dažkārt vērošana tiek veikta arī grupas līmenī – analizējot bērnu savstarpējās attiecības spēles laikā. Tas ir īpaši noderīgi, lai saprastu, kurš bērns meklē vadītāja lomu, kurš pievienojas pasīvi un kuram ir grūtības iekļauties grupā. Šīs atziņas pēc tam palīdz organizēt iekļaujošus pedagoģiskos pasākumus. Protams, daži pedagogi izmanto tehnoloģijas – piemēram, videoierakstus, ko vēlāk iespējams analizēt kopā ar kolēģiem vai arī, ja nepieciešams, ar bērna vecākiem. Tomēr šāda metode prasa īpašu piesardzību, lai neaizskartu bērna privātumu vai nepadarītu vērojuma procesu neveiklu.
No saviem novērojumiem pirmsskolas grupā varu dalīties ar šādu piemēru: zēns vārdā Mareks ikdienā labprāt būvē ceļus no klucīšiem un iekļauj tajos dažādas šķēršļu joslas – kalni, tuneļi, tilti. Vērojot viņa spēli, kļuva redzams, ka katra šķēršļa pārvarēšana Marekam sniedz gandarījumu. Kad draugs viņu izaicina pārveidot ceļu, sākas sarunas, kompromisu meklējumi un pat sīvi strīdi. Šajā rotaļā izpaužas bērna radošā domāšana, sociālās prasmes, bet arī emocionālā noturība, kad jātiek galā ar neveiksmēm vai konfliktsituācijām.
Rotaļu nozīme bērna attīstības dažādos aspektos
Rotaļai ir visaptveroša nozīme bērna attīstībā. Sākot ar kognitīvajām spējām, tā uztur un bagātina bērna iztēli, trenē domāšanas elastību. Spēlējot skaitļu spēles, bērns nemanot apgūst matemātisko domāšanu, bet, veidojot stāstu no rotaļlietām, tiek attīstīta valodas izjūta. Ne velti latviešu valodnieki, piemēram, Jānis Endzelīns, uzsvēra, ka valodas mācīšana caur rotaļu ir daudz efektīvāka nekā sausa gramatikas iegaumēšana – jo bērns rotaļājas ar vārdiem, viņu valoda kļūst dzīva.No sociālās perspektīvas rotaļa ir īpaši nozīmīga: bērns grupā apgūst draudzību, cieņu un savstarpējo palīdzību. Rotaļspēlēs dzimst gan pirmie konflikti, gan arī tiek meklēti kopīgi risinājumi. Īpaši to pamanīju, vērojot meiteņu kolektīvu rotaļā “Večiņa”, kurā jādzied, jāapmainās ar lomu, jāņem vērā citu bērnu vajadzības. Tieši caur šīm nekaitīgajām sadursmēm notiek patiesa sociālā attīstība.
Emocionālā attīstība arī neatpaliek. Rotaļā bērns ļauj sev izdzīvot visplašāko emociju spektru – prieku, pārsteigumu, vilšanos, dusmas vai pat nožēlu. Ja bērnam ļauj šīs izjūtas godīgi pārdzīvot rotaļprocesā, viņš vēlāk tās labāk saprot un kontrolē arī dzīvē. Piemēram, bērns, kuram rotaļā “apgāžas” viņa celtais tornis, sākumā var raudāt, bet ar laiku iemācās noskaitīties un ar pedagoga palīdzību atgriezties pie darba ar jaunu apņēmību.
Fiziskā attīstība īpaši būtiska ir kustību rotaļās – piemēram, tautas bumbiņās, lecam virvē vai dejošanas spēlēs. Latvijas laukos vēl arvien bērni grupā spēlē "ķerenes" un citas kustīgas spēles, kas palīdz pilnveidot motoriku un vienlaikus atbrīvo no uzkrājušās spriedzes. Tādējādi rotaļa kļūst par vispusīgas attīstības lauku, kur katrais elements iedarbina bērna potenciālu.
Bērna rotaļu vērošanas un analīzes praktiskās lietas
Lai veiksmīgi vērotu bērna rotaļas, pedagogam vai vecākam jāspēj kļūt neredzamam. Bērns rotaļājas atklāti tikai tad, ja jūtas droši un netiek kontrolēts. Labākās pierakstu metodes ir īsi, kodolīgi komentāri, kas atspoguļo galvenās darbības, emocionālo fonu, bērna iniciatīvu vai reakciju uz pārmaiņām. Ja rotaļa tiek vadīta pedagogiski, jānošķir, kur spontāna rotaļa, kur jau strukturēta aktivitāte.Uzmanīgs vērotājs spēj noķert tās nianses, kas ārpus rotaļas bieži paliek nemanāmas – piemēram, bērna īpašu aizrautību, saskarsmes grūtības vai tieksmi pēc pārmaiņām. Šīs atklāsmes ļauj adekvāti pielāgot mācību vidi, ierosināt jaunas rotaļu iespējas vai, ja nepieciešams, meklēt padziļinātu psihologa atbalstu.
Pedagogs vai vecāks, kas vēro bērnu, iegūst neatsveramu informāciju par bērna interesēm un stiprajām pusēm – kāds bērns ir struktūras cienītājs, cits – radošs izdomas pilns sapņotājs. No šīm vērošanām izriet vēl viena būtiska atziņa: būtiski ir veidot rotaļu vidi, kurā iespējama gan brīva pašizpausme, gan drošība un radošums. Labi, ja rotaļu telpās ir pieejami materiāli dažādu spēļu veidiem – gan konstruktori, gan lelles, gan galda spēles, gan deju un dziesmu segmenti. Ne mazāk svarīgi – rotaļu laikā palīdzēt bērniem saprast sociālās normas, draudzību, dalīšanos un godīgumu.
Secinājumi
Rotaļa ir bērna attīstības degviela un viņa iekšējās pasaules atspoguļojums. Vērojot bērnu rotaļās, mēs ieraugām gan viņa intelektuālo kapacitāti, gan emocionālo jūtīgumu, gan arī sociālo dinamiku. Rotaļu vērošana nav tikai pašmērķis – tā ir vērtīgs atslēgas mehānisms, kas palīdz gan pedagogam, gan vecākam sniegt tieši to atbalstu, kurš bērnam nepieciešams visvairāk.Lai bērns augtu harmoniski, ir nepieciešama bagāta, daudzveidīga un droša rotaļu vide, kurā viņš var izpaust savas spējas un vēlmes. Ne mazāk svarīgi – mācīties šīs rotaļas vērot, analizēt un izmantot savas atziņas, lai vairotu bērna pārliecību un attīstītu individuālos talantus. Tikai tā bērna rotaļu pasaule kļūs par laimīgas, nobriedušas un radošas personības izaugsmē būtisku pamatu.
Tādēļ aicinu ikvienu pieaugušo – pedagogus, vecākus un vecvecākus – nepalaist garām šo neaizvietojamo iespēju – būt blakus, skatīties un mācīties kopā ar bērnu viņa rotaļu pasaulē. Jo tieši tur dzimst mūsu sabiedrības nākotnes cerība.
Novērtēt:
Piesakieties, lai novērtētu darbu.
Pieteikties